Uz nolaižamā tilta, kura caurumus tikko varēja sajust zem mīkstā paklāja, Mūnu atkal apstādināja — šoreiz civilie gvardi. Mūns paklausīgi iebāza roku kabatā. Bet šeit caurlaide nebija vajadzīga, pietika ar amerikāņu akcentu. Tikko Mūns atvēra muti, viņu tūdaļ ielaida.
Pēc tik daudzām nepazīstamām — gan gaišām, gan melnām sejām bija divkārt patīkami ieraudzīt donu Benitesu. Svinīgi ģērbies īrētajā, mazliet apdilušajā frakā, viņš stāvēja zāles durvīs un ar cienīgu žestu apturēja viesus. Caurlaidi viņš neprasīja, tieši otrādi, palocīdamies pasniedza katram apzeltītu kartonu, uz kura bija apzīmēta vieta pie galda.
— Jūsu vieta sešdesmit septītā, senjor Mūn. Starp amerikāņu sūtni un Madrides radio galveno politisko komentētāju.
— «Pirenejas» komentētājs man patiktu labāk, — Mūns čukstēja. Dons Benitess izlikās nedzirdam.
Mūns atgāja nost no durvīm, lai netraucētu virzīties viesu straumei. Viņš ar acīm meklēja galvenos varoņus, bet neviena no tiem nebija — ne Lellītes, ne Rozitas, ne Ramirosa. No pazīstamiem zālē atradās vienīgi pats marķīzs un pulkvedis Baroha-i-Pinoss. Pulkvedis stāvēja pie vaļējā loga un skatījās gaismas asmeņu sagrieztajā tumsā, kas aizvien sabiezēja. Atšķirībā no ģenerāļa Debldeja — viņš neprata izlikties. Pietika paskatīties uz viņa sažņaugtajiem pirkstiem, lai saprastu, ka viņš kādu sasprindzināti gaida.
Marķīzs vientuļi sēdēja pie milzīga galda. Šķita, viņam nav nekādas daļas ne par pieņemšanu, ne par ciemiņiem. Dzīvi apmainīdamies piezīmēm, tie pastaigājās pa zāli, ziņkāri aplūkodami senlaicīgo gobelēnu pikantos motīvus.
Pūlis sakustējās. Mūns nodomāja, ka dota zīme sēsties pie galda, un mudīgi paslēpās aiz gobelēna. Viņam nebija nekādas vēlēšanās noklausīties ne politiskajos, ne diplomātiskajos komentāros. Gobelēni bija pakārti starp kolonām, lai nodalītu bagātīgi mēbelēto zāles centru no sānu galeriju nabadzīgā tukšuma. Vieta, kuru izvēlējās Mūns, atradās tieši iepretī marķīzam. Tas joprojām vientuļš kver- nēja pie galda, galvu smagi atbalstījis plaukstā. Viņš izskatījās kā vecs, gurds aktieris, kas pirms izrādes skumji pārdomā, kā labāk uzjautrināt publiku.
Blakus viņam tā pusbrālis dons Brito lika ledu šampanieša spaiņos. Ievērojis marķīza bēdīgās acis, viņš pārtrauca savu nodarbošanos un uzmundrinoši uzsita tam uz pleca.
— Kāda nekaunība! — amerikāņu sūtņa sieva izbrīnā sastinga. — Vai jums neliekas dīvaini atļaut sulaiņiem tādu familiaritāti?
— Man, zināt, ir hronisks reimatisms. Viņš izdarīja masāžu, — marķīzs neapjuka un, it kā nekas nebūtu noticis, aizsmēķēja cigareti, izklaidīgi iemezdams sērkociņu sudraba punša traukā. Punšs spēji uzliesmoja. Saskaņā ar tradīciju — tas bija aicinājums sēsties pie galda. Augstie viesi steigšus ieņēma savas vietas.
— Dāmas un kungi! — pulkvedis Baroha-i-Pinoss enerģiski viņus apturēja. — Jums nāksies uzgaidīt!
— Kādēļ? — augstprātīgi vaicāja ministrs.'
— Tāpēc, ka nav vēl ieradies ģenerālis Debldejs, — pulkvedis paskaidroja pavēles tonī.
— Neuztraucieties! Ģenerāļa vietu neviens neaizņems, — marķīzs nomierināja un, uzskatāmi to nodemonstrēdams, uzlika galda karti uz blakus stāvošā, ar ģerboni rotātā krēsla apzeltītās atzveltnes.
— Ģenerālis vēlējās uzsaukt pirmo tostu! — pulkvedis neatkāpās.
— Cik jauki! — iesaucās amerikāņu sūtņa sieva un apsēdās blakus marķīzam.
— Vai jums ir acis vai nav, pulkvedi? Vai tad neredzat pašu ministru sēžam? — aizrādīja tā sekretārs, pajauns cilvēks tradicionālajā diplomāta frakā ar ultramoderni gariem matiem. Un, augsto viesu spāniešu grupai piekrītoši sačukstoties, viņš nobeidza: — Neskatoties uz manu cieņu pret ģenerāli, viņš ir tikai mūsu viesis.
Situācija kļuva saspīlēta. Amerikāņi visi kā viens piecēlās. Turpretim spānieši turpināja sēdēt. Laimīgā kārtā durvīs parādījās ģenerālis Debldejs Rozitas Bairdas pavadībā. Mūns pārsteigumā satrūkās. Rozita bija ģērbusies garā melnā tērpā, kas lieliski izcēla matu sidraba toni. Audumu caurvija sidraba pavedieni, lustru spilgtajā gaismā tērps noslēpumaini vizuļoja.
— Lūdzu man piedot nosebošanos! — ģenerālis jau no sliekšņa sauca un, momentāni aptvēris situāciju, pagriezās pret amerikāņiem: — Es te redzu savus virsniekus. Brīvi! Varat sēsties! — Viņš pavēlēja, veikli izlikdamies, ka virsnieki piecēlušies sveicienam. Tad Debldejs galanti novietoja Rozitu viņam domātajā greznajā krēslā, pats apsēdās uz vienkārša un turpināja: — Dāmas un kunģil Man jūs jāapbēdina! Diemžēl Evelīna Rodžera — Holivudas karogs un zināmā mērā arī Amerikas karogs…
— Vai tās ir arī jūsu domas? — čukstēja sievietes balss. Mūns aiz gobelēna notrīsēja un izbīlī atskatījās. Viņš varēja apzvērēt, ka čuksti atskanējuši tieši pie auss.
— Atvainojiet, jūs kaut ko teicāt? — tikpat skaidri bija dzirdami atbildes čuksti. Šoreiz Mūns pazina marķīza balsi. Tātad tas bija šīs viduslaiku zāles akustikas brīnums, ko, starp citu, bija pieminējis pils īpašnieks. No tās vietas, kur sēdēja marķīzs, līdz Mūna novērošanas postenim bija prāvs attālums, tomēr viņš dzirdēja marķīzu un viņa sarunas biedreni tikpat skaidri, it kā stāvētu viņiem aiz muguras.