— Tādēļ Evelīna Rodžera nevarēs kuplināt šo vakaru ar savu klātbūtni, — pēc brīža Mūns atkal uztvēra ģenerāļa vārdus. — Izrādās, atgadījums peldēšanās laikā, kas sacēla tādu satraukumu, izskaidrojams ar sirdslēkmi. Tā nav pirmā reize, paši saprotat, cik grūti mūsu laikos būt Amerikas karogam, sevišķi tik trauslai sievietei.
— Vai jūs arī tā domājat? Manuprāt, viņa drīzāk ir resna, — pačukstēja amerikāņu sūtņa sieva.
— Galu galā šeit taču nav kaujas lauks, bet svētku zāle, — ģenerālis Debldejs turpināja. — Ja pie galda sapulcējušies draugi, tad vairāk piemēroti ir ziedi. Mūsu draudzīgo sarunu tulkos amerikāņu armijas visskaistākā sieviete, leitnante Rozita Bairda! — Un, piekrišanas aplausu pavadīts, ģenerālis pagriezās pret viņu. — Piecelieties, Rozita! Lai visi redz, ka pārstāvēt amerikāņu armiju var ne tikai zvaigžņotais karogs, bet arī skaista, melna orhideja!
— Mister Mūn! — atskanēja pie Mūna auss. Viņš pašķīra gobelēnu un paskatījās. Tikai tādam savādniekam kā marķīzam varēja ienākt prātā oriģinālā ideja — sarunāties ar Mūnu, neatstājot savu vietu. Marķīzs patiešām paskatījās uz Mūna pusi un, likās, pamirkšķināja. Mūns palūkojās uz Rozitu, kas sēdēja marķīzam pie sāniem. Tā pašlaik tulkoja ģenerāļa uzrunu un bija pagriezusi marķīzam muguru. Likās, viņa nedzirdēja tā čukstu. Līdz Mūnam atkal skaidri atlidoja marķīza vārdi:
— Satiku krogā dakteri Enkarno! Spriežot pēc uztūkušā naudas maka, viņš kļuvis bagāts.
— Kur satikāt? Dona Ernando krodziņā? — Mūns čukstus vaicāja cerībā, ka pastāv abpusēji akustiski sakari. Lai marķīzs redz, ka viņa asprātīgais izdomājums pienācīgi novērtēts.
Runātāja balss negaidot tuvojās.
— «Pie septiņiem laupītājiem» Puerte de Sol laukumā.
Mūns aši apgriezās. Viņa priekšā stāvēja Bils Ričijs, uz
mata tāds pats kā pirms brauciena uz Madridi. Tā pati vecīgā seja ar izbalējušajām zilajām acīm, tā pati cenšanās izskatīties možam un spēka pilnam.
— Piedodiet, Bil, — Mūns uzlika viņam roku uz pleca. — Runājāt jūs, bet es domāju, kāds cits.
— Cits? Nekā nesaprotu, — vecā aktiera nespodrās acis apjukumā kļuva stiklainas. — Jūs taču nupat jautājāt, kur esmu redzējis dakteri. Kvernēju tajā krodziņā ik vakaru no desmitiem līdz divpadsmitiem, kā jūs likāt. Pirmajā vakarā mis Gvendolīna neatnāca, otrajā tāpat. Iztaujāju saimnieku, viesmīļus, pat apmeklētājus. Tādu sievieti neviens nav redzējis, jūs kāds apmānījis… Katram gadīr jumam aizgāju vēlreiz šovakar pirms izlidošanas. Redzu — dakteris Enkarno! Galīgi piedzēries. Negribēja mani pazīt.
— Paldies, — Mūns teica, tad vaicāja: — Vai jums neizlikās dīvaini, ka es pat nepagriežos, lai sasveicinātos ar jums?
— Nekādā ziņā, — Bils Ričijs eneriģski pakratīja galvu. —Tūdaļ apjēdzu, ka konspirācijas dēļ. Neviens taču nedrīkst zināt, ka jūs esat mani aizsūtījis uz Madridi.
— No jums būtu iznācis lielisks slepenpolicists, — Mūns pasmīnēja.
— Iespējams, — Ričijs piekrita. — Ziniet, esmu tik labi iejuties savā lomā, ka reizēm tā liekas mana īstā profesija, bet smieklu karalis Bils Ričijs — tikai bijusī maska.
Zālē valdīja nesaskanīgs balsu troksnis, kādu parasti rada simt cilvēku pie galda. Visikdienišķākās skaņas — kausu saskandināšana, salvešu čauksti, nažu un dakšiņu tinkšķi nezin kādēļ izsauca Mūnā priekšstatu par dzīrojošiem ģindeņiem. Tomēr domas kavējās pie cita. Dīvaini, stāstot par satikšanos ar dakteri Enkarno, aktiera skatiens it kā vainīgi klīda apkārt.
— Kāds viņam bija uzvalks? — Mūns pēkšņi jautāja.
— Uzvalks? Par ko jūs runājat?
— Par cilvēku, ko jūs satikāt «Pie septiņiem laupītājiem».
— Es … Ak tā, jūs par dakteri Enkarno … Neatceros… Šķiet, tumšs, — Bils Ričijs šļupstēja.
— Un ko viņš dzēra?
— Nezinu …
— Vai esat runājis ar kādu pēc savas atbraukšanas?
— Ne ar vienu, izņemot donu Benitesu.
Šveicars, pakalpīgi saliecies, joprojām stāvēja zāles durvīs — tā viņš parasti mēdza stāvēt vestibilā. Līdzās uz tukša krēsla gulēja vienīgā neizlietotā galda karte ar Evelīnas Rodžeras vārdu. Svešajā frakā dons Benitess drīzāk atgādināja sazvērnieku nekā majordomu.
— Vai jūs likāt Bilam Ričijam man stāstīt par dakteri Enkarno? — Mūns viņu uzrunāja.
— Dievs apžēlojies, es nekā nezinu!
— Nav vērts, don Benites, mani jūs neapvedīsiet ap stūri! Viņš patiešām ir Madridē?
— Jā. Viens mūsu cilvēks zina, kur viņu atrast, — dons Benitess čukstēja.
— Kur dzīvo šis jūsu cilvēks?
Dons Benitess pēc īsas vilcināšanās nosauca adresi, bet sparīgi pretojās Mūna mēģinājumam to pierakstīt.
— Nekādā ziņā! Jums jāatceras adrese no galvas!
— Tā jau domāju, — Mūns pasmīnēja. — Un tagad pasakiet — vai jūs varētu paslēpt Panotarosā dažus manus cilvēkus? No manis varat nebaidīties, — viņš piezīmēja, uztvēris šveicara bažīgo skatienu. — Jūsu īsto profesiju un pat kvalifikāciju esmu jau uzminējis.
— Tādā gadījumā varētu, — dons Benitess pasmaidīja.
— Kādā alā?
— Kāpēc? Tukšajās istabās. Nevienam neienāks prātā meklēt kaut ko aizliegtu tik pieklājīgā viesnīcā kā «Holivuda», — viņš pamirkšķināja.
— Cik redzu, jūsu kvalifikācija ir vēl augstāka, nekā biju domājis. Bet tagad vēl viens uzdevums. Hjū Braunam jāizbrauc no Panotarosas tā, lai viņam nevajadzētu rādīties acīs patruļai kalnu pārejā.