— Ak! Tu vari tikpat labi minēt arī jaunākus datus. Es astronomijā nekad neko neesmu sapratis.
— Mums pietiks ar šiem. Saule pieder pie dzelteno zvaigžņu klases, kas Visumā izplatītas visvairāk. Ja tu saki, ka tev astronomija nav pazīstama, es nepie- vērsīšos šo tipu analīzei. Pateikšu tikai pašu galveno.
— Tas arī vajadzīgs.
— Saule, skatoties no visiem aspektiem, ir viduvēja, parasta zvaigzne. Tās lielums, masa, virsmas temperatūra, visu frekvenču izstaro juma intensitāte, vispār viss — ir ļoti parasts, bieži sastopams.
— Ne parak liels gods cilvekiem, — Volgins piemetināja.
— Taču ļoti svarīgi tiem. Tavā laikā nezināja, bet tagad zina, ka visām mūsu Saules tipa zvaigznēm ir savas planētu sistēmas. Ir konstatēts, ka tieši dzeltenās zvaigznes vislabvēlīgāk ietekmē dzīvības rašanos uz savām planētām.
— Bet vai citu tipu zvaigznēm ir planētas?
— Ne visām, bet dažām ir. Taču mēs nezinām nevienu tādu zvaigžņu planētu sistēmu, kur būtu radusies dzīvība. Izņemot, protams, Veģu. Uz tās galējās planētas dzīvība ienāca no ārienes, tā sakot, spaidu kārtā. Es runāju par faetoniešiem.
— To es zinu. Vai pazīstamas daudzas planētu sistēmas, uz kurām ir dzīvība?
•— Jā, ļoti daudzas. Taču dzīvības eksistence vēl nenozīmē saprātīgas dzīvības rašanos^ Tādas planētas, uz kurām radušās augsti attīstītas, "domāt spējīgas būtnes, pagaidām zināmas pavisam maz.
— Pie šā jautājuma mēs atgriezīsimies. Stāsti tālāk.
— Tad nenovirzi mani sāņus. Konstatēts, ka Vegas tipa zvaigznes gan nelabvēlīgi ietekmē dzīvības rašanos, gan arī atstāj kaitīgu ietekmi uz dzīviem organismiem. To neņēma vērā faetoniešu zinātnieki. Vai arī cerēja gaišzilās saules kaitīgos izstarojumus neitralizēt mākslīgā ceļā. Daļēji tas viņiem izdevies, dzīvība uz Jaunā Faetona neaizgāja bojā. Astronomijas zinātne var būt faetoniešiem tikai pateicīga par tik grandioza mēroga eksperimentu. Taču zināšanas par gaišzilo zvaigžņu raksturu iegūtas par dārgu maksu.
— Kāpēc? Faetonieši taču neaizgāja bojā!
— Jā, neaizgāja bojā. Un vienīgi tāpēc, ka bija sasnieguši ārkārtīgi augstu attīstības pakāpi. Tik augsti attīstīts saprāts vairs nav uzvarams, daba tā priekšā ir bezspēcīga. Faetonieši ne tikai neaizgāja bojā, bet izglābsies un virzīsies arvien tālāk uz priekšu.
— Es kaut kā ne visai labi saprotu.
— Tūlīt sapratīsi visu. Gaišzilo zvaigžņu izstaro- jumi bremzējoši ietekmē smadzeņu attīstību un vispār mazina dzīvības enerģiju. Faetonieši to uzzināja pārāk vēlu. Vegas sistēmā viņu organismu jau tā gausā attīstība kļuva vēl gausāka. Atkārtoju, ja viņi būtu mazāk attīstīti, viņi aizietu bojā, evolūcija sāktu virzīties atpakaļ. Viņi zaudētu visu, kas bija iekarots tūkstošiem gadu ilgā laikā, un pamazām atkal kļūtu par mežoņiem, bet pēc tam — par dzīvniekiem. No šīs nelaimes viņus glāba augstā kultūra. Taču tālākā virzīšanās uz priekšu gandrīz pilnīgi apstājās. Viņi sastinga vienā vietā. Dzīve kļuva par pasīvu stāvokli, kad ir iespējams tikai noturēt jau sasniegto, bet nevis radīt kaut ko jaunu. Tiesa, doma darbojās, bet kā? Simttūkstoš mūsu gados gandrīz pusmiljons paaudžu pavirzījās pa progresa ceļu tikpat tālu, cik tālu mēs uz Zemes pavirzāmies tūkstoš gados. Tāpēc es arī teicu, ka faetonieši ir priekšā, bet nedaudz. Ja viņi būtu palikuši Vegas sistēmā, tad Zemes cilvēki tiem aizsteigtos priekšā ļoti drīz.
•— Tātad viņi atkal nolēmuši pārceļot?
— Ne gluži tā. Nevis pārceļot, bet pārvietoties uz citu planētu sistēmu, pie labvēlīgākas saules.
— Tas taču nozīmē pārceļot.
