Bet viņiem bija tomēr saglabājies neliels starpplanētu dzinējs. Kuģa komanda nolēma doties uz Venēru un palikt tur. Kāpēc viņi pieņēma tādu lēmumu, nevaram saprast ne tikai mēs, bet ari faetoniešu pēcteči. Loģiskāk būtu bijis palikt uz Zemes.
Šis bija tas pats gredzenveida cauruļu kuģis, kuru cilvēki uzgāja uz Venēras un kurš tagad atrodas uz Cereras.
Astoņi zinātnieki bija stipras gribas cilvēki. Traģiskā nejaušība, kas atņēma jauno dzimteni, viņus nesalauza. Viņi uzskatīja par savu pienākumu darīt visu, lai realizētu nosprausto plānu, un sagatavoja, no viņu viedokļa, vienkāršotu kinofilmu, lai cilvēki, kas pēc ilga laika ieies zvaigžņu kuģī, varētu uzzināt visu, kas noticis, uzzināt, kur meklēt cilvēci, kas pēc likteņa lēmuma bija atstājusi Sauli.
Meļņikovs un Vtorovs divreiz noskatījās šo filmu, pārfotografēja un pastāstīja par to citiem cilvēkiem.
Marsa noslēpums tika atklāts. Dzīvnieki, kuru esamība tā pārsteidza Zemes zinātniekus, bija nevis «marsieši», bet gan «faetonieši». Tie bija bojā gājušās planētas dzīvnieki, pieraduši pie retinātā gaisa, jo uz Faetona dzīvoja augsto kalnu rajonos, Dzīvnieki bija nogādāti uz Marsa pirms katastrofas. Tajā laikā, kad cilvēki nokļuva uz Marsa, šie dzīvnieki jau atra
dās izmiršanas stadijā, ar ko arī bija izskaidrojams to nelielais skaits.
Taču filma stāstīja ne tikai par to.
Granīta figūras uz Arsēna, Venēras apdzīvotāju kultūras pirmelementi — tās bija faetoniešu atstātās pēdas.
Un visam tam bija viens mērķis — parādīt Zemes cilvēkiem, ka Saules sistēmā kādreiz eksistējušas citas saprātīgas būtnes.
Tas vēl nav viss. Faetonieši gribēja, lai Zemes cilvēki — gedeijieši — ne tikai saprastu, kas noticis ar piekto planētu, ne tikai uzzinātu, kur tagad atrodas Saules bērni, bet arī varētu nodibināt ar tiem sakarus.
Filma, ko cilvēki atrada faetoniešu kuģī, norādīja, kur meklēt galveno «mantojumu», kas bija atstāts uz Zemes.
Faetonieši bija ļoti piesardzīgi, viņi negribēja, lai atstātais mantojums ietu bojā bezmērķīgi, un tāpēc veica dažus pasākumus. Cilvēkiem vajadzēja atrast slepeno patvertni tikai tad, kad tie būs spējīgi atrasto pareizi izmantot. Savus norādījumus faetonieši atstāja uz asteroīda zem granīta figūrām, kas speciāli šai nolūkā tika uzstādītas. Viņi sprieda tā: kad cilvēki sāks lidot kosmosā, kad viņu zinātne un tehnika būs spējīga nodrošināt šādus lidojumus, viņi būs arī pietiekami attīstīti. Asteroīds, kura orbīta atrodas tik tuvu Zemei, nepaliks nepamanīts. Izpētījot to, atradīs granīta figūras, bet, atrodot tās, noģidīs, ka zem tām kaut kas paslēpts.
Lai to garantētu, faetonieši novietoja tādu pašu figūru arī uz Venēras, blakus savam kuģim. Un turklāt atstāja vēl kinofilmu. Filma patiešām saglabājās, bet granīta figūra neizturēja laika un Venēras vēt-
rainā klimata pārbaudi. Izdevās tikai atrast tās šķembas. Kāda ir to izcelsme, noģida tikai tāpēc, ka granīta gabali atgādināja figūras uz asteroīda.
Zem šķembām atrada norādījumu — meklēt uz Arsēna. Taču arī bez šā norādījuma bija jau zināma meklēšanas vieta.
Speciāla ekspedīcija atrada zem Arsēna figūrām četras vienādas slīpētas bumbas. Ar vislielāko piesardzību tās nogādāja uz Zemes.
Bumbas bija pilnīgi blīvas, izgatavotas no super- cieta materiāla, — tajā laikā pazīstamie griežamie līdzekļi tām neko nespēja padarīt. Bet, kā izrādās, bumbas nemaz nevajadzēja griezt.
Arī šeit faetonieši bija izmantojuši augsti attīstīto biostrāvas tehniku.
