Выбрать главу

—   Bet, lai novirzītu uz Plutona orbītu, arī jāmaina orbīta? Jūs taču neņemsiet planētu tauvā?

—   Tā ir cita lieta. Pavājināt Saules pievilkšanas spēka iedarbību uz planētu, mainīt centrtieces kustī­bas spēku nav tik grūti. Un divpadsmit darba kuģu aparāti tiks ar šo uzdevumu galā, ja ķermeņa diametrs nepārsniegs četrus kilometrus un tam būs pareiza lodveida forma. Pārējo paveiks centrbēdzes spēks, un asteroīds pa spirāli attālināsies no Saules. Taču ietek­mēt pašu centrbēdzes spēku, paātrināt vai palēnināt tik milzīgas masas lidojumu ir neizmērojami grūtāk. Pagaidām mēs to nespējam.

—   Paldies par paskaidrojumu, — Volgins teica. — Mēs izmantosim jūsu ielūgumu. Kā jūs varēs atrast?

—        Mēs paši jūs sameklēsim. Visi zinās, kur jūs atrodaties. Tādi viesi kā jūs mums mēdz būt reti.

—   Bet faetonieši?

—        Mēs esam paguvuši pie viņiem pierast. Viņi pie mums dzīvo jau vairākus gadus.

—       Vai jūs nezināt, vai faetonieši tagad atrodas uz Marsa?

—        Divi. Aja un Eija, abi biologi. Starp citu, šie vārdi ir mūsu saīsinājumi. Faetoniešiem visi vārdi sastāv tikai no patskaņiem. Tos grūti izrunāt. Pie­mēram, Eijas pilnu vārdu veido divdesmit viens burts. Mēli var nolauzt.

—   Vai tie ir vīrieši vai sievietes?

—        Vīrieši. Uz Zemes vēl nav redzēta neviena faeto­niešu sieviete.

Pienāca Meļņikova un Mērija.

—        Vai jūs vēl ilgi runāsiet? — Mērija jautāja. — Marija grib nokāpt lejā.

—   Bet kur Vsevolods?

—       Viņš nekur nav redzams. Es jau sāku uztrauk­ties, — Meļņikova teica.

—        Par ko? No kuģa nekur nevar nozust. Staigā kaut kur pa dārzu. Re, kur viņš ir, — Volgins pie­bilda, norādīdams uz spēļu laukumu.

Patiešām, Križevskis bija tur un aizrautīgi spēlēja bumbu, acīmredzot jauniešu vidū juzdamies ļoti labi.

Jaunais mehāniķis apguva tagadējo valodu sliktāk par visiem (ja neskaita Vilsonu, kuram uz valodām nebija nekādu spēju) un vēl nevarēja tajā sarunā­ties". Taču tas viņu droši vien nemaz netraucēja.

Meļņikova devās uz laukuma pusi, un viņai sekoja arī citi.

Spēle bija diezgan primitīva, un šķita mazliet savādi, ka pieauguši cilvēki tā aizraujas ar to. Spēlē­tāju rīcībā bija vairāki desmiti nelielu, daudzkrāsainu bumbu. Viņu uzdevums — trāpīt kādam dalībniekam ar bumbu. Tam, kam bija piecas reizes trāpīts, vaja­dzēja no spēles izstāties. Trāpījumu ar sarkanajām bumbām, kuras bija tikai divas, skaitīja par diviem punktiem. Spēle turpinājās tik ilgi, kamēr laukumā palika viens spēlētājs.

To visu dažos vārdos paskaidroja viesiem.

Tiesnešu, protams, nebija. Katrs pats skaitīja trā­pījumus un, saņēmis piecus, paklausīgi atstāja lau­kumu. Tas, kas bija noķēris bumbu, no sava rēķina atskaitīja vienu punktu, taču saķert bumbu izdevās tikai nedaudziem.

Lai gan spēle bija ļoti bērnišķīga, pat Vtorovs vēroja to ar interesi. Vingrie, labi trenētie jaunieši šaudījās pa laukumu neaptverami viegli. Vairīda­mies no bumbām, kas lidoja no visām pusēm, spēlē­tāji pacēla tās un meta pretiniekiem. Viņu kustības atviegloja antigravitācijas jostas, kuras nēsāja visi. Križevskim klājās grūti, lai gan visi viņu acīmredzot saudzēja. Viņam trūka jaunās paaudzes cilvēkiem piemītošās kaķa veiklības.

Drīz vien, saņēmis piekto sitienu, Križevskis pievie­nojās saviem draugiem.

— Trešo reizi pēc kārtas, — viņš īgni teica, — es izstājos viens no pirmajiem. Šī spēle atgādina laptu.

