— Jā, pārsteigumu jums krājumā daudz vairāk nekā man, — ģenerālis atkal noņēma pensneju un notīrīja ar kabatlakatiņu. — Ar acīm kaut kas nav kārtībā … Godīgi sakot, man vēl vienmēr negribas ticēt.
Mūns paskatījās pulkstenī.
— Ieslēdziet radio! No Ņujorkas tieši tagad pārraida pēdējās ziņas.
— Gribat līdz galam izbaudīt savu triumfu? — ģenerālis pasmīnēja. — Lai jau notiek! Skatieties vien, kā mirst mūslaiku gladiatori. Viņi kliedz nevis «Ave caesar!», bet «Ave Panotarosa!», — un viņš, pirkstiem mazliet drebot, pagrieza slēdzi.
Diktore patlaban stāstīja par pēdējo lielo starptautisko modes demonstrāciju. Tad viņu nomainīja samtains vīrieša baritons:
— Nupat iznākuši speciālizlaidumi, veltīti Amerikas izcilā pilsoņa multimiljonāra Džošua Šrīvera ģimenes traģēdijai. Dažu stundu laikā misters Šrīvers saņēmis tūkstošiem līdzjūtības telegrammu, tai skaitā no prezidenta, sakarā ar sievas un jaunākā dēla nāvi no staru slimības un vecākā dēla smago psihisko saslimšanu. Džošua Šrīvers vīrišķīgi pacieš smago zaudējumu …
— Redziet nu, kuram ir taisnība! — ģenerālis dziļi nopūtās, grasīdamies jau izslēgt uztvērēju.
— Uzgaidiet! Dieva dēļ, uzgaidiet! — Mūns satvēra viņu aiz rokas. Un tad atskanēja nevis samtainais baritons ar nevainojamo dikciju, bet satraukta, cilvēciska balss.
— Tikko mums pa telefonu paziņoja jaunu, traģisku vēsti: pirms desmit minūtēm Džošua Šrīvers saņēma urnas, kurās atradās viņa it kā Redesertas speciālajā slimnīcā mirušo piederīgo pīšļi. Urnas bija atvedusi lidmašīna, kas šorīt startējusi no Malāgas. Džošua Šrīvers lika ienest tās savā kabinetā un aizsūtīja prom sulaiņus. Pēc dažām minūtēm apkopēja, kas sagatavoja viņa meitas apartamentus sakarā ar tās gaidāmo ierašanos, sadzirdēja dobju šāvienu. Kad sulaiņi ieskrēja istabā, Džošua Šrīvers jau gulēja beigts līdzās urnām. Viņa vienīgā mantiniece tagad ir mis Gvendolīna Šrīvera, kam šovakar jāatlido no Spānijas.
Ģenerālis Debldejs aizsedza ar rokām seju un kā mēnessērdzīgs lēnām nokrita krēslā.
Pie durvīm klauvēja. Ģenerālis nekā nedzirdēja, Mūns, domās nogrimis, arī neatsaucās.
— Atļausiet, ģenerāli, — Deilijs uzmanīgi ienāca istabā.
— Kas tur ir? — Ģenerālis pielēca. — Ak, tas esat jūs, krievu spiega kungs! Būtu zinājis, ar ko tas beigsies, būtu labāk iecēlis jūs par savu adjutantu Melbriča vietā. Varbūt tad nevis viņš, bet jūs tagad būtu līķis! — ģenerālis iesmējās. — Vai vēlaties kokteili?
— Labprāt! Bet vispirms dienests, pēc tam iedzeršana … Šef, — viņš griezās pie M«*ia, — man ar nokavēšanos izdevies izpildīt jūsu uzdevumu. Izlikdamies nenormāls, mūslaikos tā ir visticamākā simulācija, es iekļuvu amerikāņu medicīnas daļā un, turpinādams simulēt, ielauzos telpā, kur glabājas kartotēka. Lidotāju, par kuru jūs, cik noprotu, interesējāties, atveduši pirms divām stundām. Tas ir vecākais leitnants Džons Šrīvers.
— Tādā gadījumā iedzersim uz manām bērēm! — ģenerālis Debldejs paķēra Mūna glāzi un pacēla. — Kas tur ir? Velns parāvis, iekšā! — viņš pirmais sadzirdēja klusos klauvējienus. — Ja esat atnesuši bēru vainagu, ņemiet vērā, ka nelaiķis nemīl rozes!
Istabā ienāca kaprālis Milss. Vērīgāk ielūkojoties, gan cits cilvēks. Šim te bija seržanta uzšuves un mazliet šavā- dāka āriene, bet bezkaislīgā sejas izteiksme gluži tāda pati kā kaprālim.
— Ģenerāli! — viņš nevīžīgi pielika roku pie cepures. — Man ir rīkojums pieņemt no jums slepeno dokumentāciju.
— Tūlīt, pulkvedi! — ģenerālis atvēra naktsskapīti.
— Jūs esat mani ar kādu sajaucis, es esmu seržants Smits! — tikpat vienaldzīgi atteica kaprāļa Milsa līdzinieks.
— Lūk, vienīgais sevišķi slepenais dokuments, kas man vēl palicis, — ģenerālis Debldejs uzsvieda galdā nelielu portatīvu magnetofonu. — Saņemiet un vācieties pie visiem velniem! — viņš nospieda pogu.
Sākumā Mūns sadzirdēja pasausu, tipiski profesorisku balsi:
«Vecākais leitnants Džons Šrīvers, slimības vēsture Nr. 13, diagnoze: progresīva paranoja; papildu diagnoze: staru slimība, 100 rentgenu, dzīvībai briesmas nedraud.»
Tālāk sekoja slimnieka raksturīgās halucinācijas.
Un tad Mūns pirmo reizi mūžā sajuta, kas ir īstas šausmas. Balss bija briesmīga, tā drebināja logus, triecās pret bungādiņām, kā pneimatiskais āmurs sita pa galvaskausu.
— Karš … Sācies karš … Krievi… Tie ir krievi… Mēs viņus visus esam nogalinājuši… Tagad viņi nogalinās mūs … Radiācija … Radiācija … Mirusi pilsēta … Es viens esmu dzīvs … Arī es iešu bojā … Mēs visi iesim bojā … Glābiet… Glābiet… Glā… — Balss aizrijās, sekoja neartikulēts dzīvniecisks kauciens.
Bet ģenerālis Debldejs visu šo laiku stāvēja blakus magnetofonam ar uzvarētāja smaidu. Viņš atgādināja izcilu iluzionistu, kas savā mūžā sazāģējis neskaitāmus cilvēkus, reizēm atkal salīmējis, biežāk — nē, bet tagad, kad neuzmanības dēļ pārzāģējis pušu pats sevi, nespēj atturēties no pēdējā efekta — mirstošā roka izvelk no kabatas ben- gāliskās ugunis un aizdedzina ar pēdējo krampjaino kustību.
— Izbeidziet! — Mūns metās pie magnetofona un ar lādu spēku ietrieca pogu ligzdā, ka pārtrūka lenta. Kreisā kasete joprojām griezās, lenta, serpentīnā izlocīdamās, turpināja slīdēt kopā ar dziestošo kliedzienu. Pēkšņi tā ar asu šņākoņu uzšāvās gaisā un kā laso aptinās Mūnam
ap kaklu. Viņš pūlējās atbrīvoties — nekā! Lenta bija no nesaraujama materiāla, tā šķita dzīva, gluži kā čūska tā tinās ap Mūnu neskaitāmos gredzenos, savilkās aizvien ciešāk, aizžņaudza elpu.