Marķīzs pacēla kausu un tad pamanīja, ka tas ir tukšs. Rozita jau sniedza pilno. Marķīzs steigā satvēra to un turpināja:
— Atkārtoju! Atšķirt no pilnīgi reāla un tādēļ visbaismīgākā ienaidnieka … radioaktivitātes … kas šodien
draud … mazajai Panotarosai… — marķīzam kaut kas bija noticis, viņš runāja arvien lēnāk un tikai ar manāmu piepūli spēja pabeigt: — Bet rīt… visai cilvēcei… — marķīzs iztukšoja kausu un sagrīļojās.
Mirkli viņš līgojās kā tornis, kas draud nogāzties. Tad kauss, šķindēdams šai brīdī skaļāk par bēru zvaniem, sašķīda uz akmens flīzēm. Marķīzs nokrita. Viņš gulēja, izpletis rokas, un krampjaini rīstījās. Mūns, izlēcis no slēptuves, metās viņam klāt.
Viesus šis notikums bija tā satriecis, ka tie pat nejaudāja izkustēties no vietas. Vieni iekliedzās, citi sāka histēriski raudāt. Kad Mūns kopā ar Bilu Ričij u iznesa marķīzu no zāles, viņš dzirdēja aiz muguras satrauktus čukstus un steidzīgus soļus.
— Uz kurieni? — Bils Ričijs bija galīgi apjucis.
— Uz Hjū Brauna istabu, — Mūns nokomandēja.
— Kāpēc? Bibliotēka ir tuvāk, — Ričijs nesaprata.
— Tur nav tā, kas man vajadzīgs, — Mūns attrauca.
Nolicis marķīzu gultā, Mūns atskatījās. Sprogainās nēģeru galvas, kas aizstāja gultas kājas, šķita grīni smīnam. Pēkšņi Mūns, aktierim par lielu izbrīnu, palīda zem gultas, izvilka lielu čemodānu un drudžainā steigā atvēra. Marķīza dzīvība bija daudz svarīgāka par konspirāciju. Ar slepenu slēdzeni atvēris čemodānu, Mūns pacēla dubult- dibenu, zem kura atradās vesels neizprotamu rīku asorti- ments, satvēra plakanu pudelīti un, ar nazi atlauzis marķīza zobus, ielēja tam mutē dažus pilienus.
— Kas tas ir? — vaicāja Ričijs, kas līdz šim izbolītām acīm bija sekojis Mūna izdarībām.
— Universāla pretinde! Bet nezinu, vai tā šoreiz iedarbosies, — Mūns izgrūda vārdus tādā pašā steigā, kādā pirms tam bija meklējis flakonu. Viņš nenolaida skatienu no marķīza, kura lūpas kustējās, likās, marķīzs turpina savu runu, bet acis bija aizvērtas, seju un kaklu sedza sīkas sviedru lāses — droša saindēšanās pazīme.
— Nekavējoties jāizsauc ārsts! — Mūns uzsauca un, atbildi nenoklausījies, metās lejup pa kāpnēm. Kā viņš, pieredzes bagāts detektīvs, drīkstēja aizmirst pašu galveno — lietišķos pierādījumus?
Zāle atgādināja satrauktu bišu stropu. Gandrīz neviens vairs nesēdēja pie galda. Mūns pārlaida skatienu stipri sarukušajam ļaužu pūlim. Rozitas starp tiem nebija. Pieskrējis pie krēsla, kur pirms dažām minūtēm vēl bija sēdējis marķīzs, viņš ieraudzīja ģenerāli Debldeju, kurš, ar pleciem pašķirdams pie durvīm sastājušos cilvēkus, atbrīvoja sev ceļu uz izeju.
— Kāda nelaime! — blakus Mūnam stāvēja dons Benitess ar paplāti rokās. — Iedzeriet, tas līdzēs! — viņš drebošiem pirkstiem paķēra konjaka glāzīti, bet, aizmirsis, ka jāpasniedz Mūnam, izdzēra pats.
— Kur lauskas? — pāri visai zālei kliedza Mūns.
— Kādas? — dons Benitess vaicāja, bet, ieraudzījis zem galda palīdušo Mūnu, beidzot saprata. — Ak saplīsušā kausa? Es tās aizvācu, lai ministrs nesagrieztos.
— Kur likāt? — Mūns jau bija pielēcis kājās.
— Izmetu, protams, — dons Benitess izteiksmīgi parādīja uz atvērto logu. — Un kas tad ir?
— Tie bija lietišķie pierādījumi! — Mūnam tā vien gribējās izraut paplāti un zvelt ar to šveicaram. — Uz stikla droši vien palikušas indes pēdas. Vai neredzējāt Rozitu Bairdu?
— Tikko jūs aiznesāt marķīzu, viņa uzlēca un kā ārprātīga aizskrēja… Nesaprotu, kas te notiek. Vai tiešām visa pasaule prātu zaudējusi?
Mūns nenoklausījās līdz galam dona Benitesa žēlabas. Ieraudzījis pulkvedi Barohu-i-Pinosu, detektīvs devās pie viņa.
— Pulkvedi, nekavējoties jāapcietina …
— Kas?
— Rozita Bairda.
— Par ko?
— Viņa darbojas kā sakarniece starp Braunu, Ramirosu un tiem bandas locekļiem, ko nesen apcietināja Rotā un … — Mūns nepaguva pabeigt.
— Neredzu pietiekama iemesla! — pulkvedis viņu pārtrauca.
— Marķīzs Kastelmare zināja šo noslēpumu un vieglprātīgi šodien viņai pateica. Pats dzirdēju šo sarunu. Viņa to noindējusi!
— Tādā gadījumā, acīm redzot, nāksies apcietināt jūs kā līdzzinātāju, — pulkvedis dzēlīgi noteica. — Vai atceraties — savā laikā jūs lūdzāt mani izzvejot no Melnās
upes jūsu armijas parauga planšeti? Mani padotie to atraduši stundu pēc mūsu toreizējās sarunas… Vai tagad ticat, ka mūsu policija strādā ne sliktāk par jūsējo? — pulkvedis triumfēja.
— Kāpēc jūs man tūlīt neatdevāt? — Mūns apjuka.
— Tāpēc, ka vispirms gribēju uzzināt, kā Ramirosa un Rozitas attēli gadījās jūsu planšetē. Varbūt jūs arī esat viens no Roda Gaetano vīriem?
— Kas tie par attēliem? — Mūns klusi vaicāja, jau sākdams kaut ko nojaust.