— Vai jūsu audzēkņi, — Volgins jautāja, — dzīvo šeit?
— Nē. Viņi visi ir ļeņingradieši. Redziet, — viņa piegāja pie milzīga loga, kurš aizņēma visu istabas sienu un no kura pavērās skats uz mājas sētas pusi (tur atradās vairāki desmiti lielu atomlidmašīnu), — tās ir mūsu mašīnas. Tajās bērni rītos atlido, bet vakaros atgriežas mājās.
— Vai šīs mašīnas ir automātiskas, vai tās vada piloti?
— Bērni paši tās vada. Katrā var iesēsties divdesmit pieci cilvēki. Viens ir grupas vecākais, mašīna pa nakti stāv pie viņa mājās. Rītos viņam visi jāaplido un jānogādā šurp, bet vakarā jāizvadā pa mājām. Vecākie mainās, lai visi varētu apgūt vadīšanas iemaņas.
— Bērni lido bez pieaugušajiem? — Meļņikova jautāja. — Vai tas nav bīstami?
Elektra nesaprata jautājumu.
— Mums nav bijis neviena gadījuma, — viņa atbildēja, — kad bērni būtu sākuši mašīnā draiskoties. Viņi nekad netraucē vecākajam vadīt mašīnu.
— Es nerunāju par to, — Meļņikovai bija grūti izteikt savu domu, — bet par pašu mašīnu. Bērna vadībā …
— Saprotu, jūs vēl neesat iepazinuši atmolidma- šīnas. Tās ir pilnīgi drošas, nekas nevar gadīties.
— Sadursme …
— Neiespējami. Vai cilvēks vada mašīnu vai ne, arvien ir ieslēgts automātiskais vadītājs, un tas kontrolē pilota rīcību.
— Kāpēc jūsu mācību iestādi sauc par kombinātu? — Vtorovs painteresējās.
— Tāpēc, ka šeit mācās dažāda vecuma bērni. Skolu beidzot, viņi ir sagatavoti jebkurai profesijai, izņemot zinātnisko darbu.
— Ja jums ir laiks, parādiet kādu auditoriju.
— Kādam vecumam un kādā mācību priekšmetā?
— Tas vienalga.
— No cik gadu vecuma bērni sāk apmeklēt kombinātu? — Meļņikova jautāja.
— No desmit gadiem.
— Mūsu laikos sāka mācīties septiņu gadu vecumā, — Volgins piebilda.
— Jā, es zinu, esmu vēsturniece. Bet tas nebija sevišķi racionāli. Trīs gadi tika izšķiesti viselementārāko zināšanu apgūšanai. Toreizējās skolas četras klases desmitgadīgs bērns varēja pabeigt vienā gadā.
— Vai bērni pie jums iestājas, neko nezinādami?
— Nē, viņi visi ir apguvuši elementārās zināšanas. Nav jēgas šķiest laiku arī ar ābeci un aritmētiku. To visu vajag nodrošināt pirmsskolas iestādēm.
— Cik gadus jāmācās kombinātā?
— Piecus.
— Kā jūs teicāt, vai piecu gadu laikā viņi tiek sagatavoti jebkurai profesijai?
— Protams! Tas ir pilnīgi pietiekami.
— Acīmredzot, — Vtorovs paskaidroja krieviski,
— tagadējie bērni ir daudz vairāk attīstīti, nekā bijām mēs.
— Tā tas tiešām ir, — Volgins apstiprināja.
— Esmu sen pārliecinājies, ka tagadējo cilvēku smadzenes, uztveres spējas, atmiņa — viss kļuvis citāds un kvalitatīvi atšķiras no mūsu spējām.
— Ja tā, tas nerunā mums par labu, — Vtorovs sacīja.
Volgins nodrebinājās. Vtorovs bija pateicis to, kas viņam pašam jau sen nedeva miera un satrauca viņu.
Elektra nepievērsa uzmanību šīm frāzēm, kuras viņa nesaprata.
— Šeit, — viņa teica, — ir matemātikas auditorija jaunākajiem bērniem pirmā mācību gada otrajam pusgadam.
Viņi iegāja plašā, žilbinoši spodrā, spožas saules gaismas pielietā telpā… Un visi trīs aiz pārsteiguma neviļus apstājās. Auditorija bija pilnīga viņiem pazīstamo skolas telpu kopija. Tāpat stāvēja soli (tikai
mazliet ērtāki), galdiņš skolotājam, bet pie sienās karājās liela, melna tāfele. Likās, viņi atkal atrodas nevis Jaunās ēras devītajā gadsimtā, bet savējā, sen aizmirstībā nogrimušajā.
