—• Tur jau ir tā lieta, — Volgins atbildēja, — ka Zemes tautas nevarēja neko veikt kopīgi, lai visiem būtu labums. Nodalīšanās atsevišķās nācijās, kas bieži karoja savā starpā, dažādās sabiedriskās sistēmas, šķiru intereses — tas viss radīja cilvēces attīstības ceļā nepārvaramus šķēršļus. Jums liekas tik vienkārši — izlemt jautājumu un visiem kopā to īstenot. Bet mūsu laikā katra atsevišķa tauta rūpējās tikai par sevi. Izņēmums bija Padomju Savienība. Turklāt vienā zemē cilvēki dzīvoja daudz labāk nekā citās.
— Bet visur taču dzīvoja cilvēki?
— Jā, arī es saprotu jūsu neizpratni. Mēs — komunisti — redzējām šo brēcošo stāvokli jau toreiz, bet
ko mēs varējām darīt, ja komunisma pretinieki mūs traucēja.
— Nesaprotami, kā varēja pretoties labākajam. Tas ir nedabiski. Pieņemsim, es zinu, ka šodien stipri līs. Es palikšu mājās, jo labāk ir istabā nekā ārā lietū. Iznāk, ka var rasties cilvēki, kas sacīs: «Nē, lietū labāk.»
Atkal visi sāka smieties.
Volgins juta savu bezspēcību. Nu kā lai viņiem izskaidro, kas spieda kapitālistus pretoties komunismam? Runāt par naudu? Viņi nezina, kas tā ir. Teikt, ka cilvēki, kam daudz kas piederēja, negribēja zaudēt savas privilēģijas? Bet no tagadējo cilvēku apziņas jau sen izzudis priekšstats, ka vienam var piederēt vairāk nekā otram. Viņu atkal nesapratīs.
Volginam palīgā nāca Elektra.
— Bērni, — viņa teica, — jūs acīmredzot vēlaties, lai Dmitrijs jums nolasītu ekonomisko attiecību vēstures kursu?
— Nē, nē!
— Kāpēc gan jūs mēģināt dabūt atbildi uz tādiem jautājumiem, uz kuriem īsumā nevar atbildēt? Tie, kas vēl mācās pirmo gadu, to uzzinās vēlāk, bet tiem, kas mācījušies viduslaiku vēsturi, pašiem jāsaprot, kāpēc bija pretrunas. Un es ļoti brīnos par Fejas vārdiem. Viņai vajadzēs atkārtot kursu. Jūs sapņojāt tikties ar Dmitriju, tagad viņš ir jūsu vidū. Jautājiet to, kas attiecas uz viņu personiski.
— Pastāstiet mums par karu!
— Kā cilvēki varēja cits citu nogalināt?
— Kāpēc cilvēki bija ar mieru karot?
— Ko jūs izjutāt, kad nogalinājāt cilvēku?
— Pastāstiet, kā jūs mācījāties?
— Kāda bija skola jūsu laikā?
— Pagaidiet! — Volgins teica. — Nevajag tik daudz jautājumu uzreiz. Un turklāt, bērni, es taču neesmu viens. Vai tad jūs nekā negribat jautāt Marijai vai Igoram Zaharovičam?
— Kam? — iejautājās zēns, kas sēdēja blakus Fejai. — Marijai, tas ir saprotami, bet kā jūs nosaucāt Igoru?
— Pietiek, Dmitrij! — Vtorovs pēkšņi teica. — Nesauc mani vairs tēva vārdā. Esmu Igors, un tas viss.
Viņš to teica krieviski.
— Labi, bet man taču jāatbild. Es teicu, — Volgins turpināja, pāriedams uz tagadējo valodu, — Igors Zaharovičs. Mūsu laikā cilvēku dēvēja ne tikai vārdā, bet ari tēva vārdā. Zahars bija Igora tēvs.
— Bet kā sauca viņa māti?
— Jeļizaveta, — Vtorovs atbildēja.
— Tātad varēja sacīt vai nu Igors-Zahars vai Igors-Jeļizaveta?
— Nē, lietoja tikai tēva vārdu.
— Kāpēc?
— Atbildiet pats, — Volgins teica, pievērsdamies Vtorovam. — Es nolieku ieročus.
— Man vēl grūti runāt.
Piecēlās Meļņikova.
— Bērni! — viņa teica. — Jūs atkal uzdevāt jautājumu, kas prasa detalizētu atbildi. Grūti izskaidrot paražas, kas jūsu laikā izzudušas. Tam, ka priekšroka tika dota tēva vārdam, atkal ir ekonomiski cēloņi. Apmierinieties ar to, ko es teicu. Tā bija.
— Atvainojiet!
— Mēs vairs tā nejautāsim!
