— Priekšstats par domas un reakcijas ātrumu ir visai nosacīts. Katrs pieņem par normu to, kas viņam pierasts. No šāda viedokļa jūs mums liekaties rīcībā un domās pārāk strauji. Mums pat grūti iedomāties, kā tādā ātrumā jūsu smadzenēs var veidoties nobeigta loģiska ķēde. Bet, ja nu esam sākuši runāt par loģiku, tad teikšu tā: mēs ne mazāk pamatoti varam ieteikt jums palēnināt domāšanas tempus un vispār organisma dzīvības norises.
— Es taču nekā tamlīdzīga neesmu teikusi, — Marija Aleksandrovna mēģināja iebilst, juzdama faeto- nieša vārdos slēptu pārmetumu.
Bet Eija, šķita, nepievērsa viņas replikai uzmanību.
— Jūs dzīvojat, — viņš turpināja, — apmēram divsimt gadu. Mēs, ja ņemam jūsu gada garumu, divreiz ilgāk. Un mūsu dzīve ir tikpat pilnīga kā jūsējā. Jūs varat iebilst, ka mēs tomēr atgriežamies pie Saules. Tas strīdā ir spēcīgs arguments. Bet es mēģināšu jums pierādīt, ka jums nav taisnība. Faetonieši tagad izpērk kļūdu, ko pieļāvuši viņu senči, izvēlēdamies par jauno dzimteni Vegas sistēmu. Mums jāsasniedz, pareizāk sakot, jāatgūst tas, kas mums bija pirms pārceļošanas. Bet ne vairāk. Ja jūs domājat, ka mēs esam izvirzījuši par savu mērķi līdzināties jums domāšanas ātruma ziņā, tad kļūdāties." Jūs mums neliekaties ideāls. Mēs pat domājam, ka mūsu dzīves organizācija ir labāka. Mēs daudz ko esam zaudējuši, dzīvojot Vegas sistēmā. Zemes cilvēki mūs gandrīz panākuši, kaut gan agrāk atpalika neaptveramā atstatumā. Mums žēl zaudētā laika, taču tagad, kad mūsu planēta atgriežas pie Saules, mēs ar to samierināmies. Tā ir labāk. Citādi starp abām cilvēcēm nebūtu iespējams tik draudzīgs kopīgs darbs kā tagad. Ļoti žēl, ka nespēju atbildēt uz jūsu gluži bioloģisko jautājumu.
Šī runa, kas Zemes cilvēkam būtu prasījusi minūtes trīs, ilga divdesmit piecas minūtes.
Meļņikova klausījās, galvu nodūrusi. Viņa dusmojās uz sevi par to, ka noticējusi Muncijam, kas apgalvoja, ka faetonieši, protams, neapvainošoties. Iznāca, ka apvainojās gan.
— Atvainojiet mani! — viņa teica, kad Eija apklusa.
Abi faetonieši palocīja galvas, bet neko neatbildēja.
Drīz vien saruna beidzās, un viesi atvadījās no mājastēviem.
Izgājusi uz ielas, Marija dusmīgi teica krievu valodā:
— Nekad sev to nepiedošu. Iznāca neglīti, rupji, nesmalkjūtīgi. Viņam taisnība, ka pārmācīja mani.
— Netulkojiet! — Vtorovs steigšus pateica Volginam, pilnīgi aizmirsis, ka Muncijs lieliski prot krievu valodu. — Tev nav taisnība, Marij! Muncijs itin nemaz nav vainīgs. Viņš sprieda no sava viedokļa. Un vai viņi tiešām apvainojās? Tas ļoti apšaubāmi. Grūti spriest, ja runā cilvēks, kas domā citādi nekā mēs. Augsta kultūra nav savienojama ar sīku aizvainotību. Eija tikai izteica savas domas.
— Pietiek! — Meļņikova īgni atmeta ar roku. — Vai tiešām jūs ticat tam, ko runājat? Viņi apvainojās, tas ir pilnīgi skaidrs.
— Esmu vienis prātis ar Mariju, — Muncijs teica (Meļņikova, sapratusi savu kļūdu, nosarka līdz matu galiem). — Atzīstu, ka esmu kļūdījies attiecībā uz faetoniešiem. Taču grūti bija to gaidīt.. . Viņu raksturā izpaudās kāda man nepazīstama iezīme. Bet tas ir ļoti labi, ka viņi pieskārās šim jautājumam. Eijas atbilde bija interesanta. Mēs domājām, ka faetonieši cenšas pilnīgi likvidēt savu gausumu, bet iznāk, ka ne. Ko darīsi? Jo sliktāk viņiem pašiem. Mēs viņus panāksim un aizsteigsimies priekšā. Pati dzīve pierādīs, ka viņi kļūdās. Un viņiem vajadzēs mūs panākt, — Muncijs jautri nobeidza.
TREŠĀ NODAĻA 1.
Atkal izplatījums, atkal melnā bezgalība, kur visapkārt mirdz neskaitāmas tālu zvaigžņu uguntiņas.
