— Es nebaidos no lidojuma, — Volgins atbildēja, — taču nevaru neuztraukties. Tas ir pilnīgi dabiski. Un nekādi mākslīgi līdzekļi nav vajadzīgi. Palīdzi man iemigt, bet cita nekā nevajag.
Un Volgins nakti gulēja cietā miegā. Piecēlās spirgts un možs, atomlidmašīnā raiti sarunājās ar Vladilenu un Viktoru, kas viņu pavadīja, un tikai tagad, kad bija palikušas nedaudzas minūtes, atkal juta stipru satraukumu. Taču gaidīt nevajadzēja ilgi.
Kotovs nebija kopā ar viņiem. Divas dienas pirms aizlidošanas viņš negaidot saslima, un tas gandrīz vai izjauca visus viņu plānus. Meļņikova neparko nebija ar mieru atstāt slimnieku, bet bez viņas nebūtu lidojusi Mērija un droši vien arī pats Volgins. Taču Vladilena izsauktais ārsts visus nomierināja.
— Tā ir tikai nervu pārpūle, — viņš teica. — Mākslīgais miegs — un viss būs kārtībā. Taču lidojumu uz Marsu vai kaut kur citur ieteicu pagaidām atlikt. Vismaz uz pāris mēnešiem. Nevajag jaunu iespaidu.
Kotovu nolika gultā, un viņš iemiga ātri un mierīgi, it kā būtu nevis rīts, bet vakars — parastais gulētiešanas laiks. Un neviens, pat Meļņikova un Fjodors, nepamanīja, ar kādiem līdzekļiem tas tika panākts.
Nekādas zāles slimniekam nedeva.
— Viņš gulēs trīs diennaktis, — ārsts paskaidroja.
— Vienreiz dienā pamodiniet un pabarojiet ar ēdienu, kuru es izrakstīšu. Tad viņš atkal iemigs. Pēc trim dienām jūsu biedrs būs pilnīgi vesels.
Meļņikovai nebija pie slimnieka nekā ko darīt, un viņa piekrita braukt kopā ar citiem.
— Bet kā būs ar vietu, ko mēs pasūtījām Konstan- tinam? — Volgins jautāja Vladilenam. — Paliks tukša?
— Tam nav nekādas nozīmes, — Vladilens atbildēja. — Raķetoplānā arvien paliek brīvas vietas.
Neviens nevēlējās braukt Kotov.a vietā, tāpēc viņi ieradās Kosmogradā sešatā, ja neskaita Viktoru un Vilsonu, kuri, pavadījuši starpplanētu ceļotājus, gribēja doties uz kādreizējo Angliju — Vilsona dzimteni, bet pēc tam atgriezties Ļeņingradā. Viņi kā viens, tā otrs pilnīgi bija apguvuši atomlidmašīnas vadīšanas mākslu.
— Apmainiet mašīnu, — Vladilens viņiem ieteica.
— Tā diviem cilvēkiem ir pārāk liela.
— Bet kur mēs ņemsim citu?
— Dežurējošo mašīnu laukumā. Tie ir katrā pilsētā. Bet šo atstājiet tur. Vai jūs pratīsiet paprasīt ceļu uz laukumu?
— Pratīsim, — Viktors atbildēja. — Esmu mazliet iemācījies izteikt savas domas jūsu valodā.
Taču Vladilens pats pajautāja, kur meklēt laukumu, līdzko viņi bija izkāpuši no atomlidmašīnas. Izrādījās, ka tas atrodas gluži blakām, aiz tuvākās mājas.
Uz raķetoplānu devās cilvēki no visām malām. To bija daudz.
— Nekad nedomāju, ka uz Marsu būs tik daudz pasažieru, — Volgins brīnījās. — Kas viņiem tur vajadzīgs? Vai tie visi tādi paši ziņkārīgie kā mēs?
— Uz Marsa, — Mērija atbildēja, — tagad dzīvo vairāk nekā trīssimt tūkstoš cilvēku. Iespējams, ka šeit ir arī tūristi, taču vairākums — tīrīšanas komandu darbinieki, staciju un citu uzņēmumu celtnieki, jo uz Marsa tagad notiek strauja celtniecība. Ir nolemts radīt ap Marsu blīvāku atmosfēras slāni, bet tas ir ārkārtīgi liels darbs.
— Agrāk, kad cilvēki, — Volgins teica, — brauca nevis uz kaimiņu planētu, bet uz citu pilsētu, visiem arvien bija līdzi bagāža. Bet šeit? Nevienam nav nekā rokās.
— Un mēs paši? — Križevskis paplēta rokas. — Dodamies kā uz pastaigu.
Saruna par bagāžu, par to, ko ņemt līdzi, lidojot uz Marsu, protams, savā laikā bija izraisījusies, taču Vladilens un Mērija visus pārliecināja neņemt neko.
— Visu, kas jums varētu būt vajadzīgs, jūs atradīsiet uz Marsa, — viņi sacīja. — Kāpēc apgrūtināt sevi ar mantām? To neviens un nekad nedara.