— Nekas, bērni! Mums prieks par jūsu zinātkāri, un mēs centīsimies atbildēt uz jautājumiem, kas jūs interesē.
Volginu pārsteidza tas, cik viegli Meļņikova sarunājas viņai maz pazīstamā valodā. īsā laika sprīdī viņa bija guvusi milzīgus panākumus un runāja gandrīz tikpat labi kā pats Volgins.
— Runājiet, Dmitrij! — Marija Aleksandrovna ierosināja.
Volgins apkopoja domas. Vajadzēja pastāstīt par karu — par vistumšāko plankumu pagājušo gadsimtu dzīvē, par to, kas tagadējiem cilvēkiem, un jo sevišķi bērniem, šķiet neiedomājams, neiespējams, — ka cilvēki nogalināja citus cilvēkus. Kā par to pastāstīt, lai bērni saprastu, ka Volgina laikabiedrus to darīt spieda skaudra nepieciešamība?
«Jānoskaidro, ko viņi paši domā par pagātnes kariem,» Volgins nolēma, «tad arī vieglāk būs atrast pareizo toni.»
— Man gribētos zināt, — viņš skaļi teica, — kā jūs saprotat vārdu «karš», kas, pēc jūsu domām, izraisīja karus? Es jautāju tiem, kas ir mācījušies vēsturi.
Piecēlās Feja. Acīmredzot viņa bija viena no visaktīvākajām skolniecēm.
— Man nevajag atkārtot viduslaiku vēstures kursu, — meitene teica, uzmetusi skatienu Elektrai, — lai atbildētu uz Dmitrija jautājumu. Karš ir bruņota sadursme, ko organizē cilvēki, kuri grib varmācīgi uzspiest citiem savu domāšanas veidu, vai arī vienas valsts uzbrukums otrai valstij, lai pakļautu tās tautu sev. Vai pareizi? — viņa atkal pievērsās Elektrai.
— Visumā pareizi, — audzinātāja pasmaidīja.
— Kāpēc «visumā»?
— Kariem bija ari citi cēloņi.
. — Esmu apmierināts ar atbildi, — Volgins sacīja.
— Pastāstīšu par karu, kurā pats piedalījos. Tas pieder pie Fejas minētā tipa. Kapitālisti uzbruka Padomju Savienībai, lai iznīcinātu revolūcijas iekarojumus, traucētu komunistiskās sabiedrības uzcelšanu, apturētu vēstures gaitu un pagrieztu to atpakaļ. Iekarotāji bija ļoti cietsirdīgi, viņi iznīcināja simtiem tūkstošiem iedzīvotāju — ne tikai karavīrus, bet arī mierīgos iedzīvotājus.
— Pagaidi, Dmitrij, — Volginu pārtrauca Feja.
— Tu saki: «karavīri un mierīgie iedzīvotāji». Tas nav saprotams. Ja viena tauta uzbruka otrai, no kurienes varēja rasties mierīgie iedzīvotāji?
Volgins juta, ka turpināt tādā tonī vairs nevar. Viņa klausītāji nav agrāko laiku bērni, viņš to bija aizmirsis.
— Kopš seniem laikiem cilvēki bija pieraduši, ka karo tikai armija, tas ir, speciāli apmācīti un apbruņoti cilvēki. Visi pārējie skaitījās mierīgie iedzīvotāji, un tiem nebija ieroču. Uzskatīja pat, ka mierīgie iedzīvotāji ir neaizskarami, cits citu nogalināt drīkstēja tikai apbruņotie cilvēki. Divu tautu strīdu izšķīra armija. (Volgins bija spiests vārdu «armija» izrunāt krieviski, jo tagadējā valodā tāda vārda nebija. Taču klausītāji labi saprata. Citādi tie būtu viņu atkal pārtraukuši ar jautājumiem.) Tā bija visos iepriekšējos karos. Bet tie, kas uzbruka mums, pārkāpa šo likumu. Viņi sāka iznīcināt neapbruņotus cilvēkus. Es saprotu, ka jums tikpat mežonīgi šķiet nogalināt kā apbruņotu, tā neapbruņotu cilvēku. Bet toreiz tā nebija. Nogalināšana karā neskaitījās noziegums, bet mierīgo iedzīvotāju nogalināšana bija noziegums. Vai tiešām jūs nekādi nevarat saprast, ka nogalināšana karā, lai arī cik pretīga būdama pati par sevi, bija nepieciešama? — Volgins teica, saskatīdams klausītāju sejās neizpratni. Neviens viņam neko neatbildēja. — Ja jūs grib nospiest verdzībā ar ieroču spēku, tad cits nekas neatliek kā arī aizstāvēties ar ieročiem. Nemetīsies taču uz ceļiem.