Darba kuģis devās uz mērķi.
Šeit nebija, kā lielajos pasažieru raķetoplānos, mākslīgās gravitācijas, kura neitralizētu jebkuru paātrinājumu, kas kuģa iekšpusē nemitīgi radīja pārslodzi.
H-76 trūka daudzu ērtību. Lidojoša ierīce asteroīdu iznīcināšanai — un viss! Starp daudzajām mašīnām un ierīcēm trim komandas locekļiem un to viesim atlika nedaudz vietas pie vadības pults. Un vēl mazāk pie tīkliem īsai snaudai. Šeit dzīvoja saspringtā un nepārtrauktā darba ritmā.
Starta laikā vajadzēja iepazīties ar amortizācijas sēdekli, ar nepatīkamo pārslodzes sajūtu, kad ķermenis ar milzīgu spēku spiežas pret sēdekļa atzveltni, kad nevar pacelt roku, bet galva šķiet it kā ar svinu pielieta, izjust nepatīkamās sajūtas, kas slēpās aiz neskaidrajiem vārdiem «inerces pārslodze».
Bet, kad paātrinājums izbeidzās un kuģis sāka lidot ar nemainīgu ātrumu, pārslodzes sajūta izzuda, un Volgins saprata, ko nozīmē bezsvara stāvoklis, par kuru viņš daudz bija domājis ne tikai tagadējā dzīvē, bet arī agrāk. Tas nepavisam nebija briesmīgs. Bija viegli un patīkami.
Taču Volgins zināja, ka kuģis mainīs lidojuma virzienu un ātrumu, dzīdamies pakaļ sīkiem asteroīdiem un pa ceļam tos iznīcinādams. Tātad nāksies vēl ne vienreiz vien pārdzīvot to pašu, ko paceļoties gaisā.
Domājot par to, Volgins sāka nožēlot, ka viņi bija atteikušies no Hermaņa padoma (par Hermani sauca vienu no iznīcinātāju vienību vadītājiem), kurš, uzzinājis par viesu nodomu piedalīties asteroīda 0-277 iznīcināšanā, ieteica lidot nevis ar darba kuģi, bet ar nelielu (viņš teica tieši tā) pasažieru raķetoplānu.
— Tajā jūs ne jutīsiet nekādas pārslodzes, nekādas neērtības, — Hermanis teica. — Redzēsiet visu no malas un pietiekami tuvu.
— Cik cilvēkiem paredzēts tāds neliels raķetoplāns? — Vtorovs jautāja.
— Simt cilvēkiem, bet tas lai jūs nemulsina.
Taču Volginu, Vtorovu un Križevski Hermaņa
priekšlikums tomēr satrauca. Aizņemt simtvietīgu kuģi, likt kādam to vadīt, lai tikai apmierinātu triju cilvēku ziņkāri, atraut cilvēkus no darba — tas viss, no viņu viedokļa, nebija nekādi aptverams, nebija iedomājams. Un viņi atteicās, motivēdami savu atteikšanos ar vēlēšanos redzēt tieši iznīcinātāju darbu, nevis šā darba rezultātus.
Ēriks, darba kuģa komandieris, ar kuru viņi bija iepazinušies, lidojot šurp no Zemes, ieradās pie viņiem, kad viesi ciemojās uz Marsa jau trešo dienu.
Uzzinājis, ka viņi nav savu lēmumu mainījuši, Ēriks ļoti nopriecājās.
— Visa mūsu eskadriļa gaida jūs ar nepacietību, — viņš teica. — Mēs lūdzam, lai katrs lidotu savā kuģī. 2ēl, ka jūs esat tikai četri, nevis divpadsmit.
Vajadzēja viņu sarūgtināt un teikt, ka viesi būs nevis četri, bet trīs: Meļņikova bija nolēmusi doties kopā ar Mēriju uz Vestu.
— Tas būs tikpat interesanti, — Marija Aleksandrovna teica. — Era mums apsolījās parādīt, kā strādā viņas darba kuģis. Mērija arī nekad to nav redzējusi.
Vladilens nolēma palikt uz Marsa.
— Nu labi, — Ēriks teica, — ja trīs, tad trīs. Katrs pats izvēlēsies sev kuģi. Bet es ceru, ka jūs, — viņš pagriezās uz Vtorova pusi, — lidosiet ar mani. Es taču pirmais jūs uzaicināju.
— Protams, es lidošu kopā ar jums.
Tādējādi Vtorova izvēle bija izšķirta iepriekš. Toties Volginam un Križevskim vajadzēja veikt grūtu uzdevumu — izvēlēties kuģi, nevienu neapvainojot. Viņi labi saprata, ka no visiem vienpadsmit kuģiem katra komanda neatlaidīgi aicinās viņus pie sevis.
Križevskis atrada vienkāršu izeju.
— Kā saucas jūsu kuģi? — viņš pajautāja.
— Tiem nav nosaukuma. Tikai numurs. No H-71 līdz H-82.
— Bet kāds ir jūsu kuģim?