— Labi, — Volgins sacīja. — Pieņemsim, ka es nodzīvošu simt divdesmit gadu. Faetonieši atlidos pēc simt deviņpadsmit…
— Es saprotu, ko tu gribi teikt. Zinātne taču ir daudz ko uzzinājusi un daudz ko iemācījusies eksperimentā ar tevi. Nešaubos, ka tu varēsi nodzīvot ilgāk. Tāpat kā ikviens no mums.
— Piemēram, Muncijs?
— Viņam jau ir apmēram divi simti. Diez vai viņš vēlēsies.
— Vai tad galvenais ir vēlēšanās?
— Vairumā gadījumu tieši tas. Piemēram, Muncijs. Ja viņš par katru cenu gribētu redzēt faetoniešu ierašanos, viņš varētu izmantot anabiozes miegu.
— Šis vārds man neko neizsaka.
— Cilvēku var iemidzināt tik dziļā miegā, ka tas robežojas ar anabiozes stāvokli. Tādā miegā organisms pamirst, sirds gandrīz pārstāj pukstēt, barību ievada mākslīgā ceļā. Anabiozes miegs var ilgt simt, pat divsimt gadu. Bet pamodies cilvēks atkal turpina
dzīvot. Pārtraukums neietekmē vispārējo aktīvā mūža ilgumu. Interesanti, ka pēc anabiozes miega cilvēks ārēji kļūst jaunāks, izzūd krunkas, sirmie mati.
— Tu mani uzvedināji uz domām. Es sen gribēju jautāt, kāpēc pie jums saglabājies vecums, protams, ārēji? Vai zinātne nevar nodrošināt cilvēkam mūžīgu jaunību? Tādu pašu ārēju.
— Pilnīgi var. Krunkas, sirmi mati — tas viss viegli novēršams. Bet, lai cik tas dīvaini, vecie ļaudis paši negrib izskatīties jauni. Ar ļoti retiem izņēmumiem. Tāds izņēmums ir Josi, kuru tu redzēji Kosmogradā. Vai tu zini, ka viņš ir vecāks par Munciju?
— Tam grūti ticēt. Josi izskatās vienos gados ar Lūciju.
— Viņš par to ir vecāks vairāk nekā divas reizes .. . Taču tādu jaunības «cienītāju» ir ļoti maz.
— Tas laikam tāpēc, ka pie jums ilgi velkas dabiskā jaunība? No manu laikabiedru viedokļa Lūcijs ir vecs večuks. Viņam taču vairāk nekā deviņdesmit gadu. Bet izskatās kā trīsdesmitgadīgs. Tas pats arī ar Lūcija sievu Ēru. Starp citu, cik tev ir gadu, Vladilen?
— Trīsdesmit divi.
— Bet Mērijai?
— Nezinu. Pajautā viņai pats.
— Sievietēm nav pieņemts to jautāt. Vai varbūt pie jums to drīkst?
— Kāpēc gan nedrīkst? Bet pie mums parasti par gadiem nejautā.
— Tādā gadījumā atvaino manu jautājumu.
— Tas ir pilnīgi dabisks.
-— Atgriezīsimies pie Faetona, — Volgins teica, jo viņam šķita, ka Vladilens ir par kaut ko neapmierināts. — Cik gadus tas jau lido šurp?
-— Drīz būs tieši pusotra tūkstoša. Daudzas faetoniešu paaudzes ir pavadījušas visu mūžu starp Veģu un Sauli.
— Tumsā un aukstumā?
— Nekā tamlīdzīga. Planēta iegūst siltumu un gaismu no mākslīgās saules, kas riņķo ap to. Faetonieši ceļā saņem tādu pašu siltumu un gaismu kā mēs no Saules. Šai ziņā viņiem ir labāk, nekā bija Vegas sistēmā.
— Kāpēc gan viņi nedevās izplatījumā daudz agrāk, kāpēc nedzīvoja tālumā no Vegas?
— Mākslīgā saule dod siltumu un dod gaismu, taču tai trūkst daudzu izstarojumu, kas nepieciešami dzīviem organismiem. Pusotra tūkstoša gadu vēl var paciest, bet ilgāk …
— Tev uz visiem jautājumiem ir atbilde.
— Man tur nav nekādas daļas. Visu ir izdomājuši paši faetonieši.
— Vēl viens jautājums. Kāpēc faetonieši nav atlidojuši uz Zemi šajos sešsimt gados? Vai tad viņus neinteresē, kā veicas darbs tīrīšanas vienībām? Man šķiet, vajadzēja tam sekot.
— Viņi pilnīgi uzticas mums. Taču Zeme faetoniešiem ir pārāk karsta planēta, sevišķi pēc tam, kad viņi tik ilgi nodzīvojuši Vegas sistēmas nomaļā rajonā. Kad viņi bija'uz Zemes, tika radīts auksts klimats, gandrīz visu laiku faetonieši pavadīja Antarktīdā.
