Noplaiksnīja fotogrāfu zibspuldzes. Kārbu, policijas priekšnieku un Mūnu vispirms nofotografēja visādos ra- kursos, tikai tad pulkvedim ļāva turpināt.
— Faktiskais slepkava ir vietējais dakteris Enkarno. Uz to norāda vairāki apstākļi. Vispirms, tikai mediķim zināms, ka pastāv tāda sintētiska inde. Otrkārt, būdams vienīgais ārsts Panotarosā, Enkarno bija pārliecināts, ka viņa diagnozi neviens nespēj apšaubīt. Izskaidrodams saslimšanu kā saindēšanos ar bojātu desu, viņš tika pasargāts no jebkādām aizdomām. Un, beidzot, trešais, vissvarīgākais pierādījums… Viņa īstais uzvārds ir Valisters, ar kuru viņš figurē tai pašā Barselonas lietā. Tur viņu apsūdzēja Brauna-Gonzalesa ievainotā detektīva saindēšanā ar opiju. Es beidzu! Visu pārējo lai pastāsta misters Mūns! — Pulkvedis noslaucīja seju, pār kuru aumaļām plūda sviedri.
Žurnālisti visi reizē metās pie telefona. Pirmais pieskrēja «United Press» korespondents. Pārējie sastājās rindā. Daži visdrosmīgākie, tai skaitā francūzis ar ķīļbārdiņu, metās pie durvīm. Iespēja tikt pie kāda cita telefona lika tiem aizmirst viesuļvētru, kas arvien negantāk trieca logā lietus šaltis. Taču nez no kurienes izniruši automātisti aizsprostoja viņiem ceļu.
— Kungi, jums nav ko uztraukties, — ģenerālis Debldejs viņus nomierināja. — Nododu jūsu rīcībā manu tiešo vadu.
— Es pirmais! — francūzis iesaucās. Pusceļā uz kāpnēm viņš pagriezās pret Mūnu: — Ko varu ziņot saviem lasītājiem par Šrīveras jaunkundzi? Vai jūs vēl cerat, ka viņa ir dzīva?
— Par to vislabāk pajautājiet Evelīnai Rodžerai! — Mūns ar smīnu paskatījās uz ģenerāli. — Bet, tā kā viņa jau projām, tad viņas vietā ari šoreiz droši vien atbildēs ģenerālis Debldejs.
Atgriezies savā istabā, Mūns pāršķirstīja Barselonas lietu. Vienas vai divu lappušu trūka. To varēja secināt no izmeklētāja slēdziena, kur bija citēti apšaudes liecinieka vārdi. Šis liecinieks noteikti apgalvoja, ka Interpola detektīvu Luiju Orinjonu ievainojis Brauns-Gonzaless, bet nekas nebija teikts par viņa ārieni un tuvākiem apšaudes apstākļiem. Teorētiski bija iespējams, ka šo lappušu iztrūkumā vainojama Barselonas ierēdņa nevīžība. Taču, izlasījis liecinieka vārdu, Mūns noraidīja šo iespēju. Liecinieku sauca Sebastjans Novaturo.
MARĶĪZA KASTELMARES TOSTS
Mijkrēslī, kas arvien vairāk sabiezēja, viesnīcas baltais mūris šķita gandrīz pelēks. Bet tajā vietā, kur, mūrim pieslējies, nekustīgi stāvēja nēģeris, siena likās balta. Mūns paspēra dažus soļus. Tūdaļ aiz viņa atskanēja aproču žva- dzoņa, kurai pievienojās cita skaņa — zobens trinās pret vara maksti. Mūns mēģināja neklausīties, bet tas nelīdzēja. Nervus plosošā skaņa, kas atgādināja smilšpapīra berzēša- nos pret asmeni, neatlaidīgi viņu pavadīja visu ceļu.
