— Kur viņš atrodas?
— Kas?
— Sadalītājs.
— Ak! — Vladilens pasmaidīja. — Viņš atrodas ļoti tālu no šejienes, pārtikas rūpnīcā.
— Tātad pat teleofu?
— Nē. Vienkārši nosauc izraudzīto ēdienu numurus un pasaki, cik porciju.
— Kam tad lai nosauc?
% Vladilens paskatījās uz Volginu, kā varētu paskatīties skolotājs uz neapķērīgu skolēnu, kas nespēj saprast acīm redzamas lietas.
— Es domāju, ka tu jau esi pazīstams ar ēdināšanas tehniku, — viņš sacīja. — Nevienam! Nosauc tikai numurus!
— Tāpat sēdot pie galda?
— Protams. Nu nosauc tos man, es paklausīšos.
Volgins pārtulkoja savu sarunu ar Vladilenu citiem.
— Interesanti, — Džordžs Vilsons teica. — Acīmredzot šeit kaut kur paslēpts mikrofons un raidītājs. Jūsu vārdus pārraidīs sadalītājam.
— Diezin vai te ir tik vienkārša tehnika, — Krivonosovs piezīmēja. — Droši vien kaut kas pavisam jauns, ko mēs nezinām. Vajadzēs pavaicāt Vladilenam.
Volgins, cenzdamies runāt skaidri, skaļi nosauca izraudzītos numurus, piebilzdams, ka pusdieno piecpadsmit cilvēku.
Nepagāja ne minūte un tukšā galda vidējā daļa nozuda un atkal parādījās, piekrauta ar slēgtiem traukiem un galda piederumiem. Tas notika tik ātri, ka neviens nepaguva pateikt ne vārda. Bija tāds iespaids, ka viss viņu priekšā radās (tieši radās) no gaisa.
— Tādu triku esmu redzējis tikai kino, — Vtorovs teica. — Taču tur ir saprotams, kā to taisa.
Ksenija Staņislavska iekliedzās un bailēs atlēca no galda. Mērija un Vladilens sāka smieties.
— Pasaki tūlīt, — Meļņikova teica, uzrunādama Mēriju, — kā tas notiek?
Šos vārdus viņa izrunaja diezgan skaidri jaunajā valodā.
— Ļoti vienkārši, •— Mērijas vietā atbildēja Vladilens. — Tukšā galda virsma noslīdēja uz leju, bet tās vietā pacēlās cita, uz kuras automāti jau bija salikuši pasūtītos ēdienus. Tas viss notiek ļoti ātri, gaidīt nevajag.
— Mēs to redzam, — Kotovs teica. — Bet uz galda taču ir kaut kas līdzīgs vīna kausiem. Tie varēja apgāzties, galda virsējai daļai tik strauji paceļoties.
— Ir ņemti vērā visi apstākļi, — Vladilens atbildēja. — Automātiem nepiemīt cilvēku apzinīgā piesardzība. Lai atvieglotu to darbu, galda virsma pārklāta ar metāla slāni, bet visiem galda piederumiem apakšpuses ir magnetizētas. Pamēģiniet pacelt jebkuru vīna kausu vai šķīvi un jūs par to pārliecināsieties.
Gandrīz visi tūlīt sekoja šim ieteikumam. Galda virsma vāji, tomēr jūtami pievilka vīna kausus un šķīvjus.
— Viss skaidrs! — Kotovs teica.
Volgins atcerējās Muncija māju Vidusjūras krastā un savus mēģinājumus paskatīties, kā «oficianti» strādā. Tur viss notika kaut kā citādi.
— Es nezinu, kā iekārtota ēdamistaba Muncija mājā, — Vladilens atbildēja uz Volgina jautājumu. — Ir daudzas sistēmas. Zem mums, — viņš norādīja lejup, — 4r plaša telpa, ko aizņem sarežģīta mehānismu sistēma. Privātās mājās tādas neierīko. Domāju, ka jums visu pa caurulēm piegādāja servējošajam mājas automātam.
Volginu pārsteidza vārds «privāta māja», ko izteica
Vladilens. Tas skanēja gluži krieviski, un to saprata visi, izņemot Vilsonu.
— Vai tad pie jums pastāv privātīpašums? — Vtorovs jautāja.
— Privātīpašums nepastāv, bet ir privātais valdījums. Māja pieder cilvēkam, kamēr viņš tajā dzīvo. Tas pats attiecas uz visu pārējo. Tas uzvalks, kas jums pašlaik mugurā, nepieder visiem, bet tikai jums, vai ne?
— Es domāju, ka vārds «privāts» sen aizmirsts.
