Dzīve uz Marsa pagātnes viesiem likās interesantāka nekā uz Zemes.
— Beidzot mēs redzēsim darbu, — Vtorovs teica, — kas tempu ziņā atgādinās darbu mūsu laikos. Uz Zemes to grūti bija pamanīt.
Patiešām, īsā darba diena un bagātīgi ieviestā automātika neļāva uz Zemes saskatīt cilvēka rosīgo darbību. Radās maldīgs iespaids, ka visa pārpilnība, visas dzīves ērtības radušās pašas no sevis, bez cilvēku līdzdalības. Un, lai gan visur valdīja darbs, to, kā Vtorovs teica, grūti bija saskatīt, pavirši vērojot. Bet uz Marsa cilvēka darbs dūrās acīs tūlīt.
Gandrīz viss tika veikts ar cilvēku rokām. Uz Marsa vēl nebija tik milzum daudz kibernētikas ierīču un «saprātīgu» automātu, lai gan tā bija raksturīga šā laikmeta dzīves un sadzīves īpatnība.
— Man šeit patīk, — Volgins teica. — Kaut kā vienkāršāk un saprotamāk. Patiešām atgādina mūsu laikus. Žēl, ka Viktors neatbrauca mums līdzi.
— Es viņam parakstīšu braucienu šurp kā zāles, — Meļņikova pajokoja.
Viesus novietoja kādas trīsstāvu mājas pirmajā stāvā. Māja atradās skaistā dārzā, kur auga zili krūmi un violeti koki. Mājas iekšējais iekārtojums ne ar ko neatšķīrās no iekārtojuma, kāds bija uz Zemes. Tas pats komforts, tā pati biotehnika.
Katru nakti pilsētu atsvaidzināja lietus, kas lija no kupola. Kur ņēma ūdeni šim lietum uz planētas, kas bija tik nabaga ar valgmi, pagaidām nebija skaidrs. Muncijs nevarēja uz Volgina jautājumu atbildēt.
— Es neesmu inženieris, — viņš teica. — Domāju, ka ūdeni iegūst mākslīgi. Gaisa rūpnīca, kas atrodas blakus Faetongradai, daļēji jau strādā. Tā iegūst skābekli un ūdeņradi no augsnes. Bet, kur ir šīs gāzes, tur nav grūti iegūt arī ūdeni.
Arī kupols pats par sevi bija mīklains. Komplicētā celtne ar daudzām automātiskām izejām un apūdeņošanas sistēmu nebija saskatāma. Tikai agri 110 rīta slīpajos saules staros virs pilsētas varēja «kaut ko» samanīt.
Atomlidmašīnas, kas devās prom no pilsētas vai atgriezās tajā, lidoja cauri kupolam, tāpat kā raķeto- plāni, pa spraugu, kas atvērās uz mirkli un bija apzīmēta ar "melnu apli, lai automātiskie piloti varētu orientēties.
Jums virs pilsētas tika saukts par «kupolu» acīmredzot paraduma vai tradīcijas dēļ. īstenībā tas bija taisnstūrveida futrālis, kas atdalīja Faetongradas mājas, dārzus un laukumus no ārējās, stipri retinātās atmosfēras. Ņemot vērā kupola lielumu, grūti bija saprast, kā un uz kā tas balstās.
Cilvēki pilsētā staigāja parastajā apģērbā, droši vien gaisu te sasildīja mākslīgi. Dodoties darbā ārpus pilsētas, viņi uzvilka blīva auduma kombinezonus un uzlika galvā hermētiskas ķiveres.
Tas viss piešķīra «marsiešu» dzīvei savdabīgu kolorītu.
Iebraukšanas dienas vakarā viesi Muncija pavadībā, kā bija solījušies, devās ciemos pie faetoniešiem. Saruna ieilga līdz vēlai naktij.
Tulka pienākumus veica lingvistiskā mašīna, tomēr tā nekur nebija redzama. Mašīna droši vien bija iemontēta galdā, pie kura viņi sēdēja.
Faetoniešu mājas iekārta, priekšmeti ar dīvaini viļņotām līnijām, visiem likās zema un neērta. Krēslu nebija — tos atvietoja «taburetes». Taču saviem viesiem faetonieši bija sagādājuši parastās Zemes mēbeles.
Muncijs brīdināja, ka jārunā klusi, gandrīz nedzirdami, lai balss skaņas nejauktos ar tulkojumu.
— Mūsu tulks ir jutīgs un dzird lieliski, — viņš teica.
Lingvistiskā mašīna tulkoja tik ļoti efektīvi, ka Volginu tas pilnīgi apstulbināja. Kad viņš sāka runāt, pirmais uzdodams kādu jautājumu, atskanēja viņa paša balss, kas skaidri, pietiekami skaļi izrunāja nepazīstamus vārdus — stiepjoši lēni, dziedoši. Mašīna neievēroja Volgina runas ātrumu. Atcerēdamās viņa vārdus, tā tulkoja tos faetoniešu valodā vēl ilgi pēc tam, kad Volgins bija apklusis.
