— Mis Rodžera, mūsu lasītājus interesē, ar ko izskaidrojams nelaimes gadījums, — vaicāja viens no spāniešiem. — Jūs taču esat lieliska peldētāja.
— Nē … — tikko dzirdami izdvesa Lellīte, bet ģenerālis Debldejs neļāva runāt tālāk.
— Mis Rodžera neuzskata šo nieka atgadījumu, kas laimīgi beidzies, par nelaimes gadījumu! — viņš komentēja Lellītes «nē».
— Mis Rodžera, es pārstāvu laikrakstu aģentūru «United Press», man šodien kāds stāstīja, ka līcī esot redzēti milzu kalmāri. Varbūt jūs ieraudzījāt tādu briesmoni un tāpēc sabijāties? — amerikāņu žurnālists vaicāja, pasniegdams viņai mikrofonu.
— Nē, man vienkārši… — Lellīte čukstēja. Arī šoreiz ģenerālis Debldejs neatļāva viņai pabeigt.
— Mis Rodžerai pēkšņi uznāca krampji, — viņš paskaidroja. — Tas ir saprotams — nav viegli tādā dienā reprezentēt Ameriku!
Rakstāmmašīnas tikšķēja, izraisot Mūnā jau apnikušo salīdzinājumu ar Geigera skaitītāju. Jautājumi bira cits pēc cita. Viņš vairs neklausījās, toties uzmanīgi vēroja
Rozitu Bairdu. Viņa izskatījās skaistāka nekā jebkad. Viņas možā sejas izteiksme krasi kontrastēja ar Lellītes gurdo seju, kas atgādināja ģipša masku. Ik pauzi starp diviem pārtulkotiem teikumiem viņa izmantoja, lai paskatītos spoguļsienā. Mūns, pavēries tai pašā virzienā, ieraudzīja kolonu, aiz kuras kāds stāvēja. Nemaz nebija jābūt burvim, lai uzminētu, ka tas ir Ramiross.
— Rodžeras jaunkundze, pastāstiet, lūdzu, par filmu, kuru uzņems Panotarosā. Kā dzirdēju, jūs tēlosiet galveno lomu.
— Jā, — Lellīte vienzilbīgi atbildēja.
— Vai tiesa, ka jūsu partneris būs nākamais vīrs?
— Pagaidām tas ir, tā sakot, ražošanas noslēpums, — ģenerālis ar smaidu atbildēja viņas vietā. — Toties varu jums atklāt kara noslēpumu. Jums visiem laikam zināms, ka šīsdienas spāņu laikraksti ievietojuši informāciju par aizdomīgu zemūdeni. Noķert to neizdevās, iespējams, ka tai ir speciāla aparatūra skaņu viļņu absorbēšanai. Toties mums izdevies notvert dažas šifrētas pārraides …
— Kādu šifru viņi pielieto? — Mūns viņu pārtrauca.
— Atvainojiet, kolēģi, bet es redzu jūs pirmo reizi! Kādu avīzi jūs pārstāvat? — painteresējās «United Press» korespondents.
— Neatkarīgo, bezpartejisko un atšķirībā no jūsējās neviena neietekmēto aģentūru «Mūns un Deilijs».
Žurnālisti, kas pazina Mūnu, smējās.
— Jums jāzina, ka misters Mūns ir pazīstams detektīvs, pret kura talantu izjūtu lielu cieņu, — ģenerālis smaidot turpināja. — Labprāt atbildēšu uz viņa jautājumu. Šifrs ir skaitliskais. Jūs laikam visvairāk interesē tas, ka mūsu labākie dešifrētāji, kuru rīcībā ir pasaules labākās elektronu analītiskās mašīnas, nebija spējīgi to izlasīt. Mums laikam darīšana ar krieviem. Viņiem vienīgajiem var būt tik sarežģīts šifrs, — ģenerālis piecēlās. — Ceru, ka esmu sniedzis jums pilnīgu kompensāciju par to, ka Evelīna Rodžera nepastāstīja tuvāk par nākamo filmu. Manuprāt, jādod viņai iespēja atpūsties pirms rauta marķīza Kastelmares pilī.
