Volgins nebija kļūdījies.
Saruna notika tās pašas dienas vakarā.
— Es izlasīju, — Volgins teica, — kā cilvēki uzzinājuši par faetoniešiem. Bet man palika neskaidrs, cik reižu un kad faetonieši atlidojuši uz Zemi.
— Šis jautājums, — Vladilens atbildēja, — interesējis zinātniekus daudzus gadsimtus. Tas noskaidrojies pirms sešsimt gadiem, kad faetonieši atlidoja pie mums un nodzīvoja uz Zemes vairāk nekā divus gadus. Tika panākta pilnīga saprašanās. Lingvistiskā mašīna…
— Kas tā tāda?
— Šauri specializētas elektronu smadzenes, kas spēj apgūt jebkuru valodu pēc «dzirdes» un noder par tulku. Ar pašu faetoniešu palīdzību šī mašīna, pareizāk sakot, vairākas šādas mašīnas, deva iespēju risināt detalizētas sarunas. Mēs uzzinājām visu, ko vēlējāmies.
— Tu tā saki «mēs», it kā pats būtu piedalījies šajās sarunās, — Volgins pasmaidīja.
Vladilens atbildēja pavisam nopietni:
— Sešsimt gadi ir liels laika sprīdis, taču mūsu ēras trešā gadsimta cilvēki un mēs, kas dzīvojam devītajā gadsimtā, neesam tik tāli cits citam, kā tas bija senatnē. Gan mums, gan viņiem ir viens un tas pats dzīves veids. Mēs kopš bērnības esam pieraduši raudzīties uz pēdējiem tūkstoš gadiem kā uz vienas un tās pašas sabiedrības vienotu dzīvi. Ar to arī izskaidrojams vārds «mēs».
— Turpini!
— Faetonieši mums pastāstīja savas zemes vēsturi. Civilizācija viņiem sākusies apmēram simttūkstoš gadu agrāk nekā uz Zemes. Es skaitu Zemes gados, uz Faetona gads bija krietni garāks. Bet, kā tu redzēsi turpmāk, šis laika sprīdis nav pārāk liels. Vispār viņu sabiedrības attīstības vēsture ļoti atgādina mūsu vēsturi. Bija cilvēku nevienlīdzība, bija šķiru cīņa. Pāreja uz labākām sabiedrības dzīves formām faetoniešiem notika lēnāk un smagāk nekā uz Zemes. Bet ap to laiku, kad sākās pārceļošana uz Veģu, tas viss jau bija pagātnē. Faetonieši paši atzīst, ka bez vienotas sabiedriskās iekārtas, mūsu izpratnē bez komunisma, Faetona cilvēce būtu aizgājusi bojā kopā ar savu planētu. Izglābšanās bija iespējama tikai tāpēc, ka visi cilvēki rīkojās pēc vienota plāna, rīkojās vienprātīgi. Tev, Dmitrij, tas labāk saprotams nekā mums, kā beigtos katastrofa, ja pastāvētu naidīgās šķiras un antagonisms.
— Ļoti labi varu iedomāties.
— Faetoniešu vēsturē, — Vladilens turpināja, uzmanību saista kāds dīvains fakts. Komunisms — lietosim šo vārdu, tas mums saprotams — pie viņiem teorētiski radās divtūkstoš gadu pirms tam, kad tas kļuva par dzīves īstenību. Pie mums, uz Zemes, tā uzcelšanai bija vajadzīgs divdesmit reižu mazāk laika. Faetona pirmais mākslīgais pavadonis (viņiem bija mākslīgie pavadoņi) izlidoja aiz atmosfēras robežām tad, kad bija jau pilnīgs komunisms, četrsimt gadu pirms pirmā faetonieša izlidošanas kosmosā. Pie mums tam bija vajadzīgi trīs gadi. Simt trīsdesmit reižu mazāk. Un tā bija visās zinātnes un tehnikas jomās< visur viena un tā pati aina. Ko tā liecina?
— Progress norisa lēnāk.
— Jā, daudz lēnāk nekā pie mums. Es, piemēram, lasīju, ka viņi atklājuši elektrolizāciju gandrīz tūkstoš gadu pirms tam, kad tehnikā ieviesti elektrodzinēji.
— Bet ar ko izskaidrojami tādi tempi? Vai tad viņiem lēnāka domāšana, vai?
— Jā, tā tas ir. Faetonieši pēc ķermeņa formām ļoti līdzīgi mums. Tikai ļoti maza auguma, un viņu acis ir lielākas par mūsējām, bet pieres masīvākas. Taču aiz šīm pierēm rosās lēna, it kā laiska doma. Viņu kustības arī ir lēnas, vijīgas, mierīgi nesteidzīgas. Un visa viņu dzīve, no mūsu viedokļa, rit gurdeni, lēni. Bet viņi paši to, protams, nemana. Mēs viņiem liekamies pārāk ātri, strauji, vārdos un rīcībā asi. Varbūt viņi uzskata, ka mēs bez jēgas skraidām kā apsviluši. Viņiem nav saprotama mūsu enerģija.