— Antarktīdā nav vajadzīgs mākslīgs aukstums.
— Tu maldies. Antarktīda ir tropiska zeme. Virs tās jau vairāk nekā tūkstoš gadu mirdz mākslīgā saule. Tas, ka faetonieši vairs nav bijuši uz Zemes, vēl nenozīmē, ka viņi vispār nebūtu apmeklējuši Saules sistēmu. Jo Faetons vairāk tuvojas Saulei, jo
viņiem vieglāk atlidot pie mums. Sešsimt gadu laikā pie mums bijuši seši faetoniešu kuģi. Bet tie nolaidās uz Marsa vai Cereras. Pēdējais kuģis vēl nav aizlidojis.
— Tātad faetonieši ir šeit?
— Jā, uz Marsa. Tā ir zinātnieku grupa, kuri strādā pie problēmas, kā paātrināt aklimatizāciju, kas paredzama Faetona iedzīvotājiem. Viņi vēlas, cik iespējams, ātrāk pierast pie Saules stariem, un tas ir ļoti saprātīgi.
-— Vai, kā man gribētos viņus redzēt! — Volginam paspruka.
— Kas tev liedz?
— Tikai ne pa teleofu, bet īstenībā, kā jūs sakāt.
— Kas gan tev to neļauj? Aizlidot uz Marsu — tas ir sīkums. Vari doties turp ar jebkuru reisa raķeto- plānu.
— Jā, sīkums? Jums, nevis man. Doties starpplanētu ceļojumā …
— Tici man, tas nav sarežģītāks par lidojumu tev labi pazīstamajā atomlidmašīnā. Tikai ainava aiz loga būs citāda.
— Bet bezsvara stāvoklis vai pievilkšanas spēka pārslodzes?
— Nebūs ne viena, ne otra. Paātrinājumu neitralizē antigravitācija. Slodze parastā visā ceļojuma laikā.
— Cik ilgi jālido?
— Ak, pavisam neilgu laiku! Marss tagad atrodas apmēram divsimt miljonu kilometru no Zemes. Agrākajos laikos, kad paātrinājumu ierobežoja cilvēka organisma izturības spējas, ceļā vajadzēja pavadīt vairākus mēnešus vai pat gadus. Tagad var pieļaut jebkuru paātrinājumu — pasažieri to nejūt. Raķeto- plāni, kas uztur satiksmi starp Zemi un Marsu, pusi ceļa lido ar pozitīvu paātrinājumu, bet otru pusi — ar negatīvu. Un šis paātrinājums ir ļoti liels. Es precīzi neatceros, bet šķiet, ka divsimt miljonu kilometru garš lidojums ilgst apmēram sešpadsmit stundu.
— Ko?!
— Es teicu — apmēram. Pagaidi, es tūlīt pateikšu precīzi. — Vladilens īsu bridi padomāja. — Nu jā, man taisnība. Piecpadsmit stundas četrdesmit septiņas minūtes un četras sekundes.
Volginam jau vairākas reizes bija radusies iespēja pārliecināties, ka tagadējie cilvēki var neaptverami ātri galvā veikt sarežģītus aprēķinus, kas viņa paaudzes cilvēkiem likās pilnīgi neiespējami bez papīra un ilgāka laika. Viņā neizraisīja izbrīnu tas, ka Vladilens tik ātri nosauca skaitli, bet gan pats skaitlis — tik īss starpplanētu lidojuma laiks viņu dziļi pārsteidza.
—• Tu taču pats teici, ka nezinot precīzo attālumu līdz Marsam, — viņš teica.
— Es atcerējos precīzi.
— Tas ir neaptverami! Sešpadsmit stundu!
— Tas vēl ir ļoti ilgi. Taču raķetoplāni nevar attīstīt lielāku paātrinājumu. Pagaidām nevar.
— Nu, ja tā …
— Lido uz Marsu. Tu tur vēl neesi bijis, tev būs interesanti. Esmu pārliecināts, ka Viktors un citi labprāt lidos kopā ar tevi.
— Bet tu?
— Ja tu gribi, es arī lidošu. Esmu arvien tavā rīcībā.
— Tad tāpēc Vtorovs tā brīnījās, — Volgins domīgi teica, — ka viņi nav atraduši Faetonu Vegas sistēmā. Tā tur vairs nav bijis.
— Jā. «Ļeņinam» bija uzdevums sasniegt 61. Gulbja zvaigzni, bet atceļā sameklēt Jauno Faetonu un noskaidrot, kāpēc faetonieši nav reaģējuši uz nosūtīto signālu.