Trotuāri bija ļoti plati, tos veidoja dažādas krāsas paralēlas joslas, kas slīdēja dažādā ātrumā. Visātrāk slīdēja vidējā, uz trotuāra malām joslu ātrums samazinājās, bet pašas malējās bija nekustīgas. Kosmonauti izvēlējās labajā pusē malējo joslu.
Ielas vidējā braucamā daļa bija samērā šaura, virs tās dažādā augstumā traucās atomlidmašīnas visās iespējamās krāsās.
Gar pašu trotuāru, gandrīz skarot zemi, lēnām virzījās garas, caurspīdīgas atomlidmašīnas, kas šķita izgatavotas no ļoti plāna stikla. Reizēm tās bija pilnīgi tukšas, bez jebviena cilvēka — tātad tās vadīja automāti. Mīkstie sēdekļi tajās arī bija caurspīdīgi un grūti saskatāmi.
Kāds cilvēks piegāja pie trotuāra malas un pacēla roku. Atomlidmašīna apstājās, cilvēks iekāpa, un mašīna atkal sāka virzīties uz priekšu.
— Tie laikam ir modernie trolejbusi, — Kotovs ieteicās. Vladilens šo minējumu apstiprināja.
— Tie iet pa maršrutu, — viņš sacīja.
— Bet kā lai zina, kurp tie iet?
— Lido, — Križevskis pārlaboja.
— Ieskatieties uzmanīgāk, — Vladilens atbildēja. — Mašīnai priekšā ir numurs.
Iela beidzās ar plašu laukumu. No tā radiāli uz visām pusēm aizstiepās citas ielas. Augstu gaisā bija redzams milzu tilts un spirālveida ceļa atzarojums. Pa to bieži aizšāvās sudrabaini vilcieni, kas attīstīja ļoti lielu ātrumu. Laukuma vidū atradās piemineklis — cilvēka figūra kosmonauta tērpā. Tā gandrīz sniedzās līdz tilta arkai.
— Tavā priekšā, Marij, piemineklis tavam vectēvam — Borisam Meļņikovam, vienam no pirmajiem Zemes astronautiem, — Mērija teica. Volginam par brīnumu Meļņikova nelūdza pārtulkot, acīmredzot viņa saprata draudzeni.
«Tā ari ir,» Volgins nodomāja. «Viņa ir radiniece, nevis tikai uzvārda māsa tam Meļņikovam, par kuru es lasīju «Piektajā planētā». Jāuzzina vēl par Vto- rovu.»
Astronauta galva bija lepni pacelta: Boriss Meļņikovs skatījās augšup uz debesīm, kur viņš bija iekļuvis viens no pirmajiem. Volginam šķita, ka statujas seja ir līdzīga Marijas sejai. Viņš to pateica saviem pavadoņiem.
— Bet man gan nemaz tā neliekas, — Vtorovs iebilda. — Pat vairāk, piemineklis vispār maz līdzinās oriģinālam.
— Vai tad jūs viņu redzējāt? — Volgins jautāja.
— Es viņu neredzēju dzīvu, bet uz mūsu kosmosa kuģa vadības pults bija palikusi Meļņikova un Vto- rova fotogrāfija. Tā uzņemta, kad viņi bija dzīvi.
— Kā šī fotogrāfija nokļuva pie jums? — Volgins jautāja, priecādamies par iespēju tūlīt pat noskaidrot jautājumu, kas viņu interesēja.
— No ģimenes albuma. Dodoties lidojumā ar «Ļeņinu», es to paņēmu līdzi.
— Tātad arī jūs …
— Mūsu ģimenē kosmonauta profesija ir kļuvusi par tradīciju. Genadijs Vtorovs, Meļņikova biedrs un līdzgaitnieks, bija mans vecvectēvs. Vectēvs un tēvs arī bija kosmonauti.
— Bet jūs taču esat vecāks par Mariju Aleksan- drovnu.
Vtorovs paraustīja plecus.
— Meļņikovam dēls piedzima vēlu, bet Vtorovam agrāk, tas ir viss.
— Maskavā, — Vladilens teica, — ir piemineklis pirmajai kosmonautu grupai. Tur jūs atradīsiet arī savu vecvectēvu.
— Šo pieminekli es zinu, — Vtorovs atbildēja. — Tas tika uzstādīts pirms mūsu lidojuma. Tikai man prātā nenāca, ka tas vēl eksistē.
— Starp citu, Vladilen, — Volgins sacīja, — es visu laiku gribēju jums jautāt, kā pagātnes pieminekļus izdevies pasargāt no laika zoba iedarbības?
— Precīzi nevaru pateikt. Tos speciāli apstaro un noklāj ar īpašu bezkrāsainu sastāvu. Uz šo jautājumu tev vislabāk atbildēs Josi. Parunā ar viņu pa teleofu.
— Kur mēs tagad iesim? — Kotovs jautāja.
