Volgins jau sāka mācīt saviem draugiem tagadējo valodu.
Fjodorovs pastāstīja viņam par Ozerova psihes slimību. Volgina klātbūtne bija labas zāles, tāpēc ārsts ieteica sadraudzēties tuvāk. Volginam šo ieteikumu nebija grūti izpildīt.
Viņš uzaicināja Viktoru apmesties kopā vienā istabā. Viktors šo priekšlikumu uzņēma ar sajūsmu. Tūlīt pirmajā vakarā, palikuši divatā, viņi izstāstīja viens otram visu savu dzīvi. Ar to sākās draudzība.
Viktors atzinās, ka mīl Kseniju Staņislavsku.
— Bet ko viņa? — Volgins jautāja.
— Nepievērš man nekādu uzmanību.
Volgins pasmaidīja. Jau īsajā ar kosmonautiem kopā pavadītajā laika sprīdī viņš bija paguvis tos iepazīt. Viņš ievēroja, ka Ksenija Nikolajevna izturas pret Ozerovu savādāk nekā pret pārējiem. Par to nevarēja būt nekādu šaubu. Volgins vairākas reizes bija uztvēris, kādus skatienus viņa pievērsa Viktoram, un bija pārliecināts, ka jaunais draugs maldās, runādams par Staņislavskas vienaldzību.
Taču Volgins savus novērojumus noklusēja. Par to nebija vērts runāt. Kad pienāks laiks, viss noskaidrosies pats no sevis.
Vecais, bet mūžīgi jaunais stāsts. Tā bijis arvien. Gadsimti neko nav mainījuši.
Volginam ienāca prātā Vladilena un Mērijas attiecības. Tas, ka Vladilens ir iemīlējies, viņam sen bija skaidrs. Viņš redzēja, kā ar spēcīgu gribu apveltītais cilvēks kļuva mīļotās meitenes priekšā kautrīgs kā zēns un, protams, bija pārliecināts, ka Mērija viņu nemīl.
«Mīlestība, draudzība, savstarpējās simpātijas un antipātijas,» Volgins domāja, «tās nekad neizzudīs, tām arvien būs sava nozīme ikvienas sabiedrības dzīvē. Un katrs cilvēks, kad pienāks viņa stunda, izjutīs to pašu, ko viņa senči. Gan Ozerovs, gan Vladilens izturas pilnīgi vienādi, lai gan katrs pieder savam gadsimtam. Bet interesanti, kā tagad tiek risināta ģimenes problēma? Es nezinu, tāpēc ka es vispār neko nezinu un neredzu. Nē, pietiek vientulības, laiks, sen jau bija laiks iesaistīties cilvēces kopējā dzīvē.»
Tagad Volginam vieglāk realizēt savu nodomu. Viņš vairs nav viens. Blakus ir divpadsmit uzticamu draugu, kuri uztver visu jauno tāpat kā viņš, ar kuriem var dalīties šaubās, arvien saņemt atbalstu grūtā brīdī un kuri viņu vienmēr sapratīs.
Volgina domas pievērsās pēdējo dienu notikumiem.
Lūcijam bija taisnība: kosmonauti negribēja šķirties no Volgina un lūdza, lai viņš paņem tos līdzi un ar savu atomlidmašīnu aizved uz Ļeņingradu. Vtorovs, Meļņikova, Kotovs, Fjodorovs un abi astronomi bija dzimuši un uzauguši Ļeņingradā. Pārējie vienojās viņus pavadīt uz turieni un tikai pēc tam doties uz Maskavu, Kijevu, Varšavu. Visas šīs pilsētas bija saglabājušās un saucās tāpat kā agrāk.
Baidīdamies tomēr patstāvīgi vadīt tik lielu atomlidmašīnu, Volgins palūdza, lai Vladilens lido viņiem līdzi.
— Ko tu baidies? — Vladilens jautāja. — Lai tā būtu liela vai maza, atomlidmašīna arvien tiek vadīta vienādi un ir vienādi droša.
Taču Volgins uzstāja, un Vladilens bija ar mieru. Piecpadsmito vietu mašīnā ieņēma Mērija, kuru uzaicināja Meļņikova. Viņas abas izjuta savstarpējas simpātijas kopš pirmās tikšanās.
Volgins ar interesi vēroja, kādu iespaidu atstāj jaunā tehnika uz cilvēkiem, kuri, tāpat kā viņš, bija nokļuvuši tālas nākotnes pasaulē.
Arī kosmonautiem nebija jausmas par sasniegumiem, kādus guvusi Zemes zinātne un tehnika aizritējušajā laikā, un salīdzinājumā ar tagadējiem cilvēkiem viņi šķita līdzīgi muļķa bērniem. Bet viņi izturējās citādi nekā Volgins. Vtorovs, Kotovs, Ozerovs apbēra Vladilenu ar jautājumiem, kurus, tāpat kā atbildes, Volginam vajadzēja pārtulkot. Klausīdamies šo sarunu, viņš saprata, ka ir pieļāvis lielu kļūdu, baidīdamies izrādīties par «mežoni». Kosmonauti no tā nebaidījās. Viņi, ja tā varētu izteikties, klaji demonstrēja savu analfabētismu. Bija jaušams, ka viņi ir nedomā izstudēt tagadējo dzīvi vientulībā, pirms
metas tajā iekšā, kā to bija darījis Volgins. Viņi tieši un atklāti «ķērās vērsim pie ragiem».
