Bija skaidrs, ka arī bērni no jebkuras vietas zālē redz savus viesus tikpat labi.
Divtūkstoš bērnu ārējā izskatā bija kaut kas kopīgs. Viņi tagad bija ģērbušies dažāda piegriezuma un dažādas krāsas drēbēs. Sejas vaibsti, matu un acu krāsa arī atšķīrās, taču kaut kas kopīgs, bez šaubām, bija, un Volgins ilgi nevarēja saprast, kur tas slēpjas.
Pēc tam viņš saprata. Kopīgais bija tas, ko viņš un biedri ievēroja laukumā, sastopot pirmo zēnu, — nepiespiesti graciozā poza, mazlietiņ atpakaļ atmestā galva, iedzimtā cieņa pret cilvēku, gandrīz lepnā savas cilvēciskās cieņas apziņa — Jaunās ēras cilvēku raksturīgas iezīmes, kas apvienojušās ar bērnišķīgu kustīgumu un tiešumu.
Šie desmit četrpadsmit gadus vecie bērni bija devītā gadsimta cilvēki, brīvās pasaules brīvie pilsoņi, kuri nezināja, kas ir trūkums, slimības, priekšlaicīga nāve. Katram no viņiem pavērās divsimt gadu ilgs mūžs — bez vecuma nespēka, bet radoša darba prieka pilns.
«Bērni nemaz nevar būt citādi,» Volgins nodomāja. «To vectēvi un vecvectēvi jau bija pieraduši pie tā, ka viņi ir dzīves un dabas saimnieki. Mums, kas cēlām komunismu, mums tomēr bija taisnība! Tādi ir mūsu pūliņu un neskaitāmo upuru rezultāti!»
Līdzās lepnam apmierinājumam Volgina sirdī radās rūgtums par savu nepilnvērtību, atpalicību, nespēju iesaistīties dzīvē ar pilnvērtības apziņu.
«Esmu viesis un tikai viesis,» viņš domāja. «Nekad viņi neskatīsies uz mani kā uz sev līdzīgu visās dzīves jomās. Es arvien izraisīšu ziņkāri, gluži kā nepazīstams zvērs zooloģiskajā dārzā.»
Volgins palūkojās uz Meļņikovu un Vtorovu, un viņam šķita, ka arī viņu sejās lasāmas tās pašas bēdīgās domas.
Tomēr viņš kļūdījās. Igors Zaharovičs un Marija Aleksandrovna domāja pavisam ko citu.
.. . Tikšanos atklāja meitene, kas sēdēja pirmajā rindā. Viņa piecēlās un par neaprakstāmu izbrīnu viesiem teica īsu runu tīrā krievu valodā, gandrīz bez akcenta:
— Mēs visi esam ļoti priecīgi un lepni, ka jūs atnācāt pie mums. Priecīgi tāpēc, ka gribējām, pat sapņojām ar jums tikties. Lepni tāpēc, ka atnākt pie mums no tālās pagājības jums ļāva saprāta varenība. Mēs lūdzam jūs pastāstīt mums par pagājušajiem laikiem, par jūsu gadsimtu. Un mūsu pirmais jautājums attiecas uz jums, Dmitrij. Jūs esat Ļeņina laikabiedrs, pastāstiet par viņu ka cilvēks, kas ir viņu redzējis un ar viņu runājies.»
«Te jau sākas pirmās grūtības,» Vtorovs nodomāja. «Viņi neizjūt starpību starp savu un mūsu laikmetu.»
Volgiiis redzēja, ar kādu saspringtu uzmanību uz viņu raugās, gaidot atbildi, divtūkstoš acu pāri. Bērni, protams, nesaprata, ko teica biedrene, bet viņi zināja, ko jautās, un dzirdēja vārdu «Ļeņins».
Melot? Stāstīt, it kā būtu personiski ticies ar vadoni? Nesagādāt viņiem vilšanos? Nē, tas bija neiespējami, neizbēgami sapīsies.
Lai iegūtu laiku, Volgins krieviski jautāja:
— Kā tevi sauc?
Meitene acīmredzot nesaprata jautājumu un bezpalīdzīgi paskatījās uz Elektru. Dīvaini, viņa taču tikko kā runāja krieviski. Volgins atkārtoja jautājumu tagadējā valodā.
— Mans vārds ir Feja.
— Patiešām feja, — Meļņikova nočukstēja, jūsmodama par meiteni.
— Saki man, — Volgins jautāja, — vai tu proti veco krievu valodu?
Bērnu rindas mazliet sakustējās. Feja paskatījās Volginā ar izbrīnu, viņas uzacis viegli saraucās. Šķita, ka Volgina vārdos viņu kaut kas pārsteidz.
Elektra aši uzrakstīja dažus vārdus un pasniedza Volginam zīmīti.
«Neuzrunājiet bērnus ar «tu». Es vēlāk jums paskaidrošu kāpēc.»
— Vai jūs protat mūsu valodu? — Volgins pārjautāja.
-— Nē, es to neprotu. To, ko pateicu, es drīz aizmirsīšu. Mēs domājām, ka jums būs patīkami dzirdēt dzimto valodu.
— Tā tas tiešām ir. Bet saki… sakiet, kā jūs varējāt, neprotot valodu, uzrunāt mūs krieviski?
