pušķis nozīmē ielūgumu. Mēs lūdzam jūs to tā arī saprast. Mēs ielūdzam jūs atlidot pie mums otrreiz. Tagad tas prasīs neilgu laiku.
— Nododiet viņiem mūsu dziļāko pateicību, — Vtorovs atbildēja.
Volgins ievēroja, ka vairāki cilvēki pavērsa pret viņiem kādus nelielus aparātus, kuriem bija iegarenas kārbiņas veids. Viņam paskaidroja, ka tie esot «hronikas» darbinieki.
— Jūsu ierašanās uz Marsa ir interesants notikums. To vajag iemūžināt. Bet tikšanās ar tiem, kas apdzīvo viesi no bezgalības, vēl ievērojamāka.
— Kādu viesi no bezgalības?
— Tā bieži dēvē Faetonu. Tas lido uz Saules sistēmu kā gaidīts viesis no telpas bezgalības.
— Īstenībā runājot, — Vtorovs teica, — jūs, Dmitrij, un arī mēs esam sava veida.«viesi no bezgalības», tikai no laika bezgalības .. .
— Nē, — Volgins atbildēja, — es tam nepavisam nepiekrītu. Mans un jūsu gadsimts nepavisam nav «bezgalība».
Vtorovs iesmējās.
Blakus viņiem nolaidās liela atomlidmašīna. No mašīnas izkāpa cilvēks, kas ar to bija atlidojis, un Volgins, priecīgi iesaukdamies, metās viņam pretī. Tas bija Muncijs.
— Redzi nu, — viņš teica, apkampdams savu «mazdēlu», — es tevi aicināju uz Marsu, un tu esi šeit.
Mērija arī ļoti priecājās, ieraugot Munciju, un tūlīt jautāja, kur māte.
— Ēras nav uz Marsa, — Muncijs atbildēja. — Viņas kuģa bāze atrodas uz Vestas. Viņa būs šeit ne ātrāk kā pēc mēneša. Kas tev liedz aizbraukt uz Vestu? — Muncijs piebilda, redzēdams, ka Mērija kļūst bēdīga. — Tam vajadzīgas tikai divas dienas.
— Vai tad tur nav teleofa? — Volgins jautāja.
— Man arī gribētos redzēt Eru.
— Teleofs tur ir, — Mērija skumīgi atbildēja.
— Bet kāda tam nozīme? Es cerēju sastapt mammu īstenībā.
— Nu tad lido pie viņas. Marija kaut kā iztiks bez tevis divas dienas.
Munciju iepazīstināja ar Meļņikovu, Vtorovu un Križevski. Visi trīs par Lūcija tēvu bija daudz dzirdējuši kā no Lūcija paša, tā arī no Volgina.
— Sēdieties mašīnā, — Muncijs teica. — Es jums parādīšu, kur jūs dzīvosiet.
— Mēs netaisāmies palikt Faetongradā.
— Zinu, bet vajag atpūsties.
Volgins bija domājis, ka šoreiz vajadzēs uzstāties un kaut ko pateikt-sagaidītāju pulkam, taču neviens to acīmredzot negaidīja. Viņš atviegloti nopūtās: visu mūžu Volgins ciest nebija varējis runu teikšanu.
Cilvēki jau pamazām izklīda, acīmredzot pilnīgi apmierināti ar to, ko redzējuši. Bet varbūt viņi bija sapulcējušies tāpēc, lai viesi neapvainotos, ka nav sagaidīti. Tas bija pilnīgi laikmeta garā.
—, Muncij! — Volgins teica paklusā balsī. — Mums ļoti gribētos parunāties ar faetoniešiem. Tieši viņu dēļ mēs arī atlidojām.
— Faetonieši arī to vēlas. Uzaicini viņus. Volgins uzrunāja cilvēku, kas prata faetoniešu
valodu:
— Pasakiet, lūdzu … Ajam un Eijam, es nezinu, kā būtu pareizi, ka mēs lūdzam viņus apciemot mūs. Un, protams, lūdzam ari jūs. Citādi mēs nevarēsim ar viņiem sarunāties.
— Viņi jau ari lūdza man to pašu. Tad nu jūs apciemojiet viņus. Viņiem ir lingvistiskā mašīna, kas labi prot mūsu valodu. (Volgins jau bija pieradis pie tagadējās manieres runāt par mehānismiem kā par dzīviem cilvēkiem un nebrīnījās.) Bet es pats slikti pārvaldu faetoniešu valodu. Es jums neesmu vajadzīgs.
— Kas gan mūs aizvedīs pie viņiem?