Bet, kad Aja pavisam nedzirdami atbildēja Volginam, atskanēja balss, kas runāja tīrā tagadējā valodā, tikai ar ilgām pauzēm starp vārdiem. Tās atbilda faetoniešu runas gausumam.
Tādā garā arī noritēja visa saruna — nesteidzīgi, mierīgi. Mašīna imitēja ikvienu balsi, precīzi atveidojot tās skaņu un pat intonāciju. Katram likās, ka runā viņš pats, runā brīvi svešā valodā, kurā gandrīz nebija līdzskaņu.
Un ne tikai runā, bet arī mājastēvu žestos un kustībās viesi šoreiz saskatīja acīm redzamu gausumu, kas viņiem bija paslīdējis garām, pirmo reizi tiekoties laukumā. Bet Muncijs taču sacīja, ka šie deviņi faetoniešu zinātnieki, kas strādā uz Marsa, esot speciāli izraudzīti kā viskustīgākie, visenerģiskākie. Kādi gan tad ir pārējie?
«Dabas daudzveidībai nav robežu!» Volgins nodomāja. «Taču Zemes cilvēkam būtu grūti dzīvot viņu vidū.»
Šajā gadījumā faetoniešu runas gausums nāca pat par labu. Tas viss, ko viņi stāstīja, bija pārāk atšķirīgs no Zemes dzīves. Šādā veidā bija vieglāk iedziļināties vārdos, izprast, kas aiz tiem slēpjas.
Uz Munciju, Vladilenu un Mēriju faetoniešu stāstījums atstāja tādu pašu ietekmi kā uz Volginu, Meļ- ņikovu, Vtorovu un Križevski. Viņu priekšā pavērās vienādi sveša, vienādi nesaprotama pasaule. Dzīve uz Faetona, cilvēku attiecības, viņu sadzīve — viss bija dziļi atšķirīgs, viss bija citāds nekā uz Zemes. Un tikai katra faetonieša darbs visas sabiedrības labā, vienīgais progresa virzītājs, bija tas, kas vienoja viņus un Zemes cilvēkus. Turklāt vēl zinātne — dabas un tās likumu izzināšana. /
Šai ziņā faetonieši bija aizsteigušies priekšā Zemes cilvēkiem. Viņi zināja daudz vairāk, un tas bija jūtams, kaut gan mājastēvi acīmredzot centās runāt vienkāršāk un saprotamāk.
Aja un viņa jaunākais biedrs labi zināja, ka četri no viesiem nav tagadējie cilvēki, ka tie ieradušies no pagātnes, un centās piemēroties tieši šiem četriem, bet tas ne vienmēr izdevās. Daudz kas, ļoti daudz kas palika nenoskaidrots, nesaprotams. Un ne tikai «vecajiem», bet arī «jaunajiem» cilvēkiem.
Raugoties pretī sēdošajos faetoniešos, vērojot viņu sejas vaibstus, spēcīgās pieres un milzīgās acis, kurās atspoguļojās ass prāts, Volgins gandrīz izjuta šausmas. Kāds briesmīgs bezdibenis viņu šķir no šīm «domājošajām būtnēm», kā viņš pie sēvis bija paradis dēvēt citu pasauļu iedzīvotājus, kāds bezdibenis ir starp viņa un faetoniešu intelektuālo attīstību! Salīdzinājumā ar tiem viņš bija tikko attīstīties un tikko domāt sākusi būtne. Viņš nevarēja saprast to, kas faetoniešiem bija vienkāršs un skaidrs. Bet tas, kas palika faetoniešiem nesaprotams, vēl nezināms, viņa smadzenēm vispār nebija aptverams.
Kad viņi bija atgriezušies mājās, Volgins pastāstīja savas pārdomas Vtorovam. Tas atzinās, ka domājis to pašu.
— Tagadējie cilvēki varbūt spēj līdzināties faetoniešiem, — viņš beigās teica, — bet mēs … nekad!
— Bet viņi tomēr lūdza palīdzību Zemes cilvēkiem?
— Lai iztīrītu orbītu? Kas tur liels! Tavā laikā taču tīrīja zemi ar primitīvu traktoru palīdzību.
— Tas jau nu ir par daudz!
Uzbudinājuma mirkļos Vtorovam bija tieksme pārspīlēt, un to Volgins labi zināja.
Meļņikova tomēr izpildīja savu nodomu un pajautāja, kāds cēlonis ir faetoniešu dzīvības procesu gausumam. Pēc tam viņa teica, ka pēc šā jautājuma uzdošanas pati nemaz nebijusi priecīga.
Viņai atbildēja Eija. Faetoniešu bioloģija bija attīstījusies ļoti tālu. Un, lai arī kā Eija centās runāt saprotami, viņa paskaidrojumi balstījās uz zināšanām, ko Zemes cilvēki nebija apguvuši. Meļņikova nekā nesaprata.
Eija acīmredzot to ievēroja. Viņš pēkšņi savus skaidrojumus pārtrauca un sāka runāt par kaut ko citu: