— Nav izslēgts, ka tas ir diezgan tuvu patiesībai, — Mūns piekrita. — Taču daudz vienkāršāks izskaidrojums, ka Hjū Brauns nav nekāds spiegs, bet gluži parasts cilvēks, kurš, par nelaimi, pasu galdā nokļuvis izklaidīga rakstveža rokās… Man savā laikā pastāstīja ļoti skumju gadījumu. Kāda pusmūža dāma, braucot pāri robežai, atteikusies uzrādīt pasi. Par izlūkošanas priekšnieku tur droši vien strādājis jūsu tipa cilvēks, ģenerāli, tāpēc dāma iesēdināta aiz restēm. Viņa diezgan ilgi klusējusi. Vēlāk izrādījies, ka pasē šī dāma padarīta par desmit gadiem vecāka. Perspektīva tikt noturētai par sešdesmitgadīgu veceni likusies viņai daudz briesmīgāka nekā iespēja tikt tiesātai kā spiedzei.
Ģenerālis smējās. Viņš smējās pārāk ilgi, it kā tā būtu pirmšķirīga anekdote, bet Mūns nemaz nebija tik pārliecināts, ka šis nupat izdomātais joks ir asprātības kalngals.
— Komiski? — viņš katram gadījumam apjautājās.
— Ļoti, — ģenerālis piekrita. — Jūs mani ārkārtīgi sasmīdinājāt. Tātad jūs pieļaujat, ka Hjū Brauns kritis* pa.r upuri rakstveža izklaidībai? Nekas tamlīdzīgs. Šim tā sauktajam Hjū Braunam vienkārši neienāca prātā, ka mēs atradīsim īsto.
— īsto? — Mūns vaicāja.
— Jā. Tam tiešām ir zilas acis. Viņš dzīvo Ņujorkā, 65. Austrumu ielas un Ceturtās avēnijas stūrī un, ja var ticēt maniem slepenajiem aģentiem, pirms piecām minūtēm izgājis no mājas, iesēdies simt sešdesmit otrā maršruta autobusā un tagad droši vien jau izkāpj pie universālveikala, kur viņš strādā. Ja šaubāties, varu pasūtīt steidzamu sarunu un dot jums iespēju personīgi pārliecināties.
— Padodos! — Mūns teica. — Ko jūs no manis gribat?
Negribam, lai otra bumba, pateicoties jums, tiktu
tāpat izreklamēta kā pirmā, — ģenerālis, juzdams, ka novedis partiju līdz matam, tagad runāja gluži citā tonī. — Tāpēc, ja nevēlaties, ka Hjū Brauns — pagaidām sauksim viņu šai vārdā — tiktu apcietināts, jums nekavējoties jāaizbrauc. Dodam jums laiku tieši pusstundu.
— Vai tas ir ultimāts? — Mūns vaicāja.
— Pieņemsim. Ja nedarīsiet to, mēs apcietināsim arī jūs.
— Par ko?
— Kā līdzzinātāju. Mums ir skaidrs, ka jūs esat uzturējis ar viņu slepenus sakarus. Jau tas fakts vien, ka jūs abi noklusējāt pazīšanos, dod iemeslu visnopietnākajām aizdomām.
— Ka arī es esmu krievu spiegs? Varu uzrādīt pasi. Tur viss saskan, sākot ar uzvārdu un beidzot ar acu krāsu.
— Neieteicu jokot, — ģenerālis sacīja glaimīgā balsī, kas slēpa sevī nepārprotamus draudus. — Jūs labi zināt: ja vien es vēlēšos, divdesmit liecinieki apliecinās, ka jūs neesat Mūns no detektīvaģentūras «Mūns un Deilijs», bet gan cilvēks, kas uzdodas par viņu.