Aiz pagrieziena parādījās pils, iztālēm atgādinot modernu elektrisku pasaku. Pēc Panotarosas patumšajām ieliņām Mūnam šķita, ka viņš vēl nav redzējis nekā tamlīdzīga, atskaitot reklāmas blāzmas apmirdzēto Brodveju.
Milzīgie stabi, kuros lidinājās sidraba dzirkšu miriādes, izskatījās kā baltas kolonas, uz kurām balstās augsta melna velve. Viens stabs iedrebējās, drudžaini paraustījās un, izmetis pēdējo uzzibsnījumu, nodzisa. Acīm redzot, pils dārzā uzstādītā armijas prožektora kabelim bija gadījies īssavienojums. Pārējie turpināja raidīt pret debesīm žilbinošu staru kūļus, Mūns nez kādēļ atcerējās bērnībā lasīto nostāstu par džinu, kas vienā naktī uzcēlis pasakainu pili. Pēc tam viņš kāda nieka dēļ noskaities uz laimīgās burvju pudeles īpašnieku un vienā sekundē pili demontējis.
Pie pašiem vārtiem Mūns apgriezās, lai paskatītos, kur palicis nēģeris. Tas nebija redzams, bet, spriežot pēc pēkšņi apklusušās žvadzoņas, Mūns saprata, ka sekotājs atrodas pavisam tuvu. Vērīgi ieklausīdamies tumsā, Mūns atmuguriski kāpās uz vārtu pusi. Pēkšņi viņš sajuta dzelžainus pirkstus ap saviem pleciem. Gandrīz izmežģījis kaklu, Mūns pagrieza galvu, cik to atļāva spīles. Ieraudzījis žilbinoši baltus zobus melnā sejā, viņš tikko apspieda kliedzienu.
Tikai tad, kad no tumsas iznira baltas kaskas, viņš atviegloti apjēdza, ka notikušais ir neliels pārpratums laikā neuzrādītas caurlaides dēļ.
— Tūlīt uzrādīšu, — viņš teica. — Laidiet vaļāl
— Nekā nebija, mister! — nēģeris atņirdza zobus.
•— Caurlaide man ir kabatā, — Mūns teica, bet arī tas nelīdzēja.
— Hei! — nēģeris uzkliedza saviem biedriem. — Pārmeklējiet šo džentlmeni, ja viņš tā vēlas.
Amerikāņu kara policijas seržants klusuciešot iebāza roku Mūna kabatā, izvilka caurlaidi un spuldzes gaismā rūpīgi izpētīja.
— Neaizturiet! Tas ir misters Mūns! — pie pirmā seržanta pienāca cits. — Es viņu pazīstu, pats esmu ielaidis Panotarosā.
— Atvainojiet, mister, — nēģeris tikai tagad atlaida Mūnu. — Vai nejauši neesmu kaut ko izmežģījis? Tā nav mana vaina, es, redziet, esmu Dienvidkalifornijas čempions brīvajā amerikāņu cīņā.
— Tomēr labāk, nekā nonākt rokās čempionam paukošanā ar zobenu, — Mūns pajokoja, berzēdams sāpošo kaklu.
Iegājis pa vārtiem, Mūns secināja, ka džins, vārdā ģenerālis Debldejs, par visu parūpējies. Ieeja Melnajā alā ar tīši gleznainu paviršību pa pusei aizmūrēta. Atstāta tikai maza, omulīga niša ar rupji tēstu galdu un celmiem sēdēšanai. Pāri tiem karājās raibu spuldžu virknes. Tajā vietā, kur marķīzs bija atradis šķembas, tagad pacēlās augsts, ideāli apaļš žogs, kas pēc formas atgādināja Kolizeju. Uz tā dižojās Franko ģīmetnes un plakāti ar uzrakstu «27 miera gadi». Bet aizmugurē pils, it kā cenzdamās vienā naktī atgūt to, kas zaudēts daudzajos tumsas gados, izvirda no katra loga spožus gaismas kūļus.