Pēkšņi Mūns sajuta kādu roku pieskārāmies plecam. Tas bija pulkvedis Baroha-i-Pinoss.
— Nepatīkams gadījums, Brauns aizbēdzis! —^ pulkvedis uztraukti čukstēja.
Lellīte, kura jau bija piecēlusies, iekliedzās un atkrita atpakaļ krēslā.
— Nepiegrieziet vērību, — ģenerālis nostājās starp viņu un žurnālistiem. — Nervi! Tā ir dabiska reakcija pēc šīsdienas pārdzīvojuma… Pulkvedi, ja esmu pareizi sapratis, jūs tikko kaut ko stāstījāt par kādu bēgšanu. Ja tas nav dienesta noslēpums… — ģenerālis, kā vienmēr, zibenīgi apsvēris situāciju, atrada labāko līdzekli novērst korespondentu uzmanību no Lellītes. Rijīgajai haizivij, ko sauc par presi, bija pamesta jauna ēsma.
Mūns jau bija kaut ko līdzīgu gaidījis. Tomēr šī ziņa tā pārsteidza, ka viņš dažas minūtes nedzirdēja nekā, izņemot savas domas. Acīm redzot, policijas priekšnieks pa to laiku bija paguvis pastāstīt gan par Šrīveru nāvi un Gvendolīnas nozušanu, gan par atrasto kadiljaku, gan par Mūnu pašu. Tas izrietēja no frāzes, kas beidzot nonāca līdz viņa apziņai.
— Mister Mūn, vai uzskatāt, ka Kida Brauna bēgšana saistīta ar Šrīveru nāvi? — vaicāja francūzis ar ķīļbārdiņu.
— Uz šo jautājumu jums spēj sniegt izsmeļošu atbildi vienīgi pulkvedis Baroha-i-Pinoss, — Mūns atrūca. — Ja tas jūs neapgrūtina, pulkvedi, varbūt jūs man pastāstītu, kādos apstākļos notika bēgšana un kas pie tās vainīgs? — viņš dzēlīgi vaicāja policijas priekšniekam.
— Daļēji jūs pats, mister Mūn. Jūs jau zināt, kādas mums aresta telpas, sīkam zaglim tās var būt piemērotas, bet ne tādam profesionālim. Jūs bijāt aizmirsis pārmeklēt viņu, kā nākas, bet es, paļaudamies uz jums, ari to neizdarīju … Viņš ar mūķīzeri atvēris durvis, pārsteidzis dežurantu, atbruņojis, sasējis un ieslēdzis aresta telpās. Pēc tam pārgriezis telefona vadu un pazudis … Dežurants tiks stingri sodīts. Kas attiecas uz Braunu, tad esmu pārliecināts, ka viņš neizbēgs no atmaksas… Pašlaik viņu jau meklē visa spāņu policija, viņa pazīmes esmu darījis zināmas Madridē…
— Izmantojot pārgriezto telefona vadu? — Mūns pasmīnēja. — Jūs varējāt nepūlēties, viņa pazīmes atrodamas Barselonas lietā …
— Kuras kopiju tieši šodien gribēju jums nodot, — pulkvedis teica ar ironiju, atvērdams portfeli. — Te tā būs! — Viņš pasniedza Mūnam biezus aktu vākus. — Bet tagad atļaujiet jūs apsveikt! Jūsu ģeniālā hipotēze ir pieņemta kā oficiāla versija! Brauns tiešām, izrādās, ir tas pats Gonzaless, kas savā laikā figurēja Barselonas lietā. Nav nekādu šaubu, ka misis Unas Šrīveras un Rola Šrīvera slepkavību organizējis viņš. Tagad skaidrs, kurš un kādā veidā noindējis tos Brauna uzdevumā, — pulkvedis izvilka no portfeļa konservu kārbu un augstu pacēla to. — Lūk, bundža, ko uz mistera Mūna lūgumu esmu pieprasījis no Malāgas. Kā jau viņš to bija paredzējis, Šrīveri nogalināti ar sintētisko indi botulīnu, par ko liecina bundžā izdurtais caurums.