— Un kas tā tāda?
— Piedodiet, aizmirsu iepazīstināt… Mana tulkotāja, leitnante Rozita Bairda!
Rozita piecēlās. Viņa stāvēja, rokas gar sāniem nostiepusi, ar visu savu stāju pasvītrodama, ka nav vis sieviete, bet militāra persona.
— Glītiņa, — Lellīte nopētīja viņu no galvas līdz kājām. — Ja es būtu režisors, uz vietas aicinātu jūs filmēties … rēvijas dejotājas lomā! Vai neesat uzstājusies mū- zikholā?
— Nē.
— Nu, protams, augums nav piemerots, — Evelīna notēloja līdzcietību un pagriezās pret Ramirosu, kas tikko bija ienācis. — Aplūko šo mazulīti! Vai negribi paami- zēties? Viņai, liekas, nekas nebūtu pretī!
Ramiross, izklaidīgi pamājis Rozitai, uzgrieza muguru. Visa viņa uzvešanās liecināja, ka Lellīte ir vienīgā sieviete, par kuru viņš interesējas. Nolicis uz galda litra pudeli ar poļu degvīnu, viņš pasmaidīja.
— Cerams, šim vakaram pietiks? — Un, griezdamies pie Mūna, lepni piebilda: — Varbūt jūs esat spējīgs atrisināt šo mīklu? Pirmo reizi mūžā redzu tādu sievieti. Dzer bez gala, bet allaž skaidra kā ledusskapis!
— Pieradums! — un Lellīte, apsēdusies uz galda, sāka gatavot ūdeņraža bumbu. Spriežot pēc apmierinātā smaida, šis kompliments viņai glaimoja.
Ramiross sekoja viņas kustībām, un viņa skatiens pauda sajūsmu. Lellīte ielēja glāzē kokteili un papildināja to līdz pašai malai ar šņabi. Piepildījusi sešas glāzes, Lellīte jautri nolēca no galda.
— Lūdzu! Preventīvs masveida trieciens! Mērķis — ienaidnieka aizmugure … Nē, nē! — viņa atkal atņēma Ramirosam glāzi. — Tavā vietā izdzeršu pati. Tu esi sanitārajā nodaļā, kurai jāpievāc kritušie!
No masveida trieciena nekas neiznāca. Visi no tā atteicās. Vienīgi Mūns iedrošinājās riskēt. Pamanījusi, ka viņš viebdamies dzer pa mazam malciņam, Lellīte sašuta.
— Kauns! Vai esat kādreiz redzējis, ka ūdeņraža bumbu nomet pa daļām? Uzreiz! Skatieties! — Augstu pacēlusi glāzi, viņa bez redzamas piepūles ielēja mutē tās saturu.
Mūns sekoja viņas piemēram. Galva tūlīt apmiglojās. Pilnīgi nemanot, viņi palika trijatā ar ģenerāli un Lellīti. Visi pārējie nozuda biezā miglā.
ŠAHA PARTIJA
Mūns vēroja ģenerāli Debldeju un Lellītes garās kājas, kas nokarājās pāri krēsla atzveltnei. Tās šūpojās kā svār- stekļi, reizēm tikko neapgāzdamas uz zemā galdiņa glāzes.
— Labprāt saspēlētu ar jums šaha partiju, — Mūna ausīs atskanēja ģenerāļa glaimīgā balss.
— Es nespēlēju, — Mūns norūca. — Uz acīti — lūdzu. Likme — jūsu tulkotāja. Viņā ir kaut kas mīklains.
— Mīklains? — Lellīte nepatīkami iesmējās. — Labāk spēlējiet uz mani.
— Es runāju pārnestā nozīmē, — ģenerālis pilnīgi viņu ignorēja. — Jūsu amats uzminēt noslēpumus, mans — tos sargāt. 2ēl, ka mums nav lemts mēroties spēkiem pie šaha galdiņa. Cienīgi pretinieki sastopami samērā reti. Kaut arī vienreiz esam jau tikušies. Diemžēl toreiz manā vietā spēlēja citi.