— Pieņemsim, — Vladilens teica, — ka mēs abi esam nolēmuši pārcelties uz citu māju. Mēs iesēžamies atomlidmašīnā un pārceļojam. Bet ja mēs gribam jaunajā vietā dzīvot šinLpašā mājā?
— Tad jāpārvieto māja.
— Tieši tā. Bet to vairs nevar saukt par pārceļošanu.
— Tātad tu gribi sacīt…
— Ka faetoniešu zinātne un tehnika dod viņiem iespēju «pārvietot māju citā vietā». Vārdu sakot, pārceļot uz citu planētu sistēmu, neatstājot savu planētu.
— No vienas zvaigznes uz citu?!
— Kas tur ko brīnīties? Tas ir daudz ērtāk.
— Tava aukstasinība, Vladilen, ir apbrīnojama! Patiešām! Veikt ceļojumu kosmosā, neizejot ārā no dzīvokļa! Kas var būt vienkāršāk! — Volgins mazliet nervozi iesmējās.
— Tas viss nemaz nav tik sarežģīti. Ja iespējams iedarboties uz gravitācijas lauku, tad cilvēks var kļūt par planētas orbītas noteicēju. Faetonieši piespieda planētu riņķot pa spirāli un attālināties no Vegas. Bet, kad bija atbrīvojušies no zvaigznes pievilkšanas spēka, virzīja savu ceļu uz Sauli.
— Uz Sauli? Tātad viņi atgriežas šurp?
— Nu, protams. Saules sistēma ir viņu dzimtene. Tikai šeit pēc vairākām paaudzēm izzudīs gaižzilās saules ietekme un dzīve sāks ritēt vecajās sliedēs.
— Tagad skaidrs, — Volgins teica. — Bet es vēl gribēju jautāt, kāpēc viņi neatstāja Veģu jau krietni agrāk.
— Tieši tāpēc, ka nav pieņemamā attālumā citas zvaigznes, kas piederētu Saules spektra klasei. Un tieši tāpēc faetonieši ar tādu nepacietību gaidīja signālu. Viņiem nepieciešams atgriezties tajā vietā, kur atradās pirmais Faetons. Bet šo vietu aizņem vecā
Faetona gabali — asteroīdu josla. Tikai mēs, Zemes cilvēki, varam viņiem palīdzēt.
— Šķiet, es visu sapratu. Tīrīšanas vienības, kurās strādā Mērijas māte, noorganizētas šim mērķim.
— Jā. Līdz faetoniešu ierašanās laikam jāattīra orbīta jaunajai planētai, kas atkal parādīsies Saules sistēmā. Mēs iznīcināsim visus asteroīdus. Uz Marsa jau tiek būvēta superjaudas gravitācijas stacija. Tikai tāpēc, lai gadījumā, ja Jupiters traucētu, būtu iespējams faetoniešiem palīdzēt. Tomēr var cerēt, ka Jupiters netraucēs. Pēc mūsu aprēķiniem, tas atradīsies otrā pusē Saulei.
— Vai ierašanās brīdis ir precīzi zināms?
— Protams. Kad faetonieši pirms sešsimt gadiem bija uz Zemes, viņu planēta jau atstāja Veģu. Viņi bija absolūti pārliecināti, ka mēs jau esam spējīgi palīdzēt. Un nekļūdījās. Lidojuma trajektorija, kustības ātrums — viss precīzi zināms.
— Bet, ja nu tas tā, kāpēc gan jābūvē uz Marsa stacija?
— Tādā jautājumā neko nedrīkst ignorēt. Aprēķinos varēja ieviesties kļūda vai arī kaut kas neparedzēts varēja izmainīt Faetona lidojuma gaitu. Nedrīkst riskēt ar visu cilvēci.
— Kad tad viņi atlidos?
— Faetons nokļūs savā jaunajā orbītā deviņi simti septiņdesmit devītā gada pirmajā jūlijā. Ja nekas netraucēs.
— Tātad mēs šo notikumu neredzēsim?
— Kāpēc ne? Atlikuši simt deviņpadsmit gadi. Faetons jau ir tuvu. Muncijs, varbūt arī Lūcijs diezin vai nodzīvos līdz tā atlidošanai. Bet tu, es, Mērija .. . mēs to pieredzēsim.
— Es? i
— Vai tad Lūcijs tev neteica, ka tu nodzīvosi ne mazāk kā simt divdesmit gadu?
-— Teica.
— Vai tu viņam netici?
Volgins klusēja. Viņš tiešām šai gadījumā nevarēja ticēt tēvam. Viņam šķita, ka Lūcijs to saka līdzjūtības dēļ, vēlēdamies Volginu pārliecināt, ka viņš ne ar ko neatšķiras no citiem cilvēkiem. Briesmīgais satricinā- j jums, ko viņa organisms bija pārcietis nomirstot un atdzimstot nevarēja, pēc Volgina domām, paildzināt mūžu, bet, tieši otrādi, spēja tikai saīsināt to. Lūcijs viņu žēlo un nesaka taisnību.