Mēs nezinām, kāpēc Meļņikovam un Vtorovam radās vēlēšanās «iedarbināt» kuģi. Iespējams, ka tā radās attiecīgas sarunas gaitā. Lai arī kā būtu bijis, bet faetoniešu kuģis tiešām pacēlās gaisā un aizlidoja no Venēras.
Divi cilvēki nonāca starpplanētu izplatījumā ar kuģi, kuru viņi neprata vadīt, pareizāk sakot, kuru viņiem nebija jāprot vadīt.
Bojā eja likās nenovēršama. Ja viņi būtu paļāvušies bezcerībai, izmisumam, tad būtu gājuši bojā. Bet notika citādi.
Kuģa pacelšanos no Venēras, visu, kas noticis pirms tam, Meļņikovs un Vtorovs rūpīgi izanalizēja un uzminēja, kā kuģis tiek vadīts.
Ekspedīcijas zvaigžņu kuģis, protams, metās aizlidojušajam «faetonietim» pakaļ. Zemes kuģa komanda nevarēja nemēģināt glābt savus biedrus. Un abi kuģi sastapās izplatījumā starp Venēru un Zemi.
Šeit tika pieļauta kļūda. Tā ir attaisnojama, ja atceramies, ka toreiz kosmiskie lidojumi cilvēkiem vēl nebija pierasti. Apzinādamies, cik šis svešais zvaigžņu kuģis vajadzīgs Zemes zinātnei, kosmonauti neriskēja vadīt to tieši uz Zemi, bet, lai apgūtu nolaišanās iemaņas, nolēma piezemēties uz debess ķermeņa ar mazāku gravitācijas spēku. Šim nolūkam viņi izraudzījās asteroīdu Cereru.
Kļūda bija tā, ka neviens nedomāja par faetoniešu zvaigžņu kuģī palikušajām enerģijas rezervēm. Bet šī enerģija jau bija izsīkusi. Sasniedzis Cereru, «faeto- nietis» atteicās kalpot tālāk.
Mūslaiku tehnika ir apguvusi antigravitāciju, un mūsu kosmosa kuģiem vairs nav jābaidās no enerģijas trūkuma. Šai sakarā mēs varam secināt, ka faetoniešu zinātne ap to laiku, kad tika būvēts gredzenveida cauruļu kuģis, vēl nebija sasniegusi tagadējo līmeni. Bet tā bija priekšā par pusotru tūkstoti gadu kristiānisma ēras divdesmitā gadsimta zinātnei un tehnikai.
Par spīti tik lielai atšķirībai, cilvēki tomēr spēja apgūt faetoniešu kuģa vadīšanu!
Uz Cereras nokļuvušos cilvēkus no galīgi «nomirušā» kuģa izglāba cits zvaigžņu kuģis. Bet «faetonie- tis» tā arī palika uz šīs mazās planētas. Šeit tas stāv tikpat nesagraujams kā uz Venēras.
Tajā laikā gravitācijas spēks vēl nebija pārvarēts. Nebija nekādas iespējas nogādāt gredzenveida cauruļu kuģi uz Zemes, bet, kad šāda iespēja radās,
nebija jēgas to darīt. Nekā tāda, kas varētu noderēt Zemes zinātnei, nekā nezināma un neizpētīta uz faetoniešu kuģa vairs nebija.»[5]
2.
Ar to beidzās grāmatas ievads. Uz Volginu tas atstāja lielu iespaidu. Viņa laikā, kas pat viņam pašam šķita jau sirma senatne, cilvēki droši veica lidojumus Saules sistēmā. Kāds gan brīnums, ja viņi tagad jūtas tajā kā mājās? Tā tam vajadzēja būt.
Noslēpums, kas saistījās ar vārdu «Faetons», kuru viņš bieži bija dzirdējis Vtorova referātā, atklājās. Skaidrs, ka «Ļeņina» ekspedīcijas mērķis bija atrast šo planētu un nodibināt sakarus ar tās iedzīvotājiem. Bet kāpēc šie meklējumi notika Vegas tuvumā? Kāpēc kosmonauti nezināja, bet uz Zemes zināja, ka Faetona. vairs nav tajā vietā, kur to meklēja? Un kāpēc beidzot Saules sistēmas piektā planēta atradās pie citas zvaigznes? Kā tā tur bija nokļuvusi un kur pazudusi? Uz šiem jautājumiem atbildi varēja rast grāmatas turpmākajā saturā.
Bet Volgins nesteidzās atsākt lasīšanu. Izlasījis ievadu, viņš iegrima domās. Tagadējās valodas zināšanas vēl nebija tik pilnīgas, lai bez grūtībām lasītu jebkuru grāmatu. Viņš redzēja, ka turpmākās lappuses izraibinātas ar matemātiskām formulām un shēmām, kurās grūti būs orientēties. Vai nebūtu labāk nevis lasīt, bet aprunāties ar kādu no kosmonautiem? Piemēram, ar Meļņikovu.
Šī doma lika Volginam pasmaidīt. Saruna par Fae- tonu — lielisks iegansts!