— Bet kāpēc tas tā ir?
— Tāpēc, ka dzīvības enerģija, attīstības intensitāte ir tieši atkarīga no Saules enerģijas daudzuma, no siltuma un gaismas daudzuma, ko planēta saņem no Saules. Faetons riņķoja ļoti tālu no mūsu sistēmas centra. Arī dzīvība uz tā radās un attīstījās neizmērojami lēnāk nekā uz Zemes. Ja tā tomēr sasniedza augstu pakāpi, tad tas notika tāpēc, ka Faetons visādā citādā ziņā bija lieliski piemērots dzīvībai. Un vēl tāpēc, ka dzīvība ir sīksta parādība, kas viegli piemērojas jebkuriem apstākļiem. Dzīvo organismu lēnā evolūcija ietekmēja smadzeņu attīstību. Faetoniešu smadzenes pēc savas dabas ir inertākas par mūsējām.
— Tātad mēs esam nogājuši vienu un to pašu attīstības ceļu, bet nogājuši to ātrāk nekā viņi?
— Jā. Un visu laiku mēs viņiem steidzamies priekšā. Pareizāk sakot — minam uz papēžiem. Pašlaik viņi iet mums pa priekšu, bet ne daudz.
— Kā? Cik saprotu, tad tagadējā Zemes zinātne atrodas tādā līmenī, kādā faetoniešu zinātne bija pirms simttūkstoš gadiem.
— Tas tiesa, bet klausies tālāk. Ja Faetons nebūtu gājis bojā un faetonieši turpinātu dzīvot Saules sistēmā, ar visu savu lēno attīstības gaitu viņi būtu aizsteigušies mums priekšā vismaz par četriem pieciem gadu tūkstošiem. Taču faetoniešu turpmākā dzīve norisa nevis Saules, bet gaišzilās zvaigznes — Vegas gaismā.
— Uz to norāda arī «Piektās planētas» autors, bet neko nepaskaidro.
— Mēs novirzījāmies sāņus, — Vladilens teica. — Tu interesējies, cik reižu faetonieši apciemojuši Zemi. Atgriezīsimies pie šā jautājuma.
— Es to aizmirsu. Tas, ko tu stāsti, ir ļoti interesanti.
•— Labāk ievērot hronoloģisko secību. Lūk, tā, faetonieši sāka doties starpplanētu lidojumos, kad Zemes cilvēki vēl bija mežoņi. Viņi atlidoja pie mums astoņas reizes. Viena ekspedīcija sekoja otrai pēc tūkstošiem gadu. Un, novērojot Zemes dzīvi, Faetona zinātnieki saprata, ka uz Zemes evolūcija ir daudz straujāka nekā pie viņiem. Katru reizi, atlidodami pie mums, viņi konstatēja, ka cilvēki kļuvuši daudz attīstītāki, nekā viņi bija gaidījuši. Tas ļoti svarīgi, lai saprastu turpmāko. Kad faetonieši uzzināja par nelaimi, kas draud viņu planētai, tika pieņemts lēmums atstāt uz Zemes norādījumus, par kuriem tu lasīji. Faetonieši tomēr pienācīgi jānovērtē: viņi apbrīnojami precīzi bija aprēķinājuši laiku, kad cilvēki atradīs slēptuvi. Kļūda bija tikai mazliet lielāka par tūkstoš gadiem pēc mūsu skaitījuma. Tas ir apbrīnojami.
— Piekritu. Bet cik ilgi viņiem vajadzēja, lai to aprēķinātu?
Vladilens iesmējās.
— Svarīgs ir rezultāts, — viņš teica. — Slēptuves ierīkošana uz pola, granīta figūru uzstādīšana uz
Arsēna — tas viss prasīja daudz laika. Viņi paši tagad nevar pateikt, cik reižu atlidojuši uz Zemi, lai īstenotu savu plānu. Droši vien reižu desmit. Pēc pārceļošanas uz Vegas sistēmu viņi apciemojuši Zemi divas reizes: pirmo reizi, lai pārbaudītu slēptuvi un uzstādītu sakaru ierīci, bet otrreiz — pirms sešsimt gadiem.
— Vai viņi bija uztvēruši signālu? ^
— Nē, nebija. Vai nu tā vispār nebija, vai arī tas bija novirzījies sāņus. Ar nepacietību gaidījuši signālu un to nesaņēmuši, kad, pēc viņu aprēķiniem, bija pienācis laiks, faetonieši devās uz Zemi bez aicinājuma. Tas notika tūkstoš trīssimt gadu pēc signāla noraidīšanas no Zemes.
— Tu teici, ka viņi to ar nepacietību gaidījuši. Kāpēc? Vai viņiem bija tik svarīgi saņemt signālu?
— Jā, ļoti svarīgi. Lai tu saprastu turpmāko, man mazliet jāpastāsta par zvaigznēm un to izstaroju- miem. Zvaigznes iedala tipos, sākot ar baltajiem milžiem un beidzot ar sarkanajiem punduriem. Es to saku tāpēc, ka tavā laikā nebija pazīstamas zvaigznes ārpus šām tipu robežām.