— Galu galā, — Vtorovs teica, — kas tur ko brīnīties? Viens un tas pats uzdevums, tāpēc arī ārēja līdzība.
Taču ne jau viss bija tāpat pa vecam. Elektra teica, ka šī esot pirmā mācību gada auditorija, bet pie sienas viņi ieraudzīja karājamies logaritmu tabulas. Abās pusēs tāfelei atradās nelielas ovālas formas kastītes. Meļņikovai un Vtorovam uzreiz bija skaidrs, ka tās ir ļoti vienkāršas elektronu skaitļojamās mašīnas. Sāņus no skolotāja vietas atradās krēsls, bet uz galdiņa viņi pamanīja teleofa disku. Volgins pajautāja, kāpēc šeit esot ierīkots teleofs.
— Mēs bieži izmantojam lielāko matemātiķu, tāpat arī citu specialitāšu zinātnieku pakalpojumus, — Elektra atbildēja.
— Vai pirmajā gadā bērni izņem matemātikas kursu un arī logaritmus? — Vtorovs jautāja.
Volgins ar mokām varēja šo jautājumu pārtulkot. Viņam vajadzēja ķerties pat pie žestiem.
Taču Elektra viņu viegli saprata.
— Jā, — viņa atbildēja. — Elementāro matemātiku bērni izņem vienā gadā.
«Elementāro!»
— Es jau teicu, — Vtorovs nopūtās, — tas nerunā mums par labu!
— Bet citus priekšmetus? — Volgins jautāja. — Piemēram, fiziku, ķīmiju, bioloģiju …
— Es mazliet baidos jums nodarīt pāri, — Elektra sacīja ar tagadējiem cilvēkiem raksturīgo atklātību, — taču bērni to, ko jūs izņēmāt visā skolas laikā, iemācās pirmajā gadā. Ari pie jums taču bija tāds pats stāvoklis salīdzinājumā ar senākajiem laikiem.
— Jūs ne tikai nedarāt mums pāri, bet pat glaimojat. Starp citu, es runāju par sevi. Viņiem, — Volgins norādīja uz saviem pavadoņiem, — iespējams, bija jau citādi… Bet vai augstskolas pastāv?
— Jūs gribat teikt institūti? Jā, pastāv — tiem, kas vēlas kļūt par inženieriem, zinātniekiem vai pētniekiem. Vai arī, piemēram, par kosmosa dispečeriem, ārstiem un tā tālāk. Kombināti sniedz zināšanas, kas pietiekamas darbam jebkurā vietā, ar jebkuru mašīnu, bet ne vairāk. Mums laiks iet zālē, — Elektra piebilda.
— Vai jūs zināt, mani dārgie, — Vtorovs teica, kad viņi bija izgājuši no auditorijas, — pēc visa tā es pamatīgi baidos tikties ar tādiem bērniem. Ka tik mēs nenokļūstam ķezā.
Volgins, neko nedomādams, pārtulkoja šos vārdus Elektrai.
— Bērni interesēsies par jūsu gadsimtu, — viņa teica, — kas jums labi pazīstams. Nedomāju, ka varētu rasties grūtības.
— Bet es noteikti tā domāju, — Vtorovs atkal nopūtās.
— Es arī, — Meļņikova piebilda.
3.
Trīsdesmit puslokā sakārtotas krēslu rindas amfiteātra veidā pacēlās līdz matēti caurspīdīgajiem griestiem. Lejā divi nelieli galdi, divi teleofa krēsli, bet pie sienas iepretim amfiteātrim milzīga melna tāfele, kuras priekšā trīs zemi pakāpieni.
Viss gandrīz tāpat kā divdesmitā gadsimta universitāšu auditorijās. Acīmredzot toreizējais mācību telpu plānojums izrādījās visērtākais, vislabāk atbilda savam uzdevumam.
Trīsdesmit rindas bērnu seju, satrauktu, saviļņotu, ziņkāres pilnu.
Tās bija dažādas, šīs sejas, bet katra varēja noderēt par skaistas bērna sejas paraugu.
Volgins uzmanīgi aplūkoja auditoriju. Kaut kāds apgaismošanas «triks» ļāva saskatīt pēdējā rindā sēdošos tikpat labi un skaidri kā priekšējās rindās. Likās, ka šeit neeksistē attālums.
«Diezin vai tā var būt tikai gaismas «rotaļa»,» Volgins nodomāja, «drīzāk tas ir modernās tehnikas sasniegums.»