— Bet, lai novirzītu uz Plutona orbītu, arī jāmaina orbīta? Jūs taču neņemsiet planētu tauvā?
— Tā ir cita lieta. Pavājināt Saules pievilkšanas spēka iedarbību uz planētu, mainīt centrtieces kustības spēku nav tik grūti. Un divpadsmit darba kuģu aparāti tiks ar šo uzdevumu galā, ja ķermeņa diametrs nepārsniegs četrus kilometrus un tam būs pareiza lodveida forma. Pārējo paveiks centrbēdzes spēks, un asteroīds pa spirāli attālināsies no Saules. Taču ietekmēt pašu centrbēdzes spēku, paātrināt vai palēnināt tik milzīgas masas lidojumu ir neizmērojami grūtāk. Pagaidām mēs to nespējam.
— Paldies par paskaidrojumu, — Volgins teica. — Mēs izmantosim jūsu ielūgumu. Kā jūs varēs atrast?
— Mēs paši jūs sameklēsim. Visi zinās, kur jūs atrodaties. Tādi viesi kā jūs mums mēdz būt reti.
— Bet faetonieši?
— Mēs esam paguvuši pie viņiem pierast. Viņi pie mums dzīvo jau vairākus gadus.
— Vai jūs nezināt, vai faetonieši tagad atrodas uz Marsa?
— Divi. Aja un Eija, abi biologi. Starp citu, šie vārdi ir mūsu saīsinājumi. Faetoniešiem visi vārdi sastāv tikai no patskaņiem. Tos grūti izrunāt. Piemēram, Eijas pilnu vārdu veido divdesmit viens burts. Mēli var nolauzt.
— Vai tie ir vīrieši vai sievietes?
— Vīrieši. Uz Zemes vēl nav redzēta neviena faetoniešu sieviete.
Pienāca Meļņikova un Mērija.
— Vai jūs vēl ilgi runāsiet? — Mērija jautāja. — Marija grib nokāpt lejā.
— Bet kur Vsevolods?
— Viņš nekur nav redzams. Es jau sāku uztraukties, — Meļņikova teica.
— Par ko? No kuģa nekur nevar nozust. Staigā kaut kur pa dārzu. Re, kur viņš ir, — Volgins piebilda, norādīdams uz spēļu laukumu.
Patiešām, Križevskis bija tur un aizrautīgi spēlēja bumbu, acīmredzot jauniešu vidū juzdamies ļoti labi.
Jaunais mehāniķis apguva tagadējo valodu sliktāk par visiem (ja neskaita Vilsonu, kuram uz valodām nebija nekādu spēju) un vēl nevarēja tajā sarunāties". Taču tas viņu droši vien nemaz netraucēja.
Meļņikova devās uz laukuma pusi, un viņai sekoja arī citi.
Spēle bija diezgan primitīva, un šķita mazliet savādi, ka pieauguši cilvēki tā aizraujas ar to. Spēlētāju rīcībā bija vairāki desmiti nelielu, daudzkrāsainu bumbu. Viņu uzdevums — trāpīt kādam dalībniekam ar bumbu. Tam, kam bija piecas reizes trāpīts, vajadzēja no spēles izstāties. Trāpījumu ar sarkanajām bumbām, kuras bija tikai divas, skaitīja par diviem punktiem. Spēle turpinājās tik ilgi, kamēr laukumā palika viens spēlētājs.
To visu dažos vārdos paskaidroja viesiem.
Tiesnešu, protams, nebija. Katrs pats skaitīja trāpījumus un, saņēmis piecus, paklausīgi atstāja laukumu. Tas, kas bija noķēris bumbu, no sava rēķina atskaitīja vienu punktu, taču saķert bumbu izdevās tikai nedaudziem.
Lai gan spēle bija ļoti bērnišķīga, pat Vtorovs vēroja to ar interesi. Vingrie, labi trenētie jaunieši šaudījās pa laukumu neaptverami viegli. Vairīdamies no bumbām, kas lidoja no visām pusēm, spēlētāji pacēla tās un meta pretiniekiem. Viņu kustības atviegloja antigravitācijas jostas, kuras nēsāja visi. Križevskim klājās grūti, lai gan visi viņu acīmredzot saudzēja. Viņam trūka jaunās paaudzes cilvēkiem piemītošās kaķa veiklības.
Drīz vien, saņēmis piekto sitienu, Križevskis pievienojās saviem draugiem.
— Trešo reizi pēc kārtas, — viņš īgni teica, — es izstājos viens no pirmajiem. Šī spēle atgādina laptu.
