Vakarā, parastajā stundā, kad vajadzēja doties pie miera, istabā ienāca Lūcijs.
— Liecies gultā! — viņš teica.
— Tik un tā neaizmigšu, — Volgins mēģināja iebilst.
Lūcijs pasmaidīja. Kad Volgins bija noģērbies un apgūlies, Lūcijs uzlika savu smalko roku uz viņa pieres. Dažus mirkļus Volginu pārņēma patīkama siltuma sajūta. Šķita, ka ķermenī ieplūst vāja strāva. Pēc tam viņš aizmiga un nogulēja ciešā miegā bez/ sapņiem līdz pulksten astoņiem no rīta.
Medicīnai bija droši līdzekļi, kas nepavisam neatgādināja divdesmitā gadsimta miega zāles.
Volgins pamodās, kā arvien, spirgts un možs.
Istabā valdīja puskrēsla. Arējā siena, pilnīgi pārklāta ar tumši zeltainu plīvuru, gandrīz nemaz nelaida cauri gaismu. To acīmredzot aiziedams bija izdarījis Lūcijs.
Volgins tūlīt atcerējās, kas viņam šodien gaidāms, unv pietrūkās augšā.
Teleofs ziņoja, ka līdz kosmosa kuģa atlidošanai no Ganimēda atlikušas vēl divas stundas. Volgins ātri saģērbās. Tualetes istaba atradās blakām, un viņš tajā ieraudzīja parasto apstarošanas aparātu, kas acīmredzot bija atvests šurp naktī. Lūcijs bija stingri uzstājis, lai nevienu dienu netiktu izlaista šī Volginam nesaprotamā procedūra.
Mazgašanās, piecas minūtes zem apstarošanas aparāta (šai laikā viņš neko nesajuta) — un Volgins bija gatavs.
Viņš piegāja pie «loga».
Zeltainais plīvurs noslīdēja, pavērdams skatienam saules gaismas pielieto Kosmogradu. Volgins no sirds priecājās, ieraudzījis skaidrās debesis. Viņš bija pilnīgi aizmirsis, ka tās nemaz nevarēja būt citādas, ka cilvēki regulēja laika apstākļus pēc savas vēlēšanās.
Tālu lejā pletās milzīgā kosmodroma panorāma. Volginam šķita, ka viņš redz daudzus sarkanus punktus. No augšas skatoties, tie saplūda kopā, veidodami plašu loku.
Viņam iešāvās prātā, ka tie ir karogi. Šajā laikmetā to nebija, bet vai gan cilvēki nevarēja greznot raķetodromu ar sarkaniem karogiem, godinot atbraukušos kosmonautus? Droši vien tā arī bija.
Volgins iegāja Vladilena istabā, kas atradās blakus.
Jaunais astronoms jau bija piecēlies un apģērbies.
— Iesim brokastīs, — viņš teica, līdzko ieraudzīja Volginu. — Mērija mūs gaida. x
— Bet kur Lūcijs?
— Viņš jau sen lejā.
— Kāpēc gan mani neviens nepamodināja?
— Lūcijs teica, ka tu pamodīšoties pats, un neļāva tevi traucēt.
— Bet ja nu es būtu aizgulējies?
. — Nē, tas nevarēja notikt.
— Vai ir kādas ziņas no kosmosa kuģa?
— Ir. Viņi jau atrodas pavisam tuvu un ieradīsies bez nokavēšanās. Tev ir radiogramma no «Ļeņina» komandas.
— Kur tā atrodas?
— Pie Lūcija.
Mērijai laipni uzstājot, Volgins ar mokām ieēda brokastis, kaut gan apetītes absolūti nebija.
Starp citu, arī Vladilens un Mērija bija manāmi satraukti.
Viņi nolaidās kosmodromā ar nelielu atomlidmašīnu, ko atrada uz jumta blakus savējai.
— Bet varbūt šī mašīna kādam pieder? — Volgins jautāja
— Nē, tā ir sagatavota tev.
Vladilens arvien atbildēja tā, it kā viņš un Mērija vispār neskaitītos. Volginu sākumā šis paņēmiens mulsināja, pēc tam viņš pie tā pierada un tikai smaidīja.
Biezajā pūlī viņi tikai tāpēc varēja sameklēt Lūciju, ka tas pats viņiem uzsauca.
Blakus Lūcijam Volgins ieraudzīja Jo, kas sveicināja ar savu parasto atturību.
— Iepazīsties, Dmitrij, — Lūcijs teica, norādīdams uz cilvēku, kam bija stipri iedegusi mongoļu tipa seja. — Tas ir Josi, kuram tu lielā mērā esi pateicību parādā par savu atdzīvošanos.
«Ak tad tāds viņš ir!» Volgins nodomāja.
Josi dedzīgi spieda viņam roku.
— Sen vēlējos jūs redzēt, — Josi teica* — Esmu priecīgs, ka tas notika tagad, šajā jums tik patīkamajā dienā.