Drīz vien laukumā palika tikai divi — puisis un meitene. Ilgu laiku viņi nekādi nevarēja trāpīt viens otram. Abi uztvēra bumbu gaisā, reizēm divas uz­reiz — ar labo un kreiso roku. Skatītāji apveltīja viņus ar atzinīgiem izsaucieniem. Pēc minūtēm asto­ņām puisis paspēlēja. Viņš noplātīja rokas un palocī­jās uzvarētājai.

Laukums atkal piepildījās.

—   Pietiek, Vsevolod, — Meļņikova teica, satver­dama Križevski aiz rokas. — Nāc mums līdzi lejā.

—   Ejam. Tik un tā es atkal drīz vien paspēlēšu. Kaut gan es taču esmu mazāka auguma nekā viņi, man grūtāk trāpīt, bet ej tu sazini.. .

Križevskis bija ļoti sarūgtināts par savu neveik­lību.

—   Pat šeit, — Vtorovs klusu teica Volginam, — iz­paužas mūsu bezcerīgā atpalicība. Ne intelektuāli, ne fiziski mēs viņus nevaram panākt.

Volgins sarauca uzacis, taču neko neatbildēja.

Kuģa vidējā stāvā kajīšu bija vairāk un dārza ne­bija. Taču arī šeit visur auga puķes. Pašā vidū atra­dās diezgan liels apaļš baseins, kurā pašlaik neviens nepeldējās. Visapkārt starp puķu dobēm bija izvie­toti nelieli galdiņi un mīksti krēsli.

Bet virs galvas atkal pletās zvaigžņu raksti, un tāpat kā augšējā stāvā mirdzēja Saule. Bet tā vairs nespīdēja caur sienām un griestiem, tā bija optiska ilūzija, ko radīja vai nu ekrāni, vai kāda cita tele- ofam līdzīga sistēma.

Volgins jau bija apradis ar lidojuma sajūtu, tur­klāt tās nemaz nebija, jo kuģis šķita nekustīgs.

Vtorovs viņus uzaicināja kaut ko iebaudīt. Visi labprāt viņam pievienojās.

—   Interesanti, — Volgins sacīja, — kā šeit orga­nizēta «ēdināšana»? No kulinārijas rūpnīcām mēs atrodamies diezgan tālu.

Mērija un Vladilens apsēdās pie tukšā galda. Pā­rējie sekoja viņu piemēram. Katrs galds bija domāts četriem cilvekiem, tapec Volgins ar Križevski aiz­ņēma blakus galdu.

Ēdienkartes nekur neredzēja.

—   Ko gan mēs ēdīsim? — Meļņikova jautāja.

Galdi nebija apklāti. To pulētā virsma atgādināja

tumšu spoguli, kurā neskaidri atspoguļojās pie gries­tiem mirdzošās zvaigznes. Grūti bija noteikt, no kā šie galdi izgatavoti — no koka, plastmasas vai metāla.

—   Sarakstu! — Vladilens skaidri izrunāja.

Volgins tūlīt saprata un šo vārdu atkārtoja.

Tūdaļ uz abiem galdiem zem to virsmas ārējā

slāņa, kas klājās pāri glļiži kā ūdens kārtiņa, parādī­jās to ēdienu saraksts, kurus pasažieriem varēja pie­dāvāt raķetoplāna «virtuve». Sarakstā bija apmēram trīsdesmit nosaukumu.

—       Rezerves gribot negribot ierobežotas, — it kā atvainodamies teica Vladilens.

—   Pilnīgi pietiekami.

Katrs izvēlējās pēc savas gaumes. Vladilens un, sekojot viņam, arī Volgins nosauca pasūtītos ēdienus.

Pagāja kāda minūte, viņi ar ziņkāri gaidīja, kas notiks tālāk. Vai galda vidējā daļa nozudīs tāpat kā Ļeņingradā, lai atgrieztos servēta, vai arī notiks kas cits, ne mazāk interesants? Visi, izņemot Vladilenu un Mēriju, raudzījās uz galdu.

Taču izrādījās, ka uz kuģa viss ir gluži citādi.

—   Paskatieties uz augšu, — Mērija teica.

Pie pašiem griestiem pa gaisu ātri slīdēja kaut kā­das blīvas četrstūrainas plātnes. Neviens nepamanīja, no kurienes tās uzradušās, tomēr nebija grūti uzmi­nēt, kas tās ir. «Paplātes», piekrautas ar ēdieniem un visu nepieciešamo, nolaidās katra uz sava galda.

nosedzot to pilnīgi: paplāšu izmērs precīzi atbilda galdu izmēriem.

—   Lūdzu! — Vladilens teica viesmīlīga namatēva tonī.

Plātnes, uz kurām atradās ēdieni, bija ļoti plānas, un nevarēja iedomāties, ka tajās būtu iemontēti kādi mehānismi. Droši vien «gaisa paplāšu» kustību kāds vadīja. Un, protams, automāti, nevis cilvēki.