Vladilena atbildes ļāva Volginam izprast atomlidmašīnas uzbūvi un tās vadīšanu daudz labāk un dziļāk, lai gan viņš šo mašīnu pazina jau vairākus mēnešus/nevis vienu stundu kā astronauti.
Bet, kad Kotovs pēkšņi palūdza atļauju apsēsties vadītāja sēdeklī un sāka vadīt atomlidmašīnu ne sliktāk par Volginu, likdams mašīnai nolaisties zemāk un atkal pacelties, Volgins galīgi pārliecinājās, ka viņa izraudzītais ceļš bijis nepareizs.
«Ko lai dara,» viņš nodomāja, «labāk vēlu nekā nekad. Turpmāk es vairs nekautrēšos.»
Vilsons un Krivonosovs ieinteresējās par kabatas teleofu. Un, Volginam par izbrīnu, ne Vladilens, ne Mērija nevarēja atbildēt uz viņu jautājumiem.
— Visu zināt nav iespējams, — Mihails Filipovičs piebilda. — Jautāsim speciālistiem.
Ļeņingradā gaidīja jau viņiem sagatavota māja. — īsta pils! — Krivonosovs teica. Šī divstāvu māja atradās Irinas Volginas ielā.
Uzvārdu līdzība nepaslīdēja garām Vtorova uzmanībai, un viņš jautāja, vai tā esot nejaušība.
Volginam vajadzēja īsumā pastāstīt par savu sievu. Uz to Vtorovs atbildēja ar līdzjūtīgu klusēšanu.
Pēc tam viņš sacīja:
— Gan jūs, gan jūsu sieva esat pelnījuši nemirstību. Tas jūs var mierināt.
— Es dzīvoju, — Volgins atteica, — bet Irina …
Vtorovam uz to nebija ko atbildēt. Ozerovs apkampa Volginu.
Pirmajās divās dienās jautājumu straume plūda pār Vladilenu, Mēriju un Sergeju. Kosmonauti gribēja uzzināt un saprast visu tūlīt pat, nekavējoties. Viņi negribēja gaidīt.
Izjautāja arī Volginu.
— Savādi! — Kotovs sacīja, kad noskaidrojās, ka Volgins tik maz pazīst apkārtējo vidi. — Ko jūs visu šo laiku esat darījis?
Ozerovs devās savam draugam palīgā.
— Tu aizmirsti, — viņš teica, — ka Dmitrijs ir pārcietis smagu operāciju. Turklāt viņš ir bijušais jurists un nebija pazīstams pat ar sava laika tehniku.
— Ne jau tas galvenais, — Volgins iebilda. — Es tikai izvēlējos nepareizu taktiku. Jūs man parādījāt, kā vajag rīkoties.
Tāpat kā Volgins, kosmonauti augas dienas pavadīja Oktobra parkā. Arī šeit viņi izturējās gluži citādi, atgādinādami ar savu rīcību ārzemju tūristus. Iztaujādami par visu, interesēdamies par visu, viņi uzrunāja jebkuru pretimnācēju, ilgi sarunājās, skardami visas dzīves puses. Piedalīdamies šajās sarunās gribot negribot, jo bez viņa sarunu biedri nevarēja cits ar citu saprasties, Volgins divās dienās uzzināja vairāk nekā visos iepriekšējos mēnešos.
Viņam bija neveikli un pat kauns. Noslēgties sevī, uztvert visu jauno un nepazīstamo ar ārēju vienaldzību tagad šķita muļķība.
«Tik daudz laika zaudēts,» Volgins domāja. «No kurienes man bija radusies tik dīvaina kautrība?»
Viņš pastāstīja par visu to Ozerovam.
— Man šķiet, tas bija dabiski, — Viktors atbildēja. — Tu biji viens. Tas daudz ko nozīmē. Un vēl man šķiet, ka ienākt pasaulē tādā veidā, kā ienāci tu … tas nevarēja neietekmēt psihi. Mēs — tā ir cita lieta.
Neviens no mums nav bijis miris, mēs joprojām dzīvojam. Tur ir milzīga starpība.
— Vai tev nav bail dzīvot vienā istabā ar cilvēku, kas bija miris? — Volgins jokoja.
Kādu dienu, pastaigājoties pa parku, Staņislavska jautāja Vladilenam par metropolitēnu. Vladilens nevarēja atbildēt, bet kāds cilvēks, kas gāja garām, izdzirda jautājumu un pienāca pie viņiem.