— Bet vai tādēļ augi neiznīks? — Meļņikova jautāja.
— Botāniķi ar šo problēmu nodarbojas sen. Arī zoologi. Dzīvnieku pasaule tikpat nepieciešama kā augu pasaule. Tiek sagatavotas jaunas augu dzimtas, jaunas dzīvnieku šķirnes. Paies simt, simt piecdesmit gadu un Marsu nevarēs vairs pazīt. Izzudīs tuksneši, radīsies jūras un okeāni, bagāta un daudzveidīga dzīvnieku pasaule. Faetonieši Marsu sauc par «Vai- jasu». Ir priekšlikums planētu pārdēvēt. Par Mariasu vai Maijasu… '
— Žēl senā nosaukuma.
— Arī faetoniešiem ir uz to tiesības. Viņi ieradušies uz Marsa agrāk nekā mēs.
— Tas tiesa.
Runātāji neskatījās cits citā. Viņu skatienus saistīja planēta, kas strauji tuvojās. Marss ātri traucās pretī «nekustīgajam» kuģim. Šie optiskie maldi nebija pārvarēti, nekādi neizdevās radīt sajūtu, ka tomēr lido nevis Marss, bet kuģis. Nebija trešā objekta, ar kuru varētu salīdzināt kuģa un planētas stāvokli.
Aptvert ar skatienu visu Marsa redzamo virsmu vairs nebija iespējams, apvārsnis bija atvirzījies tālu. Raķetoplāns krita it kā piltuvē.
Ātrums bija tik liels, ka šķita, vēl dažas sekundes
un notiks sadursme. Ja ari kuģis savu gaitu bremzēja, to nevarēja ne manīt, ne just.
— Vai ar raķetoplāniem notiek katastrofas? — Križevskis jautāja.
— Pēdējo piecsimt gadu laikā nav bijis nevienas.
Tagad viņi jau labi saredzēja Faetongradu. Kupols
bija abpusēji caurspīdīgs, jo zem tā varēja saskatīt ēkas un parku «zaļumu».
— Vai mēs nolaidīsimies blakus pilsētai?
■— Nē, pašā vidū, laukumā.
— Bet kupols?
— Tas mūs izlaidīs cauri. Skatieties uzmanīgāk! Atlikusi tikai pusminūte.
— Nevar būt! — Vtorovam neviļus paspruka.
Patiešām, grūti bija tam noticēt. Raķetoplāns traucās ar milzīgu ātrumu. Kad gan kuģa komandieris domā to samazināt? Pilsētas ēkas acu priekšā izauga pasakainā ātrumā. Kupola mirdzošā virsma bija gluži tuvu.
Viena sekunde, otra … Volgina asā redze jau atšķīra uz laukuma cilvēkus. Pilsēta pletās uz visām pusēm, līdz pašam apvārsnim^
Līdz zemei metru trīssimt. Ātrums nesamazinās.
Katastrofa?!!
Kuģim abās pusēs pašķīrās it kā caurspīdīga plēve …
Volgins neviļus aizvēra acis, gaidīdams triecienu.
•— Apsveicu ar atbraukšanu! — atskanēja Vladilena mierīgā balss.
Raķetoplāns nekustīgi stāvēja milzīgā laukumā, ko no visām pusēm apņēma daudzstāvu nami. Pāri tiem klājās tumšzila debess ar ļoti spilgtām zvaigznēm. Neliels Saules disks. Kupols nemaz nebija redzams.
— Uf-f! — Vtorovs skaļi nopūtās. — Neaptverami! Kāpēc jānolaižas ar tik velnišķīgu ātrumu?
— Citādi nevar, — Vladilens atbildēja. — Kupols paveras, lai ielaistu kuģi, tikai uz vienu sekundes desmitdaļu.
— Cik augsts ir kupols?
— Divsimt piecdesmit metru.
— Kāds tad bija negatīvais paātrinājums?
— Divtūkstoš metru sekundē ik sekundi. Ļoti īsu laika sprīdi tas ir iespējams. Mēs no kupola līdz zemei nokļuvām piecās sekundes desmitdaļās.
— Jā! — Vtorovs noteica. — Tagad es saprotu, kas ir tas jūsu gravitācijas iekšējais lauks. Bez tā no pasažieriem būtu palikusi tikai slapja vieta.
— Zinātne pūlas atrisināt paātrinājuma problēmu, — Vladilens teica. — Ja kuģis varētu visā ceļā izmantot maksimālo jaudu, lidojuma laiks saīsinātos līdz trim stundām. Pagaidām tas nav iespējams.
Vladilens runāja viņam raksturīgajā manierē, it kā atvainodamies par tehnikas nepilnību.
— Es domāju, — Križevskis teica (Volgins pārtulkoja viņa vārdus), — ka raķetoplāna nolaišanos vadīja automāti, nevis cilvēki.
