—• Mans jautājums droši vien šķitīs naivs, — Volgins teica. — Man gribas zināt, vai starp Zinātnes padomes un Tehnikas padomes locekļiem ir, teiksim, arī melnās rases pārstāvji?
— Tagadējais Tehnikas padomes priekšsēdētājs ir nēģeris, — Lūcijs atbildēja.
— Vai priekšsēdētājus ievēlē uz noteiktu laiku?
— Tehnikas padomē jā. Tas nepieciešams, lai visi inženierdarbi uz planētas ritētu saskanīgi. Bet pie mums, Zinātnes padomē, priekšsēdētāju ievēlē katrā sēdē.
— Maz es vēl pazīstu jūsu dzīvi, — Volgins piebilda.
Lūcijs pasmaidīja.
Nelielā ātrumā viņi lidoja virs Sahāras jau apmēram trīs stundas. Beidzot pie apvāršņa parādījās ceļa mērķis — Kosmogradas pilsēta.
Volgins jau bija redzējis daudzas tagadējās pilsētas un pieradis pie to ārējā izskata. Nami nestiepās uz augšu, tie, kā parasti, bija zemi un atradās tālu cits no cita. Tāpēc jo brīnumaināka likās Kosmo- grada.
Milzīgā lokā pacēlās debesskrāpji un ietvēra līdzenu, gludu laukumu, ko viscaur klāja kāds asfaltam līdzīgs segums. Šis laukums arī bija kosmodroms, kur nolaidās tālo reisu zvaigžņu kuģi. Katrs nams bija četrsimt vai piecsimt metru augsts. Likās, ja pie debesīm būtu mākoņi, tad šo namu jumtiem vajadzētu paslēpties tajos. Dīvaina un neparasta arhitektūra! Nevarēja pateikt, cik stāvu ir vienai vai otrai ēkai. Logu parastajā izpratnē te nebija. Stikla un metāla joslas mijās cita ar citu, reizēm horizontālā, reizēm vertikālā virzienā. Šo joslu nozīmi bija grūti izprast. Dažas mājas bija pilnīgi caurspīdīgas, citas turpretim izskatījās kā viens blīvs būvķermenis. Divām vai trim bija caurspīdīga lejasdaļa un necaurspīdīga augšdaļa; tas radīja dīvainu iespaidu, it kā puse mājas karātos gaisā. Visur pacēlās slaidi masti, kuru virsotnes aizstiepās tik augstu, ka tās nevarēja saskatīt. Volgins nolēma, ka šie masti noder starpplanētu sakariem.
>— Cik dīvaina pilsēta! — viņš brīnījās.
•— Jā, tā nepavisam nav parasta pilsēta, — Mērija pievienojās. — Kosmograda uzcelta ļoti sen. Toreiz domāja, ka kosmosa kuģu komandieriem jāsaskata nolaišanās vieta no tālienes.
— Ne jau gluži tā, Mērij, — Lūcijs iebilda. — Tur bija cits iemesls. Es tev vēlāk pastāstīšu, kas par lietu, — viņš piemetināja, pievērsdamies Volginam, — un tu sapratīsi, kāpēc pilsēta ir tieši tāda. Kosmogradas arhitektūra nav Zemes arhitektūra.
— Nav Zemes arhitektūra?
Lūcijs pamāja ar galvu.
— Tā ir, — viņš teica. — Bet mēs esam jau atlidojuši. Atliksim sarunu uz piemērotāku brīdi.
Atomlidmašīna nolaidās uz kādas mājas jumta. Tas bija milzīgs laukums, uz kura jau atradās vairākas citas atomlidmašīnas.
— Šinī mājā, — Sergejs paskaidroja, — atrodas viena no Kosmonautikas institūta filiālēm. Viņi lūdza, lai tu apmestos šeit. Vai tev nav iebildumu?
— Protams, nav …
Atbraucējus sagaidīja četri cilvēki. Viens no viņiem bija pusmūža, trīs pavisam jauni. Sagaidītāji sasveicinājās ar Volginu gluži tāpat kā ar viņa pavadoņiem — laipni un bez jebkādas ziņkārības izpausmes.
Viesus aizveda uz viņiem paredzētajām istabām, kas atradās pašā augšējā stāvā. Arī tas bija uzmanī- nības pierādījums: nevajadzēja tālu iet vai braukt ar liftu, lai nokļūtu līdz savai atomlidmašīnai.
Jau lidojot, Volgins bija ievērojis, ka šās mājas augšējai daļai trūkst logu. Taču iekšpusē viss, izrādās, bija saules gaismas pieliets.
Ļeņingradas mājā tā sienas daļa, kas saskārās ar grīdu, vienmēr palika necaurspīdīga. Šeit bija citādi. Visa siena no grīdas līdz griestiem it kā nemaz neeksistēja. To nevarēja saskatīt, lai arī kā gribētu.
