Pamanījis, ka Elektra jau kļūst nemierīga, Volgins saprata, ka nepieciešams izkliedēt nelabvēlīgo iespaidu, ko izraisīja Meļņikovas stāstījums.
— Jūs pārāk aizrāvāties, Marij! — viņš teica krieviski. Un turpināja tagadējā valodā, pievērsdamies visiem: — Bērni! Ir jau vēls, un mēs esam noguruši. Jūs, protams, arī. Laiks beigt mūsu sarunu. Nobeigumā gribu pastāstīt par to, kas notika pēc kara, kurā es piedalījos. Vai gribat paklausīties?
Par atbildi atskanēja piekrītoša balsu dūkoņa.
— Marija jums stāstīja par Komunistiskās ēras otro gadsimtu. Es atgriezīšos par veselu gadsimtu atpakaļ pagātnē. Es taču esmu dzimis gandrīz simt gadu pirms Marijas, — Volgins piebilda. — Karš nodarīja Padomju Savienībai milzīgu postu. Sagrāva simtiem pilsētu, tūkstošiem apdzīvotu vietu …
Viņš attēloja klausītājiem baigu kara nodarīto postījumu ainu.
— Mūsu priekšā izvirzījās uzdevums — sadziedēt brūces, atjaunot sagrauto, drupu vietā uzcelt jaunas, labākas pilsētas nekā tās bijušas agrāk, un visu to veikt, cik iespējams ātrāk …
Ar daiļrunību, kas pārsteidza viņu pašu, Volgins stāstīja par tautas pašaizliedzīgo darbu, par dzīvi, kas pasakainā ātrumā atdzima no pelniem, par visu kopējo tieksmi visīsākajā laikā sasniegt visaugstāko dzīves līmeni.
Volgins pareizi bija nojautis, par ko vajag runāt.
Tas, ko viņš teica, lika šiem bērniem, kas ar mātes pienu bija iezīduši vislielāko cieņu pret cilvēka darbu, tūlīt aizmirst visu iepriekš stāstīto. Volginā klausījās degošām acīm, satrauktām sejām, klausījās, elpu aizturējuši. Tas viss viņiem bija saprotams, dārgs.
Elektra smaidīja. Šāds stāstījums bija tieši tas, kas bērniem vajadzīgs. Tagad viss būs kārtībā, kaut tikai bērni atkal nepavērstu sarunu uz citu pusi.
Kad Volgins beidza, ilgstošais klusums vislabāk liecināja par atstāto iespaidu.
Elektra piecēlās un siltos vārdos pateicās par pārrunām.
— Ja jums atradīsies laiks apciemot mūs vēlreiz, būsim priecīgi, — viņa teica.
— Diezin vai, — Vtorovs klusi piebilda.
Bērni cits par citu piedāvājās viņus nogādāt mājās ar atomlidmašīnu, bet visi atteicās.
— Mēs gribam pastaigāties pa pilsētu, — Volgins teica.
— Vai pavadīt jūs?
— Nē, nevajag. Mēs aiziesim paši.
Bija jau pulksten deviņi vakarā. Virs pilsētas savilkās mākoņi, laika stacija acīmredzot bija naktī paredzējusi lietu. Pret tumšajām debesīm skaidri izcēlās tiltu arkas un spirālveida ceļu līnijas, kas tumsā mirdzēja. Bija redzami neskaitāmi lidaparāti. Cilvēku ielās bija krietni vairāk nekā dienā.
Nekur neredzēja nevienu laternu, bet ielas bija spožas gaismas pielietas. To izstaroja māju sienas, slīdošo trotuāru lentes, maršruta lidaparāti, kas tagad kursēja daudz biežāk. Likās, ka pats gaiss mazliet mirdz, bet varbūt tā arī bija.
Volgins ar saviem pavadoņiem gāja pa ārējo, nekustīgo trotuāra joslu, kur cilvēku bija mazāk. Tālumā viņi redzēja Borisa Meļņikova pieminekļa augšējo daļu un orientējās pēc tā. Statuja, kas dienā likās veidota no granīta, tagad šķita ugunīga, it kā būtu darināta no stikla un piepildīta ar oranžu gaismu.
— Cik labi, ka jums ienāca prātā pastāstīt par darbu, — Meļņikova teica. — Tas atstāja milzīgu iespaidu. Jums bija taisnība, es aizrāvos un aizmirsu, ar ko runāju. Taču viss, ko es stāstīju, man ir tik dārgs…
— Tādas pārrunas, — Vtorovs sacīja, — un jo sevišķi ar bērniem, nedrīkst uzsākt bez ļoti rūpīgas iepriekšējas sagatavošanās. Mēs paši pie visa esam vainīgi. Tas mums turpmāk noderēs par mācību. Un nedomājiet, ka Volgina teiktais notikušo vērsa par labu. Bērni visu iegaumēja, viņiem ir lieliska atmiņa.