— Tas nav sliktāks par citiem un apzīmē to, ko vajag. Var sacīt «personisks» — tas ir gluži viens un tas pats.
— Vārdi paliek, bet doma mainās, — Kotovs piebilda.
— Pilnīgi pareizi.
Kad pusdienas beidzās, Vladilens teica:
— Var nokopt galdu!
Un galda virsējā daļa atkal nozuda. Taču šoreiz tā neaizslīdēja tik strauji, un viņi varēja izsekot tās kustībai. Nozudušās virsējās daļas vietā atkal parādījās cita — tukša un tīra.
— Gribētos paskatīties, kā tur lejā viss notiek, — Kotovs teica.
— Es domāju, ka to varēs izdarīt. Taču ieiet šajā telpā bez mehāniķa nedrīkst, — Vladilens paskaidroja.
2.
— Man tomēr šķiet, ka ielās cilvēku nav pārāk daudz, — Vtorovs ieteicās, kad viņi bija izgājuši no ēdnīcas. — Ļeņingradas iedzīvotāju skaits droši vien
ir daudzreiz palielinājies salīdzinājumā ar mūsu laiku, taču agrāk cilvēku bija vairāk.
— Tagad ir pals darba laiks, — Mērija atteica.
— Cilvēki strādā. Bet, kas attiecas uz iedzīvotāju skaitu, tad pirms pusgada Ļeņingradā bija astoņpadsmit miljoni četrsimt četrdesmit viens tūkstotis iedzīvotāju.
— Kā jūs zināt tik precīzi?
— Tā ir mana specialitāte. Es strādāju statistikas pārvaldē. Lai nodrošinātu cilvēkus ar visu nepieciešamo, jāzina iedzīvotāju daudzums katrā apdzīvotā vietā. Uzskaite notiek pastāvīgi. Citādi piegādāto produktu var nepietikt vai arī tie var palikt pāri.
— Droši vien rūpnīcas ne arvien strādā ar pilnu jaudu?
— Protams. Rezerves ir obligātas, ja gadījumā iedzīvotāju skaits neparedzēti palielinātos. Bet gadās, tiesa gan, reti, ka rūpnīcas tiek noslogotas pilnīgi.
— Kā tādos gadījumos rīkojas? Ceļ jaunas?
— Reizēm ceļ. Bet tas nav tik vienkārši. Rūpnīcu vienā dienā neuzcelsi. Ja iedzīvotāju skaits draud pārsniegt pilsētas ietilpību, bet celt jaunas mājas un rūpnīcas nav laika, pilsētu slēdz, tas ir, tiem, kas vēlas iebraukt, atbild, ka vietu nav. Vai arī lūdz jau dzīvojošos pārcelties uz citu pilsētu. Parasti uz šādu lūgumu atsaucas vairāk cilvēku, nekā vajag. Neviens taču nav saistīts ar darba vietu, strādāt var visur. Pašreiz Ļeņingradai ir rezerve pusotram miljonam cilvēku.
— Vēl viens jautājums, — Vtorovs pasmaidīja,
— kā jūs zināt šo skaitli?
— Es jau teicu, ka mana profesija, un turklāt ļoti iemīļota profesija, ir — statistika. Pašreiz es nestrādāju specialitātē, man uzdeva būt kopā ar Dmitriju,
bet tagad ari ar jums. Taču aiz ieraduma es katru dienu klausos ziņojumus.
— Un jūs tos atceraties?
— Neapzināti. Statistikas pārvalžu darbiniekiem nepieciešama laba atmiņa.
— Iznāk, — Volgins teica, — ka esmu jūs atrāvis no iemīļotā darba. Man ļoti žēl.
— Es pati piedāvāju savus pakalpojumus. Lūcija meitai tas bija dabisks solis. Un turklāt katrs darbs ir patīkams, ja tas ir noderīgs.
— Vai uzturēšanos kopā ar mani tu uzskati par darbu?
— Bet vai tad tas tā nav? Es taču strādāju nevis personiski savā, bet gan visas sabiedrības labā.
Volginu šāda vaļsirdība satrieca.
— Ja jau tā spiežam, — viņš teica, — tad arī mēs, kas neko nedarām, bet tikai apskatām Zemi, esam aizņemti darbā.
— Jūs atrodaties īpašā stāvoklī. Taču būtībā jūs esat aizņemti derīgā darbā. Jūs iepazīstaties ar tās sabiedrības dzīvi, kurā strādāsiet. Jūs var salīdzināt ar pusaudžiem, kuri vēl nestrādā, bet mācās. Tomēr par viņiem nedrīkst teikt, ka viņi neko nedara.