Mūsdienu inženierim tas tūlīt no paša sākuma būtu skaidrs. Mehānismi, kas pieraksta domas un reproducē tās cita cilvēka smadzenēs, mums labi zināmi. Tagad mēs varam sacīt, ka «runājošo» bumbu uzbūve nepavisam nebija pilnīga. Tās radīja domu tēlus un priekšstatus, kurus varēja arī nesaprast. Pārzinot tagad tā laika faetoniešu tehnikas līmeni, mēs redzam, ka viņi pilnīgi varēja apgādāt šīs bumbas ar iegau- mētāju mehānismu, kas, noklausījies cilvēku sarunas, apgūtu viņu valodu un «atbildētu» cilvēkiem nevis ar domu tēliem, bet vienkārši ar vārdiem. Kāpēc faetonieši to nebija izdarījuši, paliek noslēpums.
Bet, lai kā arī būtu, mērķis bija sasniegts. Noslēpuma atklāšana prasīja lielas pūles un bagātu fantāziju. Taču tas tika atklāts, un cilvēki uzzināja, ko faetonieši bija gribējuši viņiem teikt.
Un atkal izrādījās, ka bumbas slēpj sevī tikai turpmākos norādījumus, nevis noslēpuma atminējumu.
Mums šķiet, ka faetonieši bija pārcentušies. Viņi paši tam pievienojas. Visu varēja izdarīt daudz vienkāršāk un pie tam drošāk. Viņi to visu bija iecerējuši pārāk sarežģīti, «mantojuma» saglabāšana tika pakļauta veselai virknei nejaušību.
Taču spriest un atrast trūkumus pēc vairākiem gadsimtiem ir ļoti viegli.
Bumbas norādīja, ka vajag meklēt Dienvidpola centrā. Uz turieni arī devās cilvēki.
Tur, sešdesmit metru dziļumā, precīzi uz Zemes ass, atradās droša slēptuve, kur cilvēkiem bija sagatavota televīzijas ierīce (starp citu jāsaka, atkal apgādāta nevis ar skaņu, bet ar domu — smadzeņu impulsu aparātiem) un mehānisms, kas iedarbināja starpplanētu sakarus starp Zemi un Jauno Faetonu, kurš atradās Vegas sistēmā.
Tā kā faetoniešu zvaigžņu kuģī jau bija gūta pieredze un atklāts slīpēto bumbu noslēpums, cilvēki Dienvidpola ierīci iedarbināja samērā viegli.
Acīmredzot faetonieši vienmēr bija mīlējuši «teatrālus efektus». Viņi nevis vienkārši pastāstīja to, ko cilvēkiem vajadzēja zināt, bet izmantoja teleofa tehniku (Komunisma ēras pirmā gadsimta cilvēki to uztvēra kā televīziju). Apakšzemes telpā, kur visi bija sapulcējušies, parādījās faetonietis un ar domu tēliem un priekšstatiem pastāstīja savas planētas bojā ejas vēsturi un tās cilvēces izglābšanu.
Cilvēki uzzināja, ka piektās planētas iedzīvotāji izglābušies un ir gatavi ierasties uz Zemes, kad gedei- jieši tos aicinās.
Lai šo aicinājumu varētu nosūtīt, faetonieši bija ierīkojuši uz kāda otrās, ārējās joslas lielākā asteroīda momentānu sakaru aparātu, kas darbojās pēc gravitācijas lauka perturbācijas principa.
Signālu nosūtīja, bet uz Jaunā Faetona to neuztvēra. Kāpēc tā?
Ir daudz ticamu izskaidrojumu, taču īstenība droši vien nekad netiks izdibināta. Gravitācijas sakari prasa absolūti precīzu «stara» iestādīšanu. Dažus ang- strēmus liela starpība novirza staru tālu no mērķa. Vai ierīce varēja saglabāt precizitāti vairāku gadsimtu laikā? Jāšaubās. Asteroīds, uz kura tā atradās, taču bija pakļauts citu asteroīdu gravitācijas spēku iedarbībai. Varēja notikt arī tiešas sadursmes. Vai mazums kas varēja notikt tik ilgā laika posmā.
Simt gadus cilvēki gaidīja faetoniešu atlidošanu, bet viņi tā arī neatlidoja. Tas notika vēlāk, neatkarīgi no nosūtītā signāla.
Jāsaka, ka, satiekoties ar Jaunā Faetona iedzīvotājiem, cilvēki apmainījās domām par šo jautājumu. Faetonieši noraidīja minējumu, ka šī ierīce būtu varējusi kļūt neprecīza. Pēc viņu domām, to bija bojājis meteorīts. Un tas varēja notikt…»
4.
Beidzis lasīt šinī vietā, Volgins nolēma nākamajā dienā vispār pārtraukt lasīšanu. Šauri speciālais teksts kļuva viņam arvien nesaprotamāks.
«Vladilens ir astronoms,» viņš teica pats sev. «Viņam labi jāzina viss, kas attiecas uz Jauno Faetonu.»