— Nav tik briesmīgi! — Volgins iesmējās. — Uzzinājuši, kā cilvēki dzīvoja agrāk, viņi labāk pratīs novērtēt to, kas tagad sasniegts. Atcerieties, kā viņi brīnījās, ka mēs esot mācījušies ģeogrāfiju, neapce- ļojot Zemi, bet vēsturi bez hronikālām filmām. Viņu priekšstati un jēdzieni ir citādi, nekā bija mums. Šiem bērniem šķiet pavisam vienkārši jebkurā brīdī doties uz jebkuru zemeslodes malu. Pasaules apceļošana viņiem ir īslaicīgs pasākums. Bet tagadējais kino — tā ir īsta dzīve, es to daudzas reizes esmu redzējis Muncija mājā.-
— Jā, — Meļņikovs domīgi sacīja, — šie bērni ir citādi, nekā bijām mēs. Un cik viņi skaisti! Gluži cita cilvēku suga.
— Dzīves apstākļi, — Vtorovs piebilda, — no paaudzes uz paaudzi maina cilvēka izskatu. Pārmērīgs fizisks darbs neveicināja skaistumu. Bet kā tagad izskatās melnās un dzeltenās rases pārstāvji? — viņš jautāja Volginam.
— Nezinu, neesmu tos vēl sastapis. Dzīves apstākļi visur vienādi. Atcerieties Kosmogradu.
— Nu, tas nav izdevīgs piemērs. Kosmograda tieši ir izņēmums.
Volgins atcerējās Lūcija solījumu pastāstīt par Kosmogradu.
— Bet vai jūs zināt, kāpēc šī pilsēta tik neparasta?
— Zinu. Es pajautāju, un man to paskaidroja. Kosmograda bijusi paredzēta faetoniešiem, tā celta pēc viņu pilsētu tipa. Domājuši, ka faetonieši bieži atlidos uz Zemi.
— Visu laiku neiziet no prāta vārdi kādos viņus sauca, — Meļņikova pēkšņi teica. — Es runāju par bērniem. Nosaukt meiteni par Feju — cik tas ir poētiski! Bet citas — Diāna, Neja, Palma. Un līdzās — Jeļena, Marija, Mērija, Džuljeta. Pat vārds Elektra skan dīvaini, bet skaisti. Un zēniem tāpat. Nevaru aizmirst Feju. Brīnišķīgs bērns! Es pati biju tāda, — Meļņikova vienkārši piebilda, — neatkarīga, lepna.
— Tas nav lepnums, — Vtorovs iebilda, — bet kaut kas cits. Drīzāk pašcieņa. Bet vai jūs ievērojāt, ka dažreiz vīriešiem ir sieviešu vārdi? Piemēram, vienu zēnu sauca par Nelliju, bet otru par Jo.
— Vai tad Jo ir sieviešu vārds? — Volgins jautāja, atcerēdamies savu ārstu.
— Protams. Grieķu mitoloģijā Jo ir dieva Zeva mīļākā, kuru vajā Zeva sieva dieviete Hēra. Galilejs nosaucis sieviešu vārdos trīs Jupitera pavadoņus — Jo, Eiropa, Kallisto.
— Tas, ka viņu vīriešiem ir sieviešu vārdi, bet sievietēm — vīriešu, — atcerieties meiteni, kuru sauca par Džeriju, — daļēji izskaidro, kāpēc bērni nevarēja saprast, ka mēs esot lietojuši tikai tēva vārdu, — Meļņikova teica.
— Viņi daudz ko nesaprata, — Vtorovs nopūtās.
Nonākuši līdz laukumam ar Meļņikova pieminekli,
nācēji bez grūtībām atrada savu ielu. Orientēties pilsētā vakarā bija vienkāršāk nekā dienā. Viss, ko sedza attāluma dūmaka, mākslīgajā apgaismojumā acij bija viegli saskatāms. Drīz vien viņi nonāca pie savas mājas.
Visi bija sapulcējušies un gaidīja atnācējus. Stāsts par tikšanos ar bērniem izraisīja ilgu strīdu.
— Mēs arī patīkami pavadījām laiku, — Teica Ksenija. — Redzējām daudz ko interesantu. Re, paskatieties!
Ksenija parādīja glītu, it kā no ādas darinātu futrāli, kurā atradās kāds no stikla un metāla veidots priekšmets, izstrādāts kā dārglieta. Arī citiem bija tādi paši dažādas krāsas futrāļi.
— Mēs iegājām tagadējā veikalā, — Ksenija stāstīja, — taču viņi to sauc nevis par veikalu, bet par optikas noliktavu. Man ļoti nepatīk šie nosaukumi, lai arī cik «precīzi» tie būtu, kā sava Viktors. Tā bija milzīga telpa, burtiski piekrauta ar visvisādu produkciju. Tur ir viss, kas, protams, attiecas uz optiku. Preces ļoti skaisti izkārtotas mākslinieciski noformētos stendos, bet pati telpa izrotāta ziediem. Nevis veikals, bet dārzs. Vārds «noliktava» nemaz nav piemērots. Mēs pa to staigājām stundas pusotras. Un, ziniet, neatradām tur nevienu pāri aceņu. Tas pierāda, ka cilvēkiem tās vairs nav vajadzīgas. Ko es