— Priecājos jūs redzot, — Volgins atbildēja gandrīz mehāniski.
Visas viņa domas aizņēma kosmosa kuģis, kas tuvojās Zemei. Viņš pat nepievērsa uzmanību cilvē-v kiem, kas stāvēja visapkārt, lai gan viegli varēja noģist, ka tie ir Zinātnes padomes un Tehnikas padomes locekļi — tātad izcilākie Zemes zinātnieki.
Volgins palūkojās visapkārt.
Kosmodroma laukums patiešām bija izgreznots ar sarkaniem karogiem. Bet viņš neredzēja neko līdzīgu tribīnei, kam, pēc viņa domām, šeit vajadzēja atrasties. Vai tiešām nebūs mītiņa?
Nebija ne portretu, ne lozungu. Grupa zinātnieku, starp kuriem viņš stāvēja, bija izvirzījusies mazliet priekšā milzīgam skatītāju lokam, un tas bija viss.
«Pārāk vienkārši,» Volgins nodomāja. «Pilnīgi trūkst svinīguma, ko pelnījis šāds notikums. Baidos, ka kosmonauti to nesapratīs.»
Taču skaļi viņš neteica neko.
— Gandrīz vai aizmirsu! — Lūcijs pievērsās Volginam. — Šeit ir telegramma, kas adresēta tev.
Volgins strauji satvēra lapiņu.
«Dārgais Dmitrij,» viņš lasīja, «tas), ka tu atrodies starp mūsu sagaidītājiem, sagādā mums visiem tādu prieku, ko grūti izteikt vārdos. Vairāk nekā sastapšanos ar Zemi mēs gaidām laimīgo brīdi, kad ieraudzīsim tevi. Skaitām minūtes. Pienāc pie mums pirmais, mēs visi tev to lūdzam. Kosmosa ķuģa «Ļeņins» komandas vārdā — Igors Vtorovs.»
Telegramma bija pārtulkota tagadējā valodā, bet katrā tās vārdā skanēja Volginam kaut kas pazīstams, mīļš, ierasts. Trīsdesmit devītā gadsimta cilvēki tā nerunāja.
Volgins pārlasīja īso tekstu vairākas reizes.
Pacēlis asaru pilnās acis, viņš ieraudzīja, ka visi blakus stāvošie raugās augšup.
— Viņi atlidojuši trīsdesmit astoņas minūtes ātrāk nekā bija paredzēts, — kāds teica Volginam aiz muguras.
Virs kosmodroma, augstu pie debesīm, saules staros neaizturami spīdēja kaut kas garš un šaurs.
Starpplanētu kuģis ar slaidu loku strauji tuvojās Zemei.
CETURTĀ NODAĻA 1.
««Zeme ir cilvēces šūpulis, bet nevar taču mūžīgi dzīvot šūpulī.»
Tā teica kristiānisma ēras divdesmitā gadsimta pašā sākumā lielais teorētiskās kosmonautikas pamatlicējs Konstantins Ciolkovskis.
Tas tika teikts tajā laikā, kad pati doma — izlidot ārpus Zemes atmosfēras — likās fantastiska, kad daudzi zinātnieki vispār neticēja iespējai pārvarēt Zemes pievilkšanas spēku, kad vilinošie vārdi «starpplanētu lidojums» skanēja kā burvju pasaka.
Bet Ciolkovskis ne tikai teica: «Tas ir iespējams!», viņš atrada un parādīja cilvēkiem ceļu uz kosmosu.
Zinātnieka pravietiskie vārdi sāka piepildīties dzīvē pat ātrāk, nekā viņš pats varēja iedomāties.
Pagāja divi gadu desmiti pēc Ciolkovska nāves, un debesīs jau uzlidoja pirmie mākslīgie Zemes pavadoņi.
Sākās kosmosa iekarošana!
Neviens nevarēja paredzēt, ka šī iekarošana notiks tik straujos tempos, kā tas norisa īstenībā.
Tikai trīsarpus gadus pēc tam, kad tika palaists šis pirmais nelielais sfēriskais ķermenis ar četrām antenu bultām, kurš uz visiem laikiem palika apziņā kā lielākās uzvaras simbols, ārpus zemes atmosfēras izlauzās kuģis «Vostok», un tajā bija cilvēks,. Tas notika 44. gada 12. aprīlī, un šī diena kļuva par sākumu jaunajai — kosmiskajai ērai cilvēces vēsturē.
Cilvēki izkāpa no šūpļa! …»
Volgins nolaida grāmatu uz ceļiem.
— Padomā tikai, — viņš nočukstēja, — tas viss taču noticis diezgan drīz pēc manas nāves. Četrdesmit ceturtais gads! Pēc mūsu vecās laika skaitīšanas sistēmas tas ir tūkstoš deviņsimt sešdesmit pirmais. Es varēju nodzīvot līdz tam laikam.