Drīz vien laukumā palika tikai divi — puisis un meitene. Ilgu laiku viņi nekādi nevarēja trāpīt viens otram. Abi uztvēra bumbu gaisā, reizēm divas uzreiz — ar labo un kreiso roku. Skatītāji apveltīja viņus ar atzinīgiem izsaucieniem. Pēc minūtēm astoņām puisis paspēlēja. Viņš noplātīja rokas un palocījās uzvarētājai.
Laukums atkal piepildījās.
— Pietiek, Vsevolod, — Meļņikova teica, satverdama Križevski aiz rokas. — Nāc mums līdzi lejā.
— Ejam. Tik un tā es atkal drīz vien paspēlēšu. Kaut gan es taču esmu mazāka auguma nekā viņi, man grūtāk trāpīt, bet ej tu sazini.. .
Križevskis bija ļoti sarūgtināts par savu neveiklību.
— Pat šeit, — Vtorovs klusu teica Volginam, — izpaužas mūsu bezcerīgā atpalicība. Ne intelektuāli, ne fiziski mēs viņus nevaram panākt.
Volgins sarauca uzacis, taču neko neatbildēja.
Kuģa vidējā stāvā kajīšu bija vairāk un dārza nebija. Taču arī šeit visur auga puķes. Pašā vidū atradās diezgan liels apaļš baseins, kurā pašlaik neviens nepeldējās. Visapkārt starp puķu dobēm bija izvietoti nelieli galdiņi un mīksti krēsli.
Bet virs galvas atkal pletās zvaigžņu raksti, un tāpat kā augšējā stāvā mirdzēja Saule. Bet tā vairs nespīdēja caur sienām un griestiem, tā bija optiska ilūzija, ko radīja vai nu ekrāni, vai kāda cita tele- ofam līdzīga sistēma.
Volgins jau bija apradis ar lidojuma sajūtu, turklāt tās nemaz nebija, jo kuģis šķita nekustīgs.
Vtorovs viņus uzaicināja kaut ko iebaudīt. Visi labprāt viņam pievienojās.
— Interesanti, — Volgins sacīja, — kā šeit organizēta «ēdināšana»? No kulinārijas rūpnīcām mēs atrodamies diezgan tālu.
Mērija un Vladilens apsēdās pie tukšā galda. Pārējie sekoja viņu piemēram. Katrs galds bija domāts četriem cilvekiem, tapec Volgins ar Križevski aizņēma blakus galdu.
Ēdienkartes nekur neredzēja.
— Ko gan mēs ēdīsim? — Meļņikova jautāja.
Galdi nebija apklāti. To pulētā virsma atgādināja
tumšu spoguli, kurā neskaidri atspoguļojās pie griestiem mirdzošās zvaigznes. Grūti bija noteikt, no kā šie galdi izgatavoti — no koka, plastmasas vai metāla.
— Sarakstu! — Vladilens skaidri izrunāja.
Volgins tūlīt saprata un šo vārdu atkārtoja.
Tūdaļ uz abiem galdiem zem to virsmas ārējā
slāņa, kas klājās pāri glļiži kā ūdens kārtiņa, parādījās to ēdienu saraksts, kurus pasažieriem varēja piedāvāt raķetoplāna «virtuve». Sarakstā bija apmēram trīsdesmit nosaukumu.
— Rezerves gribot negribot ierobežotas, — it kā atvainodamies teica Vladilens.
— Pilnīgi pietiekami.
Katrs izvēlējās pēc savas gaumes. Vladilens un, sekojot viņam, arī Volgins nosauca pasūtītos ēdienus.
Pagāja kāda minūte, viņi ar ziņkāri gaidīja, kas notiks tālāk. Vai galda vidējā daļa nozudīs tāpat kā Ļeņingradā, lai atgrieztos servēta, vai arī notiks kas cits, ne mazāk interesants? Visi, izņemot Vladilenu un Mēriju, raudzījās uz galdu.
Taču izrādījās, ka uz kuģa viss ir gluži citādi.
— Paskatieties uz augšu, — Mērija teica.
Pie pašiem griestiem pa gaisu ātri slīdēja kaut kādas blīvas četrstūrainas plātnes. Neviens nepamanīja, no kurienes tās uzradušās, tomēr nebija grūti uzminēt, kas tās ir. «Paplātes», piekrautas ar ēdieniem un visu nepieciešamo, nolaidās katra uz sava galda.
nosedzot to pilnīgi: paplāšu izmērs precīzi atbilda galdu izmēriem.
— Lūdzu! — Vladilens teica viesmīlīga namatēva tonī.
Plātnes, uz kurām atradās ēdieni, bija ļoti plānas, un nevarēja iedomāties, ka tajās būtu iemontēti kādi mehānismi. Droši vien «gaisa paplāšu» kustību kāds vadīja. Un, protams, automāti, nevis cilvēki.