— Tagad, — Vladilens atbildēja, — kur jums tīk. Es pirmīt ieteicu doties šajā virzienā, lai parādītu Marijai Borisa Meļņikova pieminekli.
Marija Aleksandrovna uzmeta Vladilenam pateicības pilnu skatienu. Volgins pārliecinājās, ka viņa lieliski saprot tagadējo valodu. Acīmredzot Mērija nebija zaudējusi laiku un paguvusi draudzenei daudz ko iemācīt.
— Iesim, piemēram, šeit, — Vtorovs teica, norādīdams uz pirmo ielu, kas pagadījās ceļā.
Ļeņingrada arī agrāk bija bijusi milzīga pilsēta. Tagad tā šķita supermilzenis. Piecas stundas viņi jau klaiņoja pa to, iegriezdamies no vienas ielas citā, šķērsodami laukumus, paceldamies pa slīdošajām trotuāru lentēm uz tiltiem, uz spirālveida ceļa stacijām, taču vēl arvien, kā teica Vladilens, atradās «mājas tuvumā».
No tiltiem pavērās plašs skats, taču līdz pat apvārsnim bija pilsēta un tikai pilsēta. Tai nebija ne gala, ne malas.
— Man gribas ēst, — Križevskis paziņoja.
Vladilens pajautāja kādam garāmgājējam, un tas parādīja, kādā virzienā jāiet. Ēdnīca izrādījās gluži blakām. Virs ieejas nezin kādā veidā, gluži kā gaisā mirdzēja īss uzraksts.
— Izlasi, — Ozerovs palūdza Volginu.
— «Ēdināšana», — Volgins pārtulkoja.
— Neglīti! — Ksenija piezīmēja. Būtu uzrakstījuši «bufete», «kafejnīca» vai «ēdnīca». Bet tā — «ēdināšana»! Pārāk tieši.
— Toties precīzi un izmeļoši, — Viktors iesmējās.
— Vēl precīzāk būtu rakstīt «Ēdināšanas punkts».
Jaunās ēras devītā gadsimta cilvēku reālistiskā
pieeja nevienam nepatika.
— Iesim, lai mūs paēdina, — Kotovs iesmējās.
Toties iekšpusē ēdnīca bija tik skaista, ka neatskanēja neviens kritisks vārds. Milzīgo telpu, ko sedza caurspīdīgs kupols, rotāja daudzi dekoratīvie augi un pat puķu stādījumi. Dažāda lieluma galdiņi slēpās zaļumos. Gaiss smaržoja pēc jūras — pēc ozona un joda.
Apmeklētāju bija maz, un draugi tūlīt atrada tik lielu galdu, ap kuru viegli varēja sasēsties piecpadsmit cilvēki.
Uz galda atradās diezgan bieza grāmata.
— Plaša ēdienu karte, — Volgins krieviski sacīja, pārliecinājies, ka tas ir ēdienu un dzērienu saraksts.
— Bet ja nu mums iekārojas tas, kā šai ēdienu kartē nav? — Ksenija painteresējās.
— Es, — Volgins teica, — jau esmu veicis tamlīdzīgus eksperimentus. Tiesa, ne šādās ēdnīcās, bet mājās, un arvien esmu saņēmis to, ko gribējis. Vajag tikai paskaidrot, kādu tieši ēdienu jūs vēlaties.
— Kam gan mēs varētu paskaidrot?
— Pārtikas rūpnīcas dežurantam. To var izdarīt ar kabatas teleofa palīdzību. Gaidīt nevajag vairāk par desmit minūtēm.
— Nu, ja jau tā, — Vtorovs teica, — apmierināsimies ar šo sarakstu. Tajā droši vien atrodams viss, kas vajadzīgs. Jūs labāk par mums zināt tagadējos ēdienus, Dmitrij Aleksandrovič. Izraugieties un pasūtiet.
Vtorovs nekādi nevarēja pierast dēvēt cilvēkus, pēc tagadējās modes, tikai vārdā. Mēriju un Vladilenu viņš uzrunāja vārdā tikai tāpēc, ka viņiem nebija tēva vārda. Tiesa, vienreiz viņš nosauca Mēriju par Mēriju Lūcijevnu, bet jaunā sieviete tik sirsnīgi sāka smieties, ka Vtorovs apmulsa un vairs neriskēja.
Pārējie kosmonauti ātri pierada iztikt bez tēva vārda un kļūdījās arvien retāk un retāk. Bet Vtorovu visi sauca par Igoru Zaharoviču, pat Vladilens un Mērija.
Volgins ātri izvēlējās ēdienus. Informējis par to draugus un saņēmis piekrišanu, viņš vaicāja Vladilenam, ko darīt tālāk. Līdz šim viņš neko nebija pats pasūtījis un nezināja, kā to darīt.
— Tagad, — Vladilens atbildēja, — pieteic pasūtījumu produktu sadalītājam.