No saviem divpadsmit laikabiedriem, kas tik negaidīti bija ieradušies pie viņa no Visuma bezgalības, tikai vienīgi ar Meļņikovu Volginam neizveidojās vienkāršas un draudzīgas attiecības, Meļņikova vienīgā satrauca un saviļņoja viņu katru reizi, kad viņš to redzēja. Meļņikovas klātbūtnē Volginu pārņēma pagātnes atmiņas.
Tas notika tāpēc, ka Meļņikova atgādināja Volgina bojā gājušo sievu — Irinu. Viņu līdzība pārsteidza Volginu jau Kosmogradā, kad viņš, izpildīdams kosmonautu lūgumu, pirmais tos sagaidīja pēc izkāpšanas no kuģa.
Sākumā Volgins viņu nepamanīja, Meļņikova kautrīgi turējās aizmugurē. Volginu brāzmaini apkampa un ilgi nelaida vaļā Viktors Ozerovs. Pēc tam viņu apkampa Vtorovs, Kotovs, Staņislavska …
Un pēkšņi viņš ieraudzīja … pirmajā mirklī šķita, ka tā ir Ira!
Viņa bija bez ķiveres, un zeltainie mati"brīvi krita uz pleciem. Volginā raudzījās melnas acis zem melnām uzacīm.
Nekad un nevienam, izņemot Iru, viņš nebija redzējis tādu kombināciju.
Volgins nevarēja atraut no viņas skatienu, satraukts, ar stipri pukstošu sirdi, nesaprazdams, kas atrodas viņa priekšā — realitāte vai halucinācija, ko izraisījusi tikšanās ar laikabiedriem, no kuriem vēdīja senā pagātne.
Bet tas ilga tikai vienu minūti.
Irina bija gara auguma, slaida un vingra. Meļņikova — krietni mazāka, pilnīgāka. Viņas sejas vaibsti nemaz neatgādināja Irinu. Tikai acu un matu krāsa bija tāda pati.
Un dīvainas nejaušības dēļ viņas sejas izteiksme tajā brīdī ļoti atgādināja Irinas seju, kādu to mākslinieks bija attēlojis portretā, kas karājās Volgina istabā Ļeņingradā.
To pamanīja ne tikai Volgins. Lūcijs, Vladilens un Mērija sarāvās, ieraudzīdami šo atdzīvojušos portretu, un saprata, kāds cēlonis ir Dmitrija satraukumam, kas visiem dūrās acīs.
Meļņikova manāmi apvainojās, nesaprazdama, kāpēc viņš to neapskauj tāpat kā visus, bet sasveicinās sausi un atturīgi.
Tikai nākamajā dienā, jau Ļeņingradā, Volgins paskaidroja sava «vēsuma» iemeslu.
«Man ļoti žēl,» Marija Aleksandrovna teica.
Un starp viņiem tā arī palika atsalums.
Protams, tikai no Meļņikovas puses. Turpretim Volgins, lai gan viņas klātbūtne modināja atmiņas, pastāvīgi juta vajadzību redzēt šo sievieti. Atrazdamies viņas sabiedrībā, Volgins izjuta gandrīz to pašu, ko raudzīdamies portretā.
Meļņikova atgādināja Irinu! Volginam tfi pietika.
Viņš atcerējās brīdi, kad Marija Aleksandrovna ieraudzīja portretu. Pār viņas izteiksmīgo seju pārslīdēja tā kā līdzjūtības un skumju ēna.
«Tiesa, man ļoti žēl,» viņa vēlreiz atkārtoja un sniedza Volginam roku, smalku, bet spēcīgu kā vīrietim.
Volgins saprata, ka Marija Aleksandrovna zina, cik viņam grūti, un žēlo viņu no visas sirds. Un viņi tiktos reti, ja pats Volgins nemeklētu viņas sabiedrību. Meļņikova tīšām vairījās no Volgina, izmantodama jebkuru ieganstu. Viņa bija sadraudzējusies ar Mēriju un bieži kopā ar to nozuda uz visu dienu.
Toties pārējie kosmonauti, sevišķi Viktors Ozerovs, šķita, nevarēja vien beigt raudzīties Volginā un bija gatavi pavadīt ar viņu kopā dienas un naktis.
Stundām ilgi viņi runāja par dzīvi divdesmitajā un divdesmit pirmajā gadsimtā, atcerējās notikumus, kas vienam bija nākotne, bet pārējiem pagātne, taču šķita, it kā tie būtu norisinājušies viņu pirmajā — kopīgajā dzīvē.
Tagadējā pasaule, vienlīdz nepazīstama visiem, šajās pirmajās dienās tika pilnīgi aizmirsta. Bija tik patīkami atrasties citam cita sabiedrībā, un viņi iegrima labi pazīstamajā pasaulē. Tika nolemts, ka, līdzko ekspedīcijas iegūtie dati būs nodoti zinātniekiem, kosmonauti kopā ar Volginu dosies ceļojumā pa Zemi. Šo ceļojumu viņš bija pārtraucis sakarā ar kosmosa kuģa atgriešanos.