Feja pasmaidīja.
— Es redzu, — viņa teica, — ka jums, Dmitrij, ļoti gribas uzrunāt mani kā draugu. Ja tas tā, nekautrējieties. Man nav nekas pretī.
Meitene to pateica tā, kā varētu teikt pieaugusi sieviete.
— Lieliski, — Volgins priecīgi sacīja. — Es gribu, lai jūs visi būtu mūsu draugi. Aprunāsimies draudzīgi. Bet nu atbildi uz manu jautājumu.
— Tūlīt es tev paskaidrošu, — Feja vienkārši un nepiespiesti pārgāja uz «tu». Acīmredzot viņas izpratnē tāda uzruna varēja būt tikai abpusēja. — Mēs, jūs šeit gaidot, sacerējām apsveikuma tekstu, pēc tam parunājām ar Lūciju, un viņš pārtulkoja to jūsu valodā. Tas ir viss.
«Parunāja, protams, pa teleofu,» Volgins nodomāja.
— Un tu tik labi iegaumēji? — viņš jautāja.
Amfiteātra rindās visi sāka smieties. Volgina vārdus bērni uztvēra kā joku. Iegaumēt dažas vienreiz dzirdētas svešas valodas frāzes — viņi tur nesaskatīja nekā sevišķa …
Volgins atviegloti nopūtās. Viņu mulsināja Fejas nebērnišķīgā izturēšanās. Beidzot nu viņi izturējās tā, kā bērniem pienākas. Neviens pieaudzis cilvēks nebūtu atļāvies par tādu jautājumu pat pasmaidīt.
Vladilens vai Mērija būtu nopietni paskaidrojuši, ka tagadējiem bērniem atmiņa ir vairāk attīstīta nekā Volgina laikā. Tas būtu bijis delikāti, neaizvainojoši
un … garlaicīgi. Volginam vairāk patika bērnu izteiksmīgā atbilde — viņu jautrie smiekli.
— Tagad es jums atbildēšu, — Volgins teica, uzrunādams visu auditoriju. — Kad Vladimirs Iļjičs Ļeņins nomira, man bija desmit gadu. Es nekad neesmu ar viņu ticies. Es viņu pazīstu, tāpat kā jūs, pēc portretiem un grāmatām.
Vienā no vidējām rindām piecēlās gadus desmit vecs zēns.
— Bet kas tad jums neļāva viņu redzēt īstenībā? — zēns jautāja. — Es saprotu, ka Ļeņinu nevarēja izsaukt pa teleofu, bet jūs varējāt aizlidot tur, kur viņš dzīvoja, un, nevienu netraucējot, pagaidīt, kamēr nāks Ļeņins. Vai tiešām jums negribējās viņu redzēt? Es to noteikti būtu izdarījis.
Tagad sāka smieties viesi.
Elektra palūkojās uz zēnu un pārmetoši pakratīja galvu.
— Mans mīļais draugs, — Volgins teica. — Es redzu, tu tikai sāc mācīties… Mums taču nebija teleofu. Aizlidot, kā tu saki, uz Maskavu, kur dzīvoja Ļeņins, bija gandrīz neiedomājami pat pieaugušam cilvēkam, nerunājot jau par desmitgadīgu zēnu. Mums nebija atomlidmašīnu. Gaisa transports tikko sāka ieviesties dzīvē. Pārvietošanās ziņā mēs bijām stipri ierobežoti. Pat ja es būtu dzīvojis Maskavā, blakus Ļeņinam, es tomēr varētu viņu arī ne reizes neredzēt. Tu nesapratīsi, ja es teikšu, ka Ļeņins ne vienmēr varēja brīvi staigāt pa ielām. Kad tu mācīsies tā laika vēsturi, tu sapratīsi, kāpēc tā notika.
-— Es jau esmu izmācījusies senās vēstures kursu, — teica Feja, — un tomēr nesaprotu, kas jums neļāva mainīt dzīves apstākļus.
— Cilvēki toreiz nebija vienoti kā tagad. Eksistēja dažādas tautas. Tās runāja dažādās valodās un cita citu nesaprata. Tām bija dažādi uzskati par dzīvi. Piemēram, mēs — komunisti — tiecāmies pēc tādām sabiedriskajām attiecībām, kādas tagad ir pie jums. Bet daudzi tam pretojās, centās mūs traucēt, turējās pie vecā. Ne visi mīlēja Ļeņinu, ne visi jūsmoja par viņu un viņa lielo darbu, bija cilvēki, kas ienīda Ļeņinu un bija spējīgi pat atņemt viņam dzīvību. Ļeņinu vajadzēja apsargāt.
— Mēs zinām, ka pret. Ļeņinu rīkoja atentātu, viņu mēģināja nogalināt, viņš tika ievainots, — no pēdējās rindas kāds teica. Balss bija dzirdama tik skaidri, it kā runātājs stāvētu turpat blakām. — Bet mēs jautājam ko citu. Jūs pats sakāt, ka pārvietošanās ziņā bijāt stipri ierobežoti, ka dzīves apstākļi traucēja cilvēka brīvību. Kāpēc gan cilvēki negribēja mainīt šos apstākļus? Tie taču traucēja visiem, neatkarīgi no cilvēku uzskatiem,