— Dublieris? — Lellīte iesmējās. — Līdz šim domāju, ka tikai kinozvaigznēm ir dublieri.
— Nesaprotu, par ko jūs runājat, — Mūns papurināja galvu.
— Vai atceraties Spituela lietu?
— Kā tad! Viņa dēļ mani padzina no policijas.
— To var izlabot. Man ir lieliski sakari. Jūs bijāt inspektors, tagad jums visas iespējas kļūt par vecāko inspektoru.
— Pie velna!
— Bravo! — Lellīte aplaudēja. — Tā ir prātīga filozofija …
— Turi muti! — ģenerālis viņu rupji partrauca. — Vai atceraties, mister Mūn, ka Spituela slepkavību gribēja uzvelt padomju aģentam? Lai jūs pārliecinātu, pulkvedis Mervins mēģināja iesmērēt jums kādu tipu.
— Atceros, — Mūns pamāja. — Šis tips visai veikli tēloja krievu. Bet, tiklīdz viņš atzinās Spituela slepkavībā, man viss kļuva skaidrs.
— Jā, pulkvedis pielaida rupju kļūdu… Diemžēl uzzināju par to tikai vēlāk.
— Jūs?
— Kā tad! Viņš bija mans tiešais padotais. Iejaukties vairs nepaguvu. Atrados toreiz slepenā komandējumā. Tik slepenā, ka, izņemot manu priekšnieku, par to pat prezidentam nebija ne jausmas.
No miglas, kas ietina Mūnu, pēkšņi iznira majors Melbričs.
— Ģenerāli… — viņš brīdinoši ieklepojās.
— Nav labi noklausīties svešas sarunas! — Lellīte pasniedza viņam glāzi. — Labāk iedzeriet… Ģenerāli, man liekas, ka jūsu majors nav nekāds adjutants, bet ķīniešu spiegs! Paskatieties, kā viņš šķielē!
— Vai es neliku tev turēt muti! — uzsauca ģenerālis un, pagriezies pret majoru, ironiski pasmaidīja: — Viltus trauksme! Nekādus militārus noslēpumus netaisos izpaust. Varat pateikt to manai sievai…
— Nedzersiet? — Lellīte satvēra glāzi, ko majors nebija ņēmis pretī. — Nu, protams, spiegiem jāsaglabā skaidrs prāts. Tad es dzeršu pati! Uzmanību! Preventīvs masveida trieciens! Mērķis — ienaidnieka aizmugure.
— Lai jūs ticētu, mister Mūn, ka negribu slēpt no jums vairāk, nekā tiešām nepieciešams, pastāstīšu jums par pēdējo komandējumu, — ģenerālis turpināja. — Kādā Āzijas valstī — konkrētība nav svarīga — man nācās organizēt sazvērestību pret vietējo varasvīru. Netīrs darbiņš, bet ko lai dara — kādam jāveic arī tāds. Mūsu sūtniecība atradās netālu no varasvīra rezidences. Speciāla aparatūra ļāva mums redzēt un dzirdēt visu, kas notika pilī. Man bija jānoskatās, ka mūsu vakardienas sabiedroto, ar kuru iepriekšējā dienā apmainījos draudzīgiem tostiem, satrakotais pūlis saplosīja gabalos. Viņš kvieca — piedodiet — kā sivēns uz iesma. Labi, ka viņš — paldies dievam — ātri nomira.. . Pēc tam vēmu divas dienas… Turklāt riebīgākais ir tas, ka man nav ne mazākās pārliecības, ka viņa pēctecis būs par matu godīgāks nekā šī treknā cūka .. . Tauta laimīgā kārtā to nezināja, cerēja uz kaut ko labāku … Mums tas ir galvenais … Puslīdz stabils režīms kaut uz pusgadu… Valsts taču ari ir baņķieris. Tai jāgādā par savu ieguldījumu drošību … Nu, major, vai esat apmierināts? Cerams, neesmu nejauši atklājis misteram Mūnam kādu valsts noslēpumu?