— Nē, visu to jau sen zināju, — Mūns pašūpoja galvu. — Jūs esat it kā baņķieru firmas pilnvarotais — čeki ir no metāla un … palaikam sprāgst saņēmēju rokās.
— Mazliet ciniski, tomēr nav tālu no patiesības, — ģenerālis pasmaidīja.
— Kas te runā par cinismu? — manāmi noreibuši, Lellīte bija uztvērusi pēdējo teicienu. — Ceru, tas neattiecas uz mani? Es tagad ticu Romas pāvestam!
— Major, aizvāciet, viņa man ir apnikusi! — ģenerālis strupi pavēlēja un atkal pievērsās Mūnam. — Zinu, ko jūs domājat… Ar kārtīgiem cilvēkiem mēs, protams, rīkotos citādi.
— Kas jums to liedz? Jūs taču paši tos izvēlaties.
— Kas to liedz? Komunisti! Vai esam vainīgi, ka viņi atstāj mums tikai padibenes? Tā ir mūsu traģēdija! Liberāla valdība būtu mums reizēm vairāk pa prātam, bet nākas balstīties uz diktatoriem, kuriem pašiem vajadzīgs atspaids … Tāpēc mans netīrais darbs pelna rie mazāku cieņu kā prezidenta uzstāšanās Apvienoto Nāciju svinīgā sēdē. Viņa runas parasti beidzas ar vārdiem: «Lai dievs stāv mums klāt!» Bet mūsu devīze ir: ja paši sev nepalīdzēsim, tad arī dievs darbosies ienaidnieka pusē.
— Kāpēc jūs man to visu stāstāt? — Mūns kā caur miglu palūkojās ģenerālī. — Velti zaudējat laiku. Pēc Lellītes ūdeņraža -bumbas mani nekas vairs neapdullinās. Labāk pasniedziet glāzi, man pašam nav spēka aizsniegt.
— Kāpēc jums jāpiedzeras? Nemaz nevēlos, lai jūs viena ģenerāļa Debldeja vietā redzētu divus.
— Pilnīgi piekrītu, — Mūns pamāja. — Man pietiek ar vienu, pat ar pusīti…
— Kas sacīja — pusīti? — no miglas iznira Lellīte, kas lūkoja atbrīvoties no majora tvēriena. — Jādzer viss uzreiz! Mācieties no manis! — viņa iztukšoja glāzi un, mazliet salīgojusies, piebilda: — Velns! Aizmirsu uzsaukt tostu. Ņemiet vērā, šoreiz trieciens bija vērsts pret ienaidnieka raķetodromiem!
— Aizvākt viņu? — majors klusi jautāja.
— Lai jau paliek! — un ģenerālis turpināja sarunu. — Nepaguvu pastāstīt, kā beidzās Spituela lieta.
— Man — ar triecienu pa attiecīgu vietu.
— Nē, man. Mervins ir galīgs idiots. Diemžēl sapratu to pārāk vēlu. Viņa rupjās kļūdas dēļ varēja izcelties liels skandāls. Bet mums svarīgākais ir prestižs. Tiklīdz sāks apšaubīt kaut vienu mūsu soli, tad drīz vien nonāks pie secinājuma, ka visa sistēma neder. TāpēJc visu vainu uzņemos pats.
— Kā prezidents Kenedijs pēc desanta sakaušanas Plaija Hironā?
— Viņam arī tas nav līdzējis. Tikpat nogalināja. Tāds ir dzelzs likums. Ja negribi vai neproti novākt no ceļa citus, novāks tevi pašu.
— Viņam derēja pie jums pamācīties, — Mūns pasmīnēja.
— Mākslu nevar iemācīt, to var tikai pilnveidot… Vārdu sakot, toreiz iesniedzu atlūgumu. Neesmu zaudējis, drīzāk otrādi. Kā «American Electronics» prezidents nopelnu divtik. Zināju, ka mani aicinās atpakaļ, ja vien radīsies piemērota situācija. Pagājušajā gadā mans pēctecis devās uz citu valsti ar lidzīgu uzdevumu. Bet viņš mazliet pārrēķinājās. Saniknotais pūlis nogalināja ne tikai diktatoru, bet gandrīz saplosīja arī viņu. Neveiksminieku iesēdināja ātrās palīdzības mašīnā, bet mani — viņa vietā. Un zināt, ko darīju savā pirmajā valdīšanas dienā?
— Padzināt pulkvedi Mervinu, — Mūns norūca.
— Jā. Darbā muļķis ir mīna ar laika degli. Nekad nezini, kad sprāgs un ko aizraus sev līdz… Par tādu kā jūs es gan dotu daudz. Žēl, ka mums dažādi arodi. Ļaunākā gadījumā gribētu, lai man būtu kaut vai tik gudrs pretinieks … Diemžēl arī tam nav lemts piepildīties.
— Nekad nezaudējiet cerības, — Mūns mehāniski nomurmināja.
— Paldies! Jūs mani nomierinājāt, — ģenerālis iesmējās. — Nu, vai pieņemat manu priekšlikumu?
— Es nespēlēju šahu, — Mūns vairs nespēja uztvert sakarību starp atsevišķām, ģenerāļa frāzēm. Vainīgs bija ne tik daudz iebaudītais alkohols kā Lellīte Rodžera. Pietika palūkoties uz viņu, lai galīgi apreibtu. Jau piecas minūtes viņa dzēra no tukšas glāzes. Ģenerālis nicīgi atstūma gaišmataino galvu, kas bija noslīgusi tam uz pleca, un atkal pievērsās Mūnam.
— Runāju par posteni policijā, — viņš paskaidroja, piebilzdams: — Ar paaugstinājumu amatā. Iespējams, ar ievērojamu.
— Vai sen nodarbojaties ar filantropiju? — Mūnam paspruka smiekli.
— Tādā veidā — vienmēr. Pirmkārt, jūsu īstā vieta ir valsts dienestā. Muļķu mums diezgan, bet gudros nemāk novērtēt. Otrkārt, pulkvedis Mervins kā nekā bija padots man. Kaut gan neatbildu par viņa toreizējo rīcību, tomēr jūtu tādu kā vainu jūsu priekšā. Treškārt, misters Šrīvers ir viens no manas bijušās firmas ietekmīgākajiem partneriem. Ja pakalpošu viņam, viņš izdevīgā gadījumā revanšēsies.
— Viss? — Mūns vaicāja.
— Gandrīz. Un pats galvenais — nekad nav slikti, ja policijā strādā kāds paziņa, — ģenerālis pamirkšķināja.
— Pie reizes — vai jūs neaizdotu man Rozitu Bairdu? — Mūns atcerējās. — Rīt gribu aizbraukt uz Puente Alčezerilo.
— Vai esat sadzinis Gvendolīnas Šrīveras pēdas?
— Iespējams.
Mūns paskatījās apkārt. Migla pamazām izgaisa. Izrādījās, kāds bija atkal atvēris logu. Pie tā, galvas ārā izbāzuši, stāvēja Ramiross un Rozita. Pēc tikko jaušamām roku un plecu kustībām Mūns saprata, ka viņi iegrimuši sarunā.
Sasista stikla šķindoņa lika viņam atgriezties. No Lellītes rokas bija izkritusi glāze. Ar kāju aizspērusi drumslas, viņa satvēra pēdējo vēl pilno glāzi un sauca: