Majors Melbričs piesardzīgi tuvojās krūmiem.
— Neejiet klāt! — marķīzs iesaucās brīdinošā balsī, īsajā mētelītī viņš tagad atgādināja lauvas ādā tērpušos zvēru dīdītāju.
— Par mani varat neuztraukties, — majors norūca. — Cerams, ka jūs neesat tuvojies?
— Neesmu taču galīgi traks! — marķīzs enerģiski papurināja galvu un ātri piebilda. — Protams, tikai pārnestā nozīmē. Psihiskas traumas rezultātā esmu tiešām mazliet jucis, — marķīzs iesita sev pa pieri. — Bet ne tik tālu, lai riskētu ar dzīvību.
— Kā tad jūs atradāt šķembas? — Mūns neticīgi vaicāja.
Majors uzmeta viņam niknu skatienu. Mūna nevēlēšanās palikt viesnīcā kaitināja viņu.
— Tiešām, kāpēc pamanījāt tās tikai šodien? — ģenerālis atbalstīja Mūnu. — Kā jūs vispār zināt, ka tās ir bumbas šķembas, nevis stikla drumslas?
— Ģenerāli, tur nevar būt nekādu šaubu! — majors uzlaida krūmiem staru kūli. Zem lapām kaut kas iezib- snījās. Mūns pamanīja, ka vienlaikus iegaismojās celuloīda krūšu nozīme ar uzrakstu «Majors Ralfs Melbričs». Acīm redzot, vainīga bija dziestošā ugunskura atblāzma. Majors ātri atlēca nost, nozīme atkal satumsa. Varbūt tādēļ, ka tieši tai brīdī sārts galīgi nodzisa.
īsu mirkli valdīja pilnīga tumsa. Uz melnā debess fona reljefi iezīmējās vēl melnākās pils siluets ar dažiem apgaismotiem logiem. Tad iedegās sapieru lukturi. Viņi ar virvi iežogoja laukumu, kas bija vismaz desmit reižu lielāks par pašu krūmāju. Ģenerālis un majors atvadījās un devās pie mašīnas. Pēc atsevišķām frāzēm, kas sasniedza Mūnu, viņš noprata, ka runa ir par Melno alu un meklējumu atjaunošanu.
— Laipni lūdzu pilī! — marķīzs ar majestātisku žestu aicināja Mūnu. — Pat negribas ticēt, ka tik slavens viesis pārkāps mana pieticīgā mājokļa slieksni. Diemžēl jūs sagaida rūgta vilšanās… Jūs taču esat nācis, lai apskatītu mana apakšīrnieka mantas?
— Jūs esat tās iznīcinājis?
— Uzminējāt! — marķīzs turpināja čukstus. — Baidījos, ka majoram iešausies prātā parakņāties ugunskurā… Atcerieties, romānā «Slepkava dzer gaišo alu» pēc viena apdeguša diega nosaka uzvalka lielumu, krāsu, piegriezumu un pat, kurā veikalā tas pirkts … Vārdu sakot, lai noticētu maniem zaudējumiem, nācās iemest ugunī senjora Brauna uzvalku, tas vismaz ir no tīras vilnas.
— Tā vien šķiet, ka visu šo jezgu ar šķembām esat izdomājis tāpēc, lai iznīcinātu Brauna mantas.
Pili kādreiz bija apjozis grāvis. Tagad tas aizbērts un pārvērsts par sakņu dobi. Paceļamais tilts ar sarūsējušām ķēdēm un apsūbējušu ģerboni.
— Uzmanīgi! Neizmežģījiet kāju, — marķīzs brīdināja. — Šodien tam būtu katastrofālas sekas.
— Kāpēc tieši šodien? — Mūns ar pūlēm izvilka kāju no liela cauruma un atviegloti uzelpoja.
— Dakteris Enkarno aizbraucis un, manuprāt, tik ātri neatgriezīsies. Bet amerikāņu ārsti ir speciālisti pavisam citā nozarē. No ķirurģijas viņiem droši vien nav nekādas jēgas… Svētā dievmāte! — marķīzs spalgi iekliedzās.
— Iekritāt kādā caurumā? — Mūns ar acīm urbās necaurredzamajā tumsā. — Vajadzīga palīdzība?
— Muļķības! Man ir laba redze … Es tikai atcerējos kaut ko … Iekāms sadedzināju senjora Brauna uzvalku, rūpīgi apskatīju to ar lupu. Nekā aizdomīga. Tad tikpat rūpīgi apošņāju to. Iedomājieties! — Marķīzs iestarpināja zīmīgu pauzi. — Tas oda pēc «Melnā kaķa»!
— Kā jūs to uzzinājāt? Pēc drānai pielipušas melnas spalvas?
— Jūs neesat mani pareizi sapratis. Gvendolīnas smarža saucas «Chat noir», tulkojumā tas būtu «Melnais kaķis».
Kad smagās ozolkoka durvis, sarūsējušām virām čīkstot, atvērās, Mūns ieraudzīja vāji apgaismotu telpu, kuru pilnīgs mēbeļu trūkums darīja līdzīgu kapenēm.
— Cik veca ir jūsu pils? — Mūns vaicāja.
— Šī grabaža? — Marķīzs pasmīnēja. — Kādus astoņus gadsimtus.
Kad viņi soļoja pa laika zoba apgrauztajām akmens flīzēm, Mūnam radās sajūta, it kā viņš soļotu pa ērģeļu stabulēm. Varena akustika pārvērta soļu dimu dobjās fū- gās. Atbalss atsitās pret spraišļotajām velvēm un skanēja kā akmens nopūtas. Kaut kur virs galvas Mūns sadzirdēja soļus — vingrus un reizē piesardzīgus. Viņš neviļus pacēla galvu. Tā vien šķita, ka viņu kāds novēro pa slepenu caurumu griestos.
— Iesim ātrāk! — marķīzs norūpējies piebilda. — Ka tikai nenotiek kas ļauns!
— Slepkavība? — Mūns drūmi pajokoja. Marķīzs krita viņam uz nerviem. Nekad nevarēja zināt, vai viņš ņirgājas vai runā nopietni.
— Nē! — marķīzs paātrināja soļus. — Šai ziņā senjors Brauns ir ārpus aizdomām.
— Brauns? — Mūns apstājās.
— Ne jau tas, par ko jūs domājat. Pavisam cits. Es jūs iepazīstināšu, lai jūs pats pārliecinātos, ka nemeloju, — marķīzs atkal ieklausījās. — Pēc soļiem spriežot, viņš dodas uz bibliotēku. Ja viņš neaizvērs durvis, tur iekļūs žurkas.
Tukšajā pilī, līdzīgi lielgabala dārdam, aizcirtās durvis.
— Paldies dievam! Viss kārtībā, — marķīzs atviegloti nopūtās un turpināja gluži kā gids, kas iepazīstina tūristus ar vēsturiskām vietām. — Te dzīvo dārznieks ar sievu, — viņš norādīja uz durvīm, pa kuru spraugu izlauzās gaismas strēle. — Jūs laikam pārsteidz, kāpēc turu kalpotājus? Man tas nav nekāds luksuss, bet eksistences līdzeklis. Dārzeņi, kurus viņi pārdod tirgū, neļauj man nomirt badā … Kādu laiku mani vēl baroja senči…