— Pareizi, — Mūns pamāja. — Bet jums tikpat labi zināms kā man, ka Hjū Brauns ir mans palīgs Deilijs. Jā, man bija ar viņu slepeni sakari, jo baidījos, un ne bez iemesla, ka spāņu policija, — Mūns nikni paskatījās pulkvedī Barohā-i-Pinosā, — nevis palīdzēs man atklāt Šrīveru nāves noslēpumu, bet gan visādi kavēs. Tāpēc bija nepieciešams, lai manam palīgam būtu rīcības brīvība un vismaz viņam nesekotu pa pēdām kāds kaprālis Milss.
— Varat neturpināt, — ģenerālis pārtrauca. — Par cik dažas dienas pirms Deilija izbraukšanas bija sagatavota ārzemju pase Hjū Braunam, Šrīvera universālveikalu realizācijas daļas priekšniekam, jūs nolēmāt izmantot šo dokumentu. Varu apstiprināt, ka īstais Hjū Brauns loti līdzinās Deilijam. — Ģenerālis izņēma no kabatas portfeļa pa fototeletaipu atsūtītu attēlu.
— Toreiz nezinājām, ka Panotarosā ir jau viens Brauns. Visā šai putrā ar Brauniem vainojams dievs, ko sauc par likteni… Ceram, tagad, kad pārpratums visiem par prieku noskaidrots, varēšu beidzot apģērbties? — Mūns vaicāja.
— Nē! — pulkvedis Baroha-i-Pinoss nobrēca.
— Kāpēc gan ne? — ģenerālis labsirdīgi norūca. — Lai misters Mūns saģērbjas. Viņam šā vai tā pēc pusstundas jāaizbrauc.
— Tikai pēc jums, — Mūns teica. — Es esmu džentlmenis.
— Kā redzu, jūs vēl nesaprotat, cik nopietnā situācijā esat iekļuvis sakarā ar svešo pasi un visu jūsu vieglprātīgo spēlīti, — ģenerālis līdzjūtīgi sacīja. — Tādā gadījumā nāksies nodemonstrēt uzskates līdzekļus. — Viņš pamāja vienam no saviem padotajiem. — Ievest!
Pēc mirkļa durvis atvērās. Četri apbruņoti sargi ieveda Deiliju. Rokas tam atradās aiz muguras.
— Pateicos! — Mūnu nebija tik viegli iebiedēt. — Šis uzskates līdzeklis man jau daudzus gadus acu priekšā.
Ģenerālis atbildes vietā pagriezās pret Deiliju.
— Jautāju pēdējo reizi — kāds ir jūsu īstais uzvārds?
— Hjū Brauns! — Deilijs, kam nebija ne jausmas par nupat notikušo sarunu, paraustīja plecus.
— Ierakstiet pratināšanas protokolā! — pulkvedis Ba- roha-i-Pinoss pavēlēja vienam no saviem policistiem. Tas drudžainā steigā izrāva no kabatas formulāru un sāka pierakstīt.
— Ko nozīmē šī komēdija? — Mūns saskaitās. — Jūs tikko paziņojāt, ka jums viss zināms, vai ne tā? — viņš griezās pie ģenerāļa. — Mūsu sarunai ir liecinieki.
— Jūsu liecinieki? — ģenerālis pasmīnēja.
— Un kas tie tādi, pēc jūsu domām? — Mūns ar žestu norādīja uz klātesošajiem.
— Tie ir mani liecinieki! Skaidrs? — Un ģenerālis mierīgi pagriezās pret protokolētāju. — Ierakstiet protokolā! «Es, brigādes ģenerālis Džeremijs A. Debldejs, izmeklēdams apstākļus, kādos noslepkavots majors Ralfs Melbričs, īstenībā slepenās daļas darbinieks pulkvedis Ralfs K. Lait- ness-Sībotoms, nācu pie slēdziena, ka nepazīstamais, kas uzturas Panotarosā ar Hjū Brauna pasi, jau pirms tam turēts aizdomās…»
— Pietiek! — Mūns uzkliedza. — Deilij, sūtiet viņus pie joda!