Pa kāpnēm devās augšā citi pasažieri. Daļa no viņiem izklīda pa celiņiem, daži apsēdās uz soliņiem un nepiespiesti sarunājās. Nekas neatgādināja drīzo startu.
Vtorovs paraustīja plecus.
— Tādos apstākļos, — viņš teica, — šo lidojumu patiešām nevar saukt par kosmisku.
— Ieiesim mūsu kajītē, — Vladilens ierosināja. — Paskatīsimies vēlreiz uz pavadītājiem.
«Skaidrs!» Volgins nodomāja. «Kā es varēju aizmirst! Šeit ir tāpat kā ikvienā mājā — vienpusīgi caurspīdīgas sienas.»
Pasažieru kajītes bija izvietotas gar kuģa ārsienu visapkārt dārzam.
Viņi viegli atrada durvis ar ciparu «1». Aiz tām, izrādās, bija plaša telpa ar visparastākajām mēbelēm, kas pat nebija piestiprinātas pie grīdas. Mīksti dīvāni un atzveltnes krēsli, galdiņi, skapis ar mikro- grāmatām, diktofons — ne ko pielikt, ne ko atņemt — parasta pilsētas viesistaba.
Arējā siena, protams, bija caurspīdīga, bet tā atradās otrā pusē, un Volginam kļuva žēl, ka vēlreiz neredzēs Viktoru un Džordžu.
Bet Mērija pagriezās pret iekšējo sienu, kur bija durvis, un siena pēkšņi satumsa un izzuda, pavērdama skatienam kosmodroma pretējo pusi. Ozerovs un Vilsons stāvēja agrākajā vietā, acu nenolaizdami no kuģa, Viņiem blakām neviena vairs nebija.
— Cik minūtes ir līdz startam? — Volgins satraukts vaicāja.
— Viena.
— Vai nav bīstami, ka viņi stāv tik tuvu?
— Nav nekā bīstama.
Atskanēja otrs signāls. Tas bija labi dzirdams arī kuģa iekšpusē.
— Ieejas lūka aizvērta, — Mērija teica.
— Varbūt labāk nogulties vai kaut apsēsties?
— Kā vēlaties!
Volgins apsēdās krēslā, viņam ļodzījās kājas. Viņš tikko varēja aiz uztraukuma paelpot. Volginam sekoja tikai Vtorovs un Meļņikova. Križevskis pēc Vladilena un Mērijas parauga palika stāvam pie ārējās sienas.
Volginam gribējās aizvērt acis, taču ziņkāre izrādījās spēcīgāka, un viņš ne tikai to neizdarīja, bet pat pārvietoja krēslu tuvāk «logam».
Viņš pazina sajūtu, kāda radās, paceļoties agrākajās lidmašīnās vai pat vienkārši liftā. Inerce arvien lika sevi manīt. Bet tagad bija paredzama pacelšanās ar paātrinājumu, kas daudzas reizes pārsniedza gravitācijas spēka paātrinājumu. Taču Vladilena un Mērijas izturēšanās it kā norādīja uz to, ka nekas nav jūtams.
Sekundes vilkās nepanesami lēni. Volgins nevarēja
tās skaitīt pēc saviem sirds pukstiem: sirds daudzījās trakā ātrumā.
Un pēkšņi zeme iegruva! Bija tieši tāds iespaids, ka kuģis paliek uz vietas, bet zeme strauji aizslīd kaut kur lejup. Pavīdēja Kosmogradas namu jumti, tālā apvāršņa līnija, neliels mākonis. Sudrabaini iemirdzējās Atlantijas okeāna līdzenums, un viss izzuda. Aiz sienas bez gala un malas pletās zvaigžņota debess.
Kuģis joprojām likās stāvam uz vietas. Volgins juta, ka atzveltnes krēsla sēdeklis zem viņa svara viegli ieliecas, gluži tāpat, kā tas bija uz Zemes. Ne pārslodzes, ne bezsvara stāvokļa! Viss tāpat kā pirms starta.
Pienāca klāt Vladilens.
• — Redzi, cik vienkārši, — viņš teica. — Bet pacelšanās laikā ātruma pieaugums ik sekundi pārsniedz simt metrus sekundē. Tagad tas ir vēl lielāks. Vai tu ko juti?
Volgins neko neatbildēja. Sirds pēkšņi sāka pukstēt parastajā ritmā, un viņam mazliet aizrāvās elpa. Viņa vietā atbildēja Vtorovs.
— Man patīk tāds starts, — viņš teica. — Tas tiešām ir lieliski! Raķetoplānā LļMn bija citādi. Bet atceries, Marij, — viņš pievērsās Meļņikovai, pāriedams uz krievu valodu, — kā mēs startējām ar «Ļeņinu»? Hidrauliskie sēdekļi, amortizatori, ilgstoši speciāli treniņi pirms lidojuma … Taču šai kuģī varētu lidot pat smagi slimie.