— Es, — Muncijs teica. — Man ir daudz nācies ar faetoniešiem runāt, lai noskaidrotu, kad un kāpēc uz Marsa tikusi atstāta «apslēptā manta», ko mēs atradām. Kā es tev, Dmitrij, jau teicu, šis arheoloģiskais atradums saistās ar faetoniešiem.
Tikties norunāja tās pašas dienas vakarā.
Lai gan faetoniešu zinātniekiem bija neparasts izskats, viņi atstāja uz visiem labu iespaidu. Bija jūtams, ka tie ir ļoti gudri cilvēki ar augstu kultūru un milzīgām zināšanām. Saruna solījās būt interesanta.
Ne Volgins, ne viņa biedri nevarēja saskatīt faetoniešu vārdos un kustībās nekādu gausumu, par kuru bija stāstījis Vladilens. Ja tāds ari bija, tad tikko pamanāms.
— Šie divi, — Muncijs teica jau atomlidmašīnā, — speciāli izraudzīti kopīgam darbam ar mums. Pārējie septiņi, kuru patlabam nav klāt, ir tādi paši. Turklāt viņi šeit ir jau sen un Saules ietekmē manāmi atdzīvojušies.
— Man būtu ļoti interesanti parunāt ar viņiem par šo tematu, — Meļņikova teica. — Vai viņi neapvainosies?
— Protams, ne. Viņi abi ir biologi un labi saprot faetoniešu palēninātās domāšanas un reakcijas cēloņus. Viņi tāpēc arī atrodas šeit, lai cits pie cita novērotu saules staru iedarbību un mēģinātu atrast līdzekļus, kā paātrināt to labvēlīgo ietekmi uz faetoniešu organismiem, kad tie visi nonāks Saules sistēmā. Vajag pēc iespējas ātrāk likvidēt sekas, ko radījusi ilgā uzturēšanās Vegas sistēmā.
— Man šķiet, tas būs ļoti ilgstošs process.
— Jā, tas ilgs vairākas paaudzes. Bet tas ir jau sācies. Faetonieši pamazām izmaina īpašības tai mākslīgajai saulei, kas ceļā apgaismo viņu planētu. Tagad tā visādā ziņā līdzinās Saulei, tikai ir mazāka.
4.
Faetongrada nebija tik liela, kā likās no augšas, no raķetoplāna. Iedzīvotāju skaits nepārsniedza četrdesmit tūkstošus. Pēc plāna pilsēta bija kvadrāts ar trīs kilometrus garām malām.
Šeit nebija neviena rūpniecības uzņēmuma, visa pilsēta bija paredzēta «marsiešu» atpūtai un izpriecām. Visu nepieciešamo piegādāja no Zemes ar milzīgiem kravas kuģiem, kas ieradās katru dienu un nolaidās nevis pašā pilsētā, bet tai blakus, pie jaunceļamās graviostacijas — milzīgas ēkas, kas bija gandrīz tikpat liela kā visa Faetongrada.
Volgins un viņa biedri ļoti brīnījās, kad izdzirda, ka šī celtne vēl nav visa stacija, bet tikai viena tās daļa, viens no varenā kompleksa mezgliem. Gluži tādas pašas ēkas tika celtas vēl piecpadsmit vietās, kas bija simetriski izvietotas pa visu Marsa virsmu.
Un pie katras no tām bija pilsēta, tāda pati kā Faetongrada, tikai mazāka.
— Šeit ir Marsa administratīvais centrs, — Muncijs paskaidroja, — un sakaru centrs ar Zemi. Citās pilsētās nav kosmodromu. Šeit atrodas Tehnikas padomes filiāle, bet no šejienes tiek koordinēti visi darbi uz Marsa. Un turpat ir arī tīrīšanas vienību štābs.
Faetongradas iedzīvotāju lielum lielais vairums strādāja pie graviostacijas būves. Tikai neliela to daļa apkalpoja pilsētu un piedalījās topošo gaisa rūpnīcu celtniecībā, kurām nākotnē vajadzēs ap Marsu radīt blīvu atmosfēru.
Rīta stundās Faetongrada likās neapdzīvota. Dienas vidū tā atdzīvojās, bet vakaros ielas, dārzus un stadionus pildīja jautrs un skaļš pūlis. Deviņdesmit procenti iedzīvotāju bija jaunieši.
— Likumsakarīga parādība, — Vtorovs teica.
Darba diena uz Marsa bija daudz garāka nekā uz
Zemes. Graviostaciju vajadzēja dabūt gatavu pēc iespējas ātrāk, tā bija ļoti nepieciešama iznīcinātājiem. Darbs ritēja bez apstājas dienu un nakti. Tiesa, cilvēki strādāja tika dienas pirmo pusi, bet pēc tam darbu uzdeva mašīnām, un tās turpināja strādāt vienas pašas, bez saviem vadītājiem.