— Cik saprotu, daudz svarīgāk, lai tā neredzētu cilvēkus, kuriem viņš brauks pakaļ.
— Pilnīgi pareizi. Manuprāt, šim nolūkam vislabāk izmantot dona Kamilo motorlaivu.
— Uz kurieni viņam jāaizved Hjū Brauns?
— Turpat, kur viņš 19. martā it kā aizvedis Šrīverus, uz Kosta Ažūru… It kā aizvedis. Ko jūs tā skatāties, it kā gribētu man apgriezt sprandu? Es klusēšu, ja jūs tūdaļ parunāsiet ar Kamilo.
— Nevaru jums palīdzēt… Mani pienākumi attiecībā uz marķīza godājamiem viesiem, — viņš palocījās, — neļauj man atstāt posteni. Bet tas nemaz nav nepieciešami. Pietiek, ja senjors Deilijs nosauks donam Kamilo paroli.
— Kādu?
— Svētais Huliāns! — Un dons Benitess ar viltīgu smaidu paplikšķināja pa kabatu, kur parasti glabāja savu vienīgā svētā atklātņu kolekciju.
Telefons bija uzstādīts bibliotēkā. Mūns aizslēdza durvis un lūdza savienot ar viesnīcu. Piecās minūtēs viņš noinstruēja Deiliju, beigās norīkodams:
— Ar Pamplonu sazinieties pa tālruni! Atceļā paķeriet līdzi no Puente Alčezerilo loterijas biļešu pārdevēju. Papūlieties rīt no rīta būt atpakaļ!
Mūns atgriezās zālē un ieņēma agrāko novērošanas posteni. Bils Ričijs tikmēr nebija izkustējies no vietas.
— Ziniet ko? — Mūna ierašanās iztraucēja viņa pārdomas. — Šīs dzīres devušas man ģeniālu ideju.
— Paēst uz mana rēķina vakariņas dona Ernando krodziņā, — Mūns pavīpsnāja.
— Tas ir sīkums, salīdzinot ar to, kas man padomā, — Bils Ričijs nemaz neapvainojās. — Šai pilī var uzņemt kolosālu spoku filmu.
Mūns aizgriezās. Nebija ne mazākās patikas klausīties vecā aktiera pļāpāšanu.
— Starp citu, jūsu noslēpums man sen zināms.
Bija tāda sajūta, it kā uzreiz atvērti visi logi un durvis — tik reāli Mūns izjuta auksto gaisa strāvu, kas uzplūda matiem. Pavisam nesen profesors Stārks bija pastāstījis, ka apmēram tāda sajūta esot staru slimniekiem, kad noejot āda. Piespiedis sevi pagriezties, Mūns sagrāba veco aktieri aiz pleciem.
— Dieva dēļ, vai jūs to sacījāt? Vai es sāku jukt prātā?
— Es arī dzirdēju, — Ričijs teica, — bet domāju, ka to sakāt jūs.
— Jūs man neticat?
Šai brīdī Mūns beidzot saprata, ka runā marķīzs. Viņš uzmanīgi pašķīra gobelēnu. Amerikāņu sūtņa sieva tērgāja ar ministru. Marķīzs, pa pusei pagriezies pret Rozitu, skatījās tai tieši acīs. Viņš apklusa. Rozita arī klusēja. Sī klusēšana, tā vismaz likās Mūnam, ilga veselu mūžību. Beidzot Rozita ierunājās:
— Vai jūs jau kādam pastāstījāt? — viņas dobjie čuksti lika Mūnam satrūkties.
— Vēl ne, — marķīzs vēl klusāk atbildēja.
— Dāmas un kungi! — ģenerāļa Debldeja balss valdonīgi apslāpēja viņu čukstus. — Atļaujiet man … — viņš iesāka, bet informācijas ministra sekretārs mudīgi pielēca kājās.
— Atvainojiet, atvainojiet, ģenerāli! Saskaņā ar mūsu vēsturiskajām tradīcijām vārds marķīzam Kastelmarem-i- Enusančem-i-Kazalakunam, — un viņš sākumā ātri, vēlāk ar pūlēm un pie beigām, jau stomīdamies, uzskaitīja visus marķīza titulus.