— Bet kāpēc mēs tomēr nejūtam paātrinājumu? —v Križevskis jautāja.
— To neitralizē pretēji virzīts iekšējais gravitācijas lauks, — Vladilens atbildēja.
Vsevolods jokodams pārspīlēti godbijīgi palocījās.
— Pateicos! — viņš teica. — Jūsu paskaidrojums man neko nepaskaidroja.
— Aizej uz komandpunktu un parunā ar kādu no raķetoplāna apkalpes. Es nezinu, kā tev to lai izskaidro.
— Es nepratīšu ar viņiem sarunāties. Nāc man līdzi, Dmitrij.
— Pagaidi, — Volgins teica. — Es taču braucu pirmo reizi. Man gribas paskatīties uz Zemi. Vai tā ir redzama?
— Protams. Mēs vēl neesam tik tālu. Bet tā būs redzama arī no Marsa.
— Kā zvaigzne?
Volgins piegāja pie ārējās sienas. Tikai grīdas līnija norādīja, kur ir siena, jo to pašu nevarēja redzēt, tik ideāli caurspīdīga tā bija.
Neviļus baidīdamies pieiet pavisam klāt, Volgins apstājās pusmetru no «bezgalības» malas un paskatījās lejup.
Viņš brīnījās, ka nejuta reiboni. Tālu zem viņiem, tik tālu, ka Volgins pat iztēlē nevarētu iedomāties tādu attālumu, saules staros žilbinoši mirdzēja Zemes milzīgā bumba. Tieši bumba, it kā milzīgi liels globuss, uz kura, starp citu, neko nevarēja saskatīt, tik neizturama bija tā sudrabaini zilganā zaiga. Bet aiz Zemes, vēl tālāk, bija redzama Mēness diska augšējā mala, tāda pati mirdzoša, tikai dzeltenā krāsā.
Zeme un Mēness manāmi samazinājās un aizslīdēja kaut kur sāņus. Raķetoplāns acīmredzot lidoja neaptveramā ātrumā.
«Nav nekāds brīnums, tam taču sešpadsmit stundās jānolido divsimt miljoni kilometru,» Volgins nodomāja.
Zvaigžņu bija neizmērojami vairāk nekā viņš jebkad no Zemes bija redzējis visskaidrākajās dienvidu naktīs. Tieši viņam priekšā, augšā, lejā, aiz Zemes un Mēness — visur pletās samtaini melns plīvurs, nosēts mirdzošiem punktiem. Taču zvaigznes nemir- guļoja, bet dega kā nekustīgas uguntiņas.
Volgins stāvēja un skatījās, nespēdams atrauties no šīs diženās Visuma ainas, ko viņš redzēja pirmo reizi. Kā Lūcijs bija teicis, viņš nejuta vairs nekādu satraukumu, tas pārgāja, līdzko kuģis pacēlās no Zemes. Viņš izjuta nesaprotamas, neskaidras, smeldzošas skumjas. Par ko?
«Nē, labi!» viņš nodomāja. «Tikai šāda lidojuma dēļ vien bija vērts atdzimt.»
Volgins tā nostāvēja nepakustēdamies vairāk nekā divas stundas.
Biedri viņu netraucēja. Volgins dzirdēja viņus klusi sarunājamies. Neviens nepienāca pie sienas. Un kas gan varēja interesēt šos cilvēkus aiz kuģa sienām? Viņi bija šo ainu redzējuši daudz reižu.
Vtorovs un Križevskis ar Meļņikovas palīdzību izjautāja Vladilenu.
— Tik strauji paceļoties, — Vtorovs teica, — ārējām sienām milzīgi jāsakarst. Atmosfēras pretestība …
— Korpusa metāls nekad nesakarst. Tas tiek mākslīgi atdzesēts. Šis sakausējums speciāli paredzēts kosmosa kuģiem. Tā siltumvadīšanas spējas ārkārtīgi niecīgas, bet stiprība liela. Nav tāda meteorīta, kas spētu ielauzt raķetoplāna sienu.
— Starp citu, kāpēc šo kuģi sauc par raķetoplānu? Tam taču ar raķeti nav nekā kopēja.
— Tas ir tāpat kā ar atomlidmašīnu. Nosaukums sen novecojis, bet tomēr saglabājas. Anahronisms.
— Divsimt miljoni kilometru, — Križevskis teica, — un sešpadsmit stundu …
— Drusciņ mazāk.
— Redzi nu. Kaut kādā mērā jāizpaužas laika relativitātei.
— Tā ir tik niecīga, ka praktiski nav manāma. Kuģa maksimālais ātrums — seštūkstoš kilometru sekundē, bet ar šādu ātrumu lido vienīgi pagriezienos, tātad tikai dažas minūtes, visu pārējo laiku kuģis lido ar paātrinājumu, pozitīvo un negatīvo.