— Protams. Šeit vajadzīgs ātrums un precizitāte, kas pārsniedz cilvēka domas iespējas. Atvere kupolā taču tikai mazliet lielāka par raķetoplāna diametru. Izkļūt cauri kupolam — tas ir ārkārtīgi grūts manevrs. Šai laikā kuģi vada ne tikai kuģa paša, bet arī uz Marsa uzstādītās ierīces. Tikai tāda sadarbība pasargā kupolu no bojājumiem.
— Kupolu … Bet pats kuģis?
— Ar raķetoplānu nekad nekas nav gadījies. Mēs šo sarunu pabeigsim vēlāk, — Vladilens piebilda.
— Laiks kāpt ārā. Paskatieties, cik daudz cilvēku. Tie sagaida jūs.
— Jūs tā domājat?
— Noteikti. Marsa iedzīvotāji ļoti priecājās, kad uzzināja par jūsu atlidošanu.
Volgins klausījās šajos vārdos mierīgi. Tie laiki bija pagājuši, kad viņš, it kā baidīdamies, vairījās no cilvēkiem. Līdz ar kosmonautu pārrašanos bija mainījusies ne tikai viņa izturēšanās, bet arī attieksme pret apkārtējo vidi. Samierinājies ar domu par savu izņēmuma stāvokli pasaulē, viņš vairs nebaidījās, ka liksies atpalicis, neizglītots, tāds kā «baltais zvirbulis». Pat Vtorovs, starpzvaigžņu kuģa komandieris, cilvēks, kas bija daudzkārt pārāks par Volginu tehniskajā izglītībā, prātā un zināšanās, nebaidījās atklāti demonstrēt savu nezināšanu. Kāpēc gan jābaidās Volginam, ja visiem zināms, kas viņš ir? Visi zina, ka viņš nav ne inženieris, ne zinātnieks. Mazliet nepatīkami, bet darīt tur neko nevarēja. Tāpēc nebija vērts arī mocīties.
Volgins atcerējās to laiku, kad pirmo reizi ieradās Ļeņingradā, atcerējās cilvēku pūli, kas viņu sagaidīja pie mājas, un savu atteikšanos iziet pie tiem. Un pataustīja plecus. Tagad viņš nesaprata, kāpēc toreiz bija tā rīkojies.
Volgins sekoja saviem pavadoņiem un izkāpa ārā. Pēc Vladilena padoma, viņi visi noņēma antigravitā- < ijas jostas. Un, nokāpuši uz Marsa «zemes», nejuta gravitācijas spēka pārmaiņas. Bija tikpat viegli kā uz Zemes.
Cilvēki, kas bija sapulcējušies laukumā, sagāidīja viņus ar apšveikuma saucieniem, taču milzīgais pūlis bija daudz apvaldītāks nekā agrākajos laikos.
Pienāca klāt pieci. Trīs — ģērbušies ādas kombinezonos, gara auguma pusmūža cilvēki ar skaistām, enerģiskām sejām — izskatījās pavisam vienkārši un pierasti. Divi — maza auguma, ar neiedomājami milzīgām acīm un lielām pārkaru pierēm — bija ģērbušies ļoti vieglos neparasta piegriezuma apģērbos.
«Tad tādi ir faetonieši!» Volgins nodomāja.
Bija skaidrs — tie ir faetonieši, tie divi, par kuriem stāstīja raķetoplānā, — Aja un Eija. Lai gan faetonieši bija ļoti maza auguma (tikai mazliet garāki par metru), tie nemaz neizskatījās pēc bērniem.
Faetoniešiem rokās bija ziedi. Nebija šaubu, ka tie ir ziedi, — par to liecināja pumpuru spilgtā krāsa. Bet tiem nebija nekā kopīga ar Zemes ziediem: stublāji un lapas bija melnas.
«Marsa ziedi», Volgins nodomāja, bet, kā drīz vien noskaidrojās, viņš bija alojies.
Faetonieši pasniedza ziedus Meļņikovai, Vtorovam un Križevskim. Acīmredzot kāds bija starp viesiem parādījis vajadzīgās personas. Pēc tam viens no faetoniešiem, tas, kurš likās jaunāks, teica īsu runu dīvaini skanošā, lēni dziedošā valodā, — it kā nevis runāja, bet nodziedāja.
Viesiem pārtulkoja. Vispirms to darīja viens no tiem, kas pienāca klāt kopā ar faetoniešiem, bet pēc tam Volgins — Križevskim un daļēji Vtorovam. Meļņikovai otrais tulkojums nebija vajadzīgs.
— Mums ļoti žēl, ka, sasnieguši Veģu, jūs tur vairs neatradāt mūsu planētu. Tā ir atstājusi Vegas sistēmu un virzās uz Sauli. Pieņemiet šos mūsu dzimtenes ziedus kā Faetona dāvanu. Tiesa, tie izauguši šeit uz Marsa, izmēģinājumu oranžērijā, taču tie ir nevis Marsa, bet Faetona ziedi. Uz mūsu planētas ziedu