Kabatlakatā noslaucījis norasojušo pieri, viņš apsēdās, bet, pamanījis, ka marķīzs nereaģē, atkal izbrīnījies pielēca kājās:
— Marķīz, ko tad jūs? …
— Es? Gaidu, kad pabeigsiet uzskaitīt manus titulus!
— Vai es neesmu vēl pabeidzis? — jaunais cilvēks apjukumā paskatījās apkārt. Situācija kļuva neveikla.
— Palikuši vēl trīsdesmit divi balsieni.
Mūns jau domāja, ka marķīza nepārprotamais izsmiekls novedīs ministra sekretāru līdz nervu lēkmei. Bet tas negaidot pasmaidīja.
— Iespējams… Tiesa, vakar vingrinājos veselas trīs stundas, bet visas manas karjeras laikā nav vēl nācies sastapties ar tik garu, tas ir, tik vecu dzimtu… Katrā ziņā tas nav piedodami, jo vairāk tāpēc, ka jūs esat mans nākamais sievastēvs.
Atskanēja vienprātīgi aplausi, viens otrs atzinīgi pamāja. Tūlīt varēja redzēt, ka cilvēks, kas kļūmīgajā stāvoklī atradis tik asprātīgu izeju, tiks tālu. Marķīza meitas līgavainis paklanījās uz visām pusēm, ar to izsaukdams jaunu aplausu vilni. Tikai pēc tam viņš turpināja:
— Tātad vārds marķīzam Kastelmarem, visvecākās spāņu dzimtas pēdējai atvasei, kuras ciltsraksti sākas ar leģendāro grāfu Rodrigo!
— Kā viņš kļuva leģendārs? — čukstus apvaicājās amerikāņu sūtņa sieva.
— Cik man zināms, tādā veidā, ka piegādājis vairumā savas meitas Grenādas emīra Muhameda ibn Saida harēmam, — diezgan skaļi atbildēja marķīzs un, atcerējies savus pienākumus, piecēlās.
— Neemu runātājs, bet detektīvs amatieris, — marķīzs neveikli noplātīja rokas. — Bet, par cik detektīvi atmasko noziedzniekus, atļaujiet… — viņš apklusa, it kā meklēdams vārdus, Rozita Bairda ātri pārtulkoja. Zālei pārskrēja šalkas. Marķīza vārdus varēja iztulkot kā pārdrošu izaicinājumu frankistu režīmam. Ģenerālis Debldejs paskatījās pulkvedī. Tas jau bija pielēcis kājās.
— Lūdzu tūkstoškārt piedošanu, — marķīzs ātri ierunājās. — Jūs esat pārklausījušies, tas ir, es esmu pārteicies … — likās, viņš pilnīgi apmaldījies vārdu džungļos, bet, tikko Rozita tos pārtulkoja, droši turpināja: — Gribēju sacīt — par cik detektīvi ne tikai atmasko noziedzniekus, bet reizēm ari uzsauc tostus, atļaujiet man jūs apsveikt …
Pulkvedis apsēdās, ģenerālis atviegloti nopūtās. Pārējie apmierināti smaidīja. Jo vairāk patētisku runu nācās noklausīties, jo pateicīgāki tie bija par vismazāko humora dzirksti.
— Apsveikt jūs, — marķīzs turpināja, — šai vēsturiskajā pilī, kas pieredzējusi visus ievērojamākos notikumus, sākot ar lielo inkvizīciju un beidzot ar īpašuma konfiskāciju! — Marķīzs runāja tik ātri, ka Rozita tikko paguva pārtulkot. — Daudzus gadsimtus spāņu tauta uzskatīja par savu ideālu donu Kihotu, kas cildena principa vārdā bija gatavs cīnīties pat ar vējdzirnavām. Vienīgi lielajam ģe- neralisimusam Franko mums jāpateicas, ka šā pusjukušā ideālista laiki aizgājuši uz neatgriešanos. Viņu nomainījuši tādi mūslaiku bruņinieki kā ģenerālis Debldejs un pulkvedis Baroha-i-Pinoss. Mani kungi, jūsu personā sveicu mūslaiku Spāniju — Spāniju, kura atmetusi novecojušos ideālus, toties zina, ar ko viņai darīšana. Iespējams, ka jūsu cīņa ir tikpat bezcerīga, bet jau tas vien, ka pretstatā donam Kihotam jūs protat atšķirt nekaitīgās vējdzirnavas no īsta ienaidnieka, ir progress.