— Jūs esat atradis šķembas? — majors sarauca uzacis. Viņa sejā bija lasāma neticība, bet to ātri vien nomainīja gandarījums.
— Tieši tā! — marķīzs lepni pamāja, it kā būtu atradis leģendārās Kastelmares dzimtas bagātības. Tad apķēries skumji nopūtās. —Jāsaka, ka pat mauru iebrukums nav sagādājis mūsu īpašumam tik milzīgus zaudējumus …
— Saņemsiet kompensāciju! — majors strupi pārtrauca.
— Parādiet, kurā vietā atradās šķembas, — viņš atrāva portjeru, aiz kuras atradās Panotarosas plāns.
— Te! — marķīza pirksts apstājās pie bultiņas ar paskaidrojumu «Ieeja Melnajā alā». — Pat tad, ja saliek kopā visus zaudējumus, ko mums nodarījusi Lielā inkvizīcija karaļa Ferdinanda laikā un īpašuma konfiskācija ģenerāļa Franko laikā … — marķīzs, acīm redzot, baidījās, ka bez šīs vēsturiskās ekskursijas amerikāņi pietiekami nenovērtēs katastrofas lielumu.
— Varat nepūlēties, marķīz, — ģenerālis viņu pārtrauca,
— Kompensāciju saņemsiet bez jebkādām vēsturiskām izziņām. Mūsu valsts ir bagāta. Pat ja no jūsu pils būtu palicis nosaukums vien, arī tad mēs jums atlīdzinātu visu līdz pēdējam centam.
— Es arī nešaubījos par to, — marķīzs ceremoniāli paklanījās. — Amerikāņi ir džentlmeņi. Ja jūs, ģenerāli, būtu sadedzinājis manu vecvectēvu, mantiniekiem pienāktos pieklājīga kompensācija! — Marķīzs lēni tuvojās galdam un ar veiklu kustību iebāza mutē lielu siera gabalu. Tad viņš turpināja: — Rezultātā viņi nevis nolādētu jūs, bet nākamajā dienā atstieptu arī vecvecmāti. — Marķīzs apsēdās un piebīdīja sev šķīvi tuvāk. — Diemžēl inkvizitori nebija tik gudri politiķi kā jūs …
— Pie lietas! — ģenerālis izņēma čeku grāmatiņu. — Kādu summu pieprasāt?
— Jāpadomā. — Marķīzs sakošļāja šķiņķa gabalu, noskaloja to ar kokteili un tad teica: — Dārzeņi ir sīkums, kaut gan, ņemot vērā, ka Panotarosā visi dārzeņi iznīcināti, tirgus cenas uz tiem stipri cēlušās. Ar drēbēm stāvoklis daudz nopietnāks… Savus uzvalkus šūdināju pie labākā Madrides skrodera no visdārgākās drānas… — Apsēdies ērtāk, marķīzs atpogāja mēteli.
— Tas nu gan par traku! — ģenerālis nošņāca.
— Tas, ka, nesagaidījis uzaicinājumu, apsēdos pie galda? — Marķīzs nesatricināmā mierā jautāja. — Aizmirsu pateikt, ka katram gadījumam iznīcināju visus pārtikas krājumus, kas atradās manā pilī.
— Spriežot pēc jūsu apetītes, tie nebija pārāk lieli, — ģenerālis pasmaidīja.
Marķīzs aizvainots atstūma šķīvi.
— Nē, nē! Ēdiet vien! — ģenerālis turpināja. — Kas attiecas uz kompensāciju, tad mēs laikam vienosimies bez pūlēm.
— Rīt saņemsiet divi tūkstoši pesetu! Bet pagaidām … — ģenerālis izņēma no sienas skapja neilona peldbikses un pasniedza tās marķīzam.
Marķīzs paskatījās vispirms uz biksītēm, tad uz sevi un, ātri aizsitis mēteli, nomurmināja:
— Pavisam aizmirsu, ka sadedzināju arī savas vienīgās apakšbikses. Dārznieks man to pateica, bet bija jau par vēlu! … Kā jūs teicāt? Divi tūkstoši pesetu? — marķīzs neapmierināts saviebās.
— Par maz? Labi — trīs tūkstoši!
— Spāņu aristokrāts nekad nekaulējas! — marķīzs sašuta. — Desmittūkstoš pesetu un — līkop!
— Desmit? Vai neesmu pārklausījies? — ģenerālis smaidīdams paskatījās uz marķīza mēteli, kas atkal atgāja vaļā.
— Viss ir pareizi, — marķīzs izaicinoši noteica. — Pieci par psihisko traumu. Jūs taču pats atzināt, ka esmu sajucis prātā. Bet pieci par morālo krišanu … Jūsu idiotiskās instrukcijas dēļ man, marķīzam Kastelmarem-i-Enusančem-i-Kazalakunam … savus pārējos titulus izlaidīšu… bija jārādās tādā izskatā uz ielas. Negods!
Ģenerālis izrakstīja čeku un piegāja pie kartes. Tāpat kā uz fotogrāfijas policijas priekšnieka kabinetā, viss austrumu rajons bija ieslēgts sarkanā aplī. Taču uz kartes apli papildināja punktēta līnija, kas iekļāva arī Svētlaimīgās vientulības salu.
— Vai tagad esat pārliecinājies, ģenerāli? — majors Melbričs jautāja.
— Jums taisnība. Varat nodzēst punktieri. Tur mums nav ko meklēt.
Majors izņēma no krūšu kabatas dzēšamo gumiju un ar trim precīziem vilcieniem nodzēsa līniju. Mūns pamanīja, ka viņa seja manāmi atdzīvojās.
— Kārtībā! — majors pasvieda gumiju gaisā un atkal noķēra to. Viņa tumšajās, parasti neizdibināmajās acīs iegailējās prieks.
PILS AR SPOKIEM
Ugunskura atblāzma izrāva no tumsas pils pelēkās, sūnām apaugušās sienas un cilvēku stāvus. Spriežot pēc tā, ka liesma arvien vēl netaisījās apdzist, marķīzs bija iemetis ugunskurā ne tikai drēbes, bet efekta pēc ielējis tajā labu tiesu petrolejas.
Trīsdesmit soļu tālāk bija redzami divi sargkareivji, kas apsargāja aizbarikadēto ieeju Melnajā alā. Aiz tās sākās dziļu plaisu izrobotas, cita uz citas haotiski samestas, neizbrienamiem krūmiem apaugušas klintis. Tāds pats krūmājs auga tajā vietā, kur marķīzs bija atradis šķembas.
— Stāti — majors Melbričs apstādināja sapierus, kurus komandēja kapteinis. Viņš iededzināja spilgtu kabatas lukturīti. Dzelkšņainie zari bija cieši savijusies, veidodami džungļus miniatūrā. Izcirst krūmāju, acīm redzot, nebija viegli. Tikai tāpēc šī pirmatnējā saliņa bija palikusi kultivētajā zemē, kas to apņēma no visām pusēm. Tagad dobju vietā rēgojās pelnu kaudzītes. Gaisā bija jūtama kodīga deguma smaka. Viegls vējš iznēsāja sodrējus.
Marķīza dārznieks un viņa sieva klusuciešot stāvēja malā. Tie bija veci ļaudis. Mugurā viņiem bija gan apvalkātas, tomēr vēl diezgan pieklājīgas drēbes. Droši vien marķīzs bija stipri pārspīlējis sadedzināto uzvalku skaitu.