Palicis viens, Volgins piegāja pie šīs «sienas». Bija tāds iespaids, ka viņš atrodas laukuma malā, kurš karājas puskilometra augstumā virs zemes. Nepatīkams reibonis piespieda tūlīt atvirzīties atpakaļ.
Viņš pastiepa roku un pieskārās neredzamajai virsmai. Tur bija siena, un tā šķira viņu no bezdibeņa.
Volgins ievēroja, ka nejūt Āfrikas tveici. Istabā bija pat vēsi. Acīmredzot stikls vai kāds cits materiāls, no kura gatavota siena, nelaida cauri saules siltumstarus.
Volginam jau bija labi pazīstama jaunā gadsimta biotehnika. Viņš bez grūtībām lika sienai mazliet satumst. Un atkal varēja redzēt atšķirību starp šo namu un to, kurā viņš dzīvoja Ļeņingradā. Tur siena satumsa visa uzreiz, šeit zeltaina krēsla sāka lēnām virzīties uz augšu no grīdas. Kad tā bija pārklājusi sienu viena metra augstumā, Volgins šo procesu apturēja.
Tagad istaba izskatījās parastāka.
Viņš vērīgi aplūkoja tās iekārtu.
«Kosmogradas arhitektūra nav Zemes arhitektūra,» — Lūcijs bija teicis.
Acīmredzot tas attiecās ne tikai uz arhitektūru, bet arī uz mājas iekšējo iekārtu. Grīda, griesti, sienas (izņemot ārējo) nelikās līdzīgas tām, kādas Volgins bija pieradis redzēt. Šķita, ka tās būtu no porainas masas, stingras un elastīgas. Grīda, sperot soli, manāmi iegrima. Tā atgādināja ļoti biezu paklāju.
Griestu un sienu krāsa bija pilnīgi vienāda — bāli dzeltena. Grīda — tumšpelēka.
«Neglīti!» Volgins nodomāja.
Mēbelē jums vispār bija tāds pats kā visur, tikai katram priekšmetam piemita nepierasts apveids. Galdi, krēsli, guļvieta — viss bija kaut kāds savādāks, svešāks. No visa vēdīja citāds priekšstats par skaistumu un ērtībām. Acīs dūrās dīvaini lauzītās līnijas, krāsojums izskatījās pārāk spilgts, krāsu sakopojums bija nepatīkams.
«Jā,» Volgins noteica pie sevis, «visa šī iekārta nav Zemes iekārta. Bet kāda gan ir tās izcelsme?»
Viņš zināja, ka Saules sistēmā nav planētas, ko apdzīvotu augsti attīstītas būtnes. Tātad šī iekārta bija kādas citas, citā planētu sistēmā ietilpstošas pasaules dzīvokļa iekārtas kopija.
Pats fakts, ka pastāv sakari ar citām cilvēcēm, Vol- ginā vairs nevarēja izraisīt izbrīnu. Bet kāpēc bija vajadzīgs celt Kosmogradu pēc citas pasaules pilsētu tipa, to viņš nesaprata.
Volgins atcerējās Muncija vārdus, ka arheoloģiskais atradums uz Marsa varēja tur rasties nevis no pirmo starpplanētu lidojumu, bet vēl no senākiem laikiem. Muncijs toreiz ieteica izlasīt par šo jautājumu grāmatu (Volgins neatcerējās tās nosaukumu), bet viņš tā arī to neizdarīja.
«Pavaicāšu Lūcijam,» Volgins nolēma. «Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņš solījās pastāstīt, kāpēc Kosmo- grada nav Zemes pilsēta.»
Bet pagāja pavisam īss laika sprīdis, un Volgins aizmirsa par Kosmogradu, aizmirsa par atradumu uz Marsa un par visu citu pasaulē. Lūcijs viņam paziņoja, ka «Ļeņina» komanda atlidos uz Zemi nevis divdesmit trešajā, kā domāja iepriekš, bet rīt — divdesmit otrajā.
— Viņi panākuši karantīnas laika saīsināšanu par vienu dienu, — Lūcijs teica. — Acīmredzot viņu nepacietība ir ļoti liela. Es domāju, — viņš smaidīdams piebilda, — šai ziņā ļoti liela nozīme ir tam, ka te esi tu.
— Tātad viņi drīz ieradīsies? … — Volgins satraukts jautāja.
—• Rīt pulksten desmitos no rīta.
— Bet kā tad sagaidītāji? Vai tie pagūs sapulcēties?
— Protams! Šodien uz vakarpusi visi būs šeit. — Lūcijs vērīgi palūkojās dēlā. — Tev šonakt jāguļ kā arvien.
— Baidos, ka nevarēšu iemigt, — Volgins teica.
— Par to es parūpēšos.
Pārējā dienas daļa Volginam aizritēja kā pa miglu. Viņš nevarēja pēc tam atcerēties, ko bija darījis, ar ko runājis.