— Vai tiešām uz Marsa visu var dabūt?
— Protams. Tur taču dzīvo cilvēki, turklāt dzīvo nevis dažas dienas, bet mēnešiem un gadiem.
— Nu labi, — Vtorovs piekrita. — Bet ceļā? Paņemsim kaut vai grāmatas.
— Raķetoplānā jūs dabūsiet ir grāmatas, ir filmas. Un galu galā — jūs varēsiet visu ceļu gulēt. Katrā kuģī atrodas dežūrārsts.
— Kas attiecas uz mani, — Volgins teica, — tad man nav vajadzīgas ne grāmatas, ne filmas, bet gulēt es nekādā gadījumā negulēšu. Ceru, ka no raķetoplāna kaut kas ir redzams. Vai tur ir logi vai iluminatori?
-— Gan jau redzēsi! — Mērija pasmaidīja.
— Ne tikai Volgins, kas nekad mūžā nebija redzējis nevienu starpplanētu kuģi, izņemot to, ar kuru no Ganimēda atlidoja kosmonauti, bet arī paši kosmonauti bija ļoti izbrīnījušies, ieraugot reisa raķetoplānu.
Pats tā nosaukums lika domāt, ka lidojums tiks veikts ar raķeti. LļMIl-258, kas arī saucās par raķetoplānu, bija visas raķetei raksturīgās ārējās pazīmes — pagarināta fizelāža, cigārveida priekšējā daļa. Bet kuģim «Zeme—Marss» nebija nekā kopīga ar UMEL
Tā bija milzīga, līdz simt metru plata un piecus metrus augsta aploce, ko sedza sfērisks gaišdzeltena metāla kupols. Neviena loga, neviena iluminatora, tikai gredzena lejasdaļā bija redzamas durvis — ovāla atvere, kas atradās pie pašas zemes.
— Redzi nu, — Volgins vīlies teica Mērijai, — bet tu vēl sacīji!
— Gan jau redzēsi! — meitene vēlreiz atkārtoja.
— Šis kuģis, — Vtorovs krieviski teica, — ir ļoti līdzīgs cirka ēkai. Tikai milzīgi liels.
— Pavaicājiet, — Vilsons lūdza, — kāds ir kiiģa darbības princips. Antigravitācija?
— Jā, — Vladilens atbildēja. — Raķetoplāns lidojuma laikā izmanto Saules, Zemes un Marsa gravitācijas lauku, mainīdams zīmi atkarībā no mērķa. Bet mums laiks doties prom, līdz atiešanai atlikušas astoņas minūtes.
— Tikai piecas! — Mērija teica. — Redziet!
Atskanēja gari stiepts, dobjš signāls. Tas aiztrauca
pār laukumu un pamazām apklusa, it kā kuģis atvadītos no Zemes.
Viktors strauji apkampa Volginu.
— Brauc drīz atpakaļ! — viņš čukstēja. — Man būs grūji bez tevis.
— Pats esi vainīgs, — Volgins atbildēja. — Būtu lidojis mums līdzi. ..
Steidzīga atvadīšanās, un prombraucēji devās uz raķetoplānu. Pie ieejas viņus sagaidīja tradicionālajā kosmonautu kombinezonā ģērbies cilvēks. Visiem pienācējiem viņš noprasīja vārdu un par atbildi nosauca numuru, droši vien kajītes numuru.
Kad pienāca Vladilens un Mērija, šis cilvēks tikai paraudzījās viņu ceļabiedros un tūlīt saprata, kas tie tādi. Neko nejautādams, viņš ātri pateica:
— Pirmais! — un piebilda: — Septītā nebūs?
— Nē, — Vladilens atbildēja.
— Ejiet iekšā!
Volgins uz mirkli apstājās. Viņam vienkārši bija bailes pārkāpt durvju slieksni. Bet, uztvēris kosmosa lidotāja skatienu, viņš ātri devās citiem nopakaļus.
Augšup veda platas kāpnes ar metāla margām, ko rotāja ziedi, gluži kā kādā teātrī, nevis kosmosa kuģī. Uzkāpuši pa tām, viņi nonāca īstā dārzā, ar grantē- \
tiem celiņiem, puķu dobēm, krūmiem un kokiem. Pāri galvai zila debess un Āfrikas karstā saule. Kupola augšējā daļa bija pavisam neredzama.
Volgins, Meļņikova, Križevskis un Vtorovs galīgi pārsteigti apstājās: kaut ko tādu viņi nekad nebija gaidījuši.
Kur viņi bija nokļuvuši?!
Celiņu malās atradās ērti soliņi. Turpat netālu vairāki jauni cilvēki, kas acīmredzot bija ieradušies agri, spēlēja kādu spēli ar bumbām nelielā laukumiņā, kuram apkārt bija stiepļu pinuma žogs. Vairākās vietās čaloja strūklakas.