— Jūs tur, ģenerāļi, majori, leitnanti un pārējie idioti! Uzmanību! Preventīvs masveida trieciens pret ienaidnieka komunikācijām! Telefona sakari pārtraukti! Visas sarunas izbeidzas!
Uz galda stāvošais telefons spalgi iezvanījās. Tas bija tik negaidīti, ka pat Lellīte sastinga. Majors bez sevišķas steigas devās pie tālruņa. Nocēlis klausuli, viņš satraukts piesteidzās pie ģenerāļa.
— Jūs izsauc … — un pačukstēja kaut ko nesaprotamu.
— Tūlīt! — ģenerālis ātri pielēca kājās un, šķaidīdams stikla drumslas, metās pie telefona. Majors valdonīgi nostājās viņam ceļā.
— Vienu mirkli! — viņš pagriezās pret viesiem. — Lēdijas un džentlmeņi, slepena saruna! Lūdzu visus atstāt telpu!
MARĶĪZS PIEPRASA KOMPENSĀCIJU
— Un man arī jāatstāj! — Lellīte histēriski smējās. — Es neesmu nekāda lēdija!
— Tu esi piedzērusies! — Ramiross atvēzējās pļaukai.
— Liekas, tiešām esmu mazliet šāvusi pār strīpu, — Lellīte sāka raudāt. Trīcot pie visām miesām, viņa piespiedās Ramirosam: — Aizved mani! Negribu šos riebīgos purnus vairs redzēt!
Ramiross izveda viņu ārā. Iekāms aiz abiem aizcirtās durvis, Mūns paguva ievērot skatienus, ko pārmainīja Ramiross un Rozita. Rozita tūlīt aizgriezās. Viņa centās izskatīties vienaldzīga, tomēr viņas sejā īsu mirkli bija lasāma savāda izteiksme. Tā mēdz izskatīties cilvēks, kas zina kādu noslēpumu, bet pagaidām nevēlas to izpaust.
— Lūdzu! — pēc piecām minūtēm Melbričs ar plašu žestu aicināja viesus atpakaļ istabā.
— Major, jūs esat man apnicis ar savu konspirāciju! — ģenerālis apsēdās krēslā un, ielējis sev degvīnu, lēni izdzēra. -— Jūs atgādināt cilvēku anekdotē, kurš, baidīdamies no spiegiem, ietērpa savas domas nevis vārdos, bet šifros. Misters Mūns var vēl nodomāt nezin ko. Nelielas nepatikšanas .. .
— Labi, ģenerāli, ja jau tā, tad runāsim atklāti! — majors ielēja arī sev, bet pretēji ģenerālim izdzēra glāzi vienā rāvienā. — Lielas nepatikšanas. Miglā netālu no Malāgas ietriekusies kalnā lidmašīna «Globemaster». Tajā atradās sarežģītas konstrukcijas detektori…
— … ķīmiski saindēto šķembu uziešanai, — ģenerālis ātri iestarpināja. — Misteram Mūnam arī bez jums viss zināms. Labāk pagatavojiet kokteili!
— Ģenerāli! Atļausiet iet? — Rozita uzlika galvā formas cepuri, kas apsedza sudrabainos matus. Seja tagad izskatījās pavisam citāda. Tikai šai brīdī Mūns pa īstam saprata, cik skaista bija Rozita. Viņa, acīm redzot, bija meksikāniete ar senu acteku asiņu piejaukumu. Tādas mazliet iešķības, mīklaini skumjas melnas acis viņš bija redzējis tikai Djego Rivēras freskās.
— Lūdzu, — ģenerālis pamāja. — Rīt būsiet mistera Mūna rīcībā, bet šovakar negribu jūs aizkavēt. Redzēt trīs piedzērušos vīriešus laikam nav diez cik patīkami. Citām nodarbībām mēs vairs nederam.
— Jūs šokējat mis Bairdu, — Mūns nomurmināja.
— It nemaz! — Rozita, kā parasti, atturīgi pasmaidīja.
— Esmu pietiekami gudra, lai atšķirtu humoru no dažu vīriešu nekaunībām.
— Par ko jūs runājat? — majors paskarbi noprasīja.
— Par mis Rodžeras nākamo vīru. Kamēr stāvējām pie loga, viņš iečukstēja man ausī kaut ko tādu, ka pat atkārtot vairs negribas. — Rozita palūkojās uz Mūnu un piebilda: — Cikos man jābūt pie jums, mister Mūn?
— Ap desmitiem… Nē, labāk gan vēlāk, — un, skatīdamies Rozitai tieši acīs, Mūns tīšām sameloja: — Šai laikā pie manis atnāks Ramiross, un jums viņa sabiedrība droši vien derdzas …
— It nemaz, — Rozita vienaldzīgi paraustīja plecus.
— Protu turēt tādus vīriešus pienācīgā attālumā. Tātad desmitos?
— Jā, — Mūns pamāja. — Un uzvelciet, lūdzu, kleitu! Formas tērps parasti rada nevēlamu reakciju.
— Atvainojiet, bet man nekā nav līdzi, — Rozita, acīm redzot, jutās neērti. Varbūt tādēļ viņa pajokoja: — Ceru, ka baltajā formas tērpā mani noturēs par stjuarti. Uz redzēšanos!
Dzerdams majora sagatavoto kokteili, Mūns vēl labu laiku kavējās domās pie Rozitas. Savādi, ka tik skaista sieviete nav paņēmusi uz Panotarosu nevienu tērpu…
Bungu rīboņai līdzīgi klauvējieni pie durvīm iztraucēja viņu.
— Lellīte! — ģenerālis nostenēja. — Major, paslēpiet ātrāk pudeli! Varbūt tad viņa atkal aizies. — Taču, durvīm atveroties, Mūns ieraudzīja Lellītes vietā marķīzu Kastelmari. Viņš to pazina tikai ar pūlēm. Marķīza tērps sastāvēja vienīgi no zemnieku koka tupelēm un īsa rudens mētelīša.
— Kas tas? — ģenerālis apstulba.
— Es esmu marķīzs Kastelmare! Kur jums te vanna?
Apjucis ģenerālis tīri automātiski norādīja uz vannas istabu un tikai pēc tam atģidās. — Kāpēc jūs viņu ielaidāt? — viņš nikni uzsauca majoram. — Vai tad neredzat, ka viņš ir prātā jucis?
— Tas ir bēdīgs pārpratums, — marķīzs lepni izslējās.
— Es neesmu ārprātīgais, bet marķīzs! Senjors Mūns var to apliecināt. Iztraucēt jūs tik vēlā laikā mani piespieda tas, ka manā pilī nav karsta ūdens. Lūdzu tūkstoškārt piedošanu! Ceru, jums atradīsies ziepju gabals … Tikko būšu saņēmis kompensāciju, samaksāšu par to.
— Kas par kompensāciju? Goda vārds, viņš ir traks! — ģenerālis atvirzījās nostāk.
— Neuztraucieties, ģenerāli, es neesmu bīstams.
Ģenerālis atkāpās vēl divus soļus. Majors vīrišķīgi nostājās starp viņu un marķīzu.
— Parunāšu ar marķīzu, — viņš čukstēja. — Bet jūs tikmēr izsauciet patruļu!
— Nav nekādas vajadzības, — marķīzs viltīgi pamirkšķināja. — Esmu jau spēris visus piesardzības soļus. Tieši pēc instrukcijas. Visas drēbes — gan savas, gan mana dārznieka un viņa sievas sadedzināju. Visus dārzājus aplēju ar petroleju un arī sadedzināju. Atliek tikai nomazgāties dušā un saņemt kompensāciju.