Viņi izgāja cauri zālei, kurā atradās liels ozolkoka galds. Kādreiz te bija dzīrojuši neskaitāmi viesi, tagad par agrāko greznību liecināja tikai divi krēsli ar nolauztām atzveltnēm un gaišie četrstūri vietās, kur bija karājušās marķīza senču ģīmetnes.
— Šie te! — marķīzs parādīja uz kailajām sienām, kur tumšākajā kaktā bija palikusi viena vienīga glezna. — Šajā zālē savā laikā bija pārstāvēti visi glezniecības meistari, sākot ar Dello, beidzot ar Hozē de Modrazo.
Diemžēl jau mans tēvs mantoja tikai tuvākos radus. Man palika pāri vienīgi viens vectēvs un divi onkuļi. Tēvs labprāt pats būtu tos pārdevis, bet viņi varēja apvainoties.
— Pārnestā nozīmē?
— Tiešā. Viņi toreiz vēl bija dzīvi.
— Un tā tur? — Mūns norādīja uz vienīgo pāri palikušo gleznu.
— Mana vecmāmiņa, hercogiene Viljaermosa-i-Ova- lada-i-…
— Kāpēc tad to nepārdevāt? Gaidāt, kamēr nomirs?
— Man nav tāds raksturs, — marķīzs sašuta. — Es būtu viņu nekavējoties laidis ūtrupē! Bet diemžēl tas ir autoportrets un tādēļ ne graša nav vērts. Nelaiķe bija briesmīga egoiste, nemaz nerūpējās par mazdēlu.
— Toties mazdēls māk parūpēties pats par sevi! — Mūns piebilda.
— Es to gan neteiktu, citādi jau būtu nodedzinājis šo arhitektūras pārpratumu, kur pat žurkām ir bada režīms. Upurēju sevi meitas nākotnei.
— Vai tad jūs dzīvojat te kopā ar meitu?
— Vai jums prāts! Viņa dzīvo Madridē, pieklājīgā mēbelētā istabā. Kad aizbraucu ciemos, man galva reibst. Iedomājieties — pusducis krēslu, spoguļskapis, rakstāmgalds un nezin kas vēl… Bet nabadzītei jāizliekas, ka viņa nicinātu šo lielisko iekārtu. Viņas līgavainis ir informācijas ministra sekretārs …
— Tātad pils vajadzīga, lai pūstu viņam miglu acīs?
— Protams, vienīgi reprezentācijai. Ja jūs zinātu, kādas šausmas mani moka pa naktīm … Lai dievs pasargā, ja viņam pēkšņi ienāktu prātā atbraukt. Vai viņš noticēs, ka viņam iekodusi nevis žurka, bet mana inkvizīcijas sadedzinātā vecvectēva spoks?
Viņi kāpa pa platām akmens kāpnēm. Kādreiz tās bija rotājušas skulptūras, tagad pāri bija palikuši vienīgi postamenti. Soļi te atbalsojās vēl dobjāk. Kāpņu telpu apgaismoja viena vienīga bāla spuldze milzu svečturī. Mūna un marķīza garās ēnas slīdēja pa sienu un nozuda augsto velvju tumsā.
— Un te, rau, dzīvoju es! — Marķīzs atgrūda durvis un iededzināja elektrību. Istabā nebija nekā, atskaitot ar segu apklātu matraci, ķebli, kas aizvietoja galdu, un senlaicīgu skapi, kura inkrustācijas jau bija krietni apdru- pūšas. Pie vienas sienas Mūns ieraudzīja fotogrāfiju. Pienācis tuvāk, viņš pazina sevi.
Marķīzs klusuciešot baudīja efektu. Pēc tam ar smaidu teica:
— Visu ievērojamāko esat jau redzējis. Atliek vēl apskatīt bibliotēku.
— Jūs parādījāt man tikai trešdaļu no pils.
— Labāko trešdaļu. Pārējās istabās jūs neredzēsiet nekā interesanta, atskaitot putekļus. Pirms dažiem gadiem atradu tur slēpni. Kopš tā laika neviens nav bijis tajās istabās, atskaitot spoku, kuru dārznieks reizēm dzirdējis staigājam.
— Varbūt šo spoku sauc «misters Brauns»? — Mūns pasmīnēja. — Starp citu, jūs taču gribējāt mūs iepazīstināt?
— Kā tad, bet neesmu pārliecināts, ka viņš to vēlēsies. Ejam tālāk.
It kā dodamies uz durvīm, Mūns ātri piegāja pie savas fotogrāfijas un izrāva to no rāmja. Zem tās bija cita fotogrāfija ar Barselonas fotoateljē zīmi un autogrāfu: «Marķīzam Kastelmarem piemiņai no Rodrigo Gaetano.» Burtus bija zīmējusi neveikla roka, arī divas ortogrāfiskas kļūdas liecināja, ka rakstītājs ir pusanalfabēts. Mūns atcerējās, ka Rods Gaetano reiz lielīgi paziņojis žurnālistiem: «Kaut neesmu izgājis nevienu skolu, tomēr viltotu čeku vienmēr atšķiršu no īsta.»
— Ļoti asprātīgi! —Mūns pagriezās pret marķīzu. — Izlietojiet mani, lai slēptu savus sakarus?
— Tas ir tikai joks, — marķīzs apjuka. — Gribēju vienkārši palielīties. Uzņēmumu sadabūju pie Barselonas fotogrāfa, bet autogrāfu viltoju.
— Ieskaitot ortogrāfiskās kļūdas?
— Protams. Ja jau ķēros pie kaut kā, tad allaž gādāju, lai tas atstātu vēlamo iespaidu … Varat man ticēt!
DĪVAINAIS MISTERS BRAUNS
Bibliotēkā Mūnam bija iespēja pārliecināties, ka marķīzs retumis saka arī patiesību. Sienas bija apsistas ar skārdu. Mūns gan līdz šim nebija redzējis nevienas žurkas. Iespējams, ka tās visas nosprāgušas bada nāvē vai arī marķīzs izdomājis tās, lai atbaidītu īrniekus. Vienam otram tūristam iespēja apmesties senajā pilī droši vien liktos vilinoša. Jau tas vien, ka marķīzs, neskatoties uz savu nabadzību, bija atļāvis dzīvot pilī vienīgi Šrīveriem un Braunam, likās diezgan aizdomīgi.
Bibliotēka bija spilgti apgaismota. Plauktos, kas sniedzās līdz pašiem griestiem, stāvēja detektīvromāni angļu, spāņu un franču valodā. Mūns pārvilka ar pirkstu pāri biezam sējumam ar nosaukumu «Dienvidspānijas alas». Uz tā nebija ne puteklīša. Lai kā, bet bibliotēku marķīzs uzkopa, kā nākas. Nišā zem spraišļotā loga, aiz kura mirdzēja Panotarosas ugunis, atradās ērts, ar ādu apvilkts dīvāns. Mūns nešaubījās, ka marķīzs guļ bibliotēkā un nabadzīgais matracis ir vienīgi muzeja eksponāts. Izklaidīgi šķirstīdams uz galda nomestos žurnālus, Mūns sasprindzināti pūlējās kaut ko izprast. Žurnāls bija Ellerija Kvīna detektīvalmanaha angļu izdevums. Lappuses izraibināja intriģējoši nosaukumi: «Grieķu vāzes noziegums», «Pazudušā kasiera mīkla», «Zilās kārbas noslēpums». Visām šīm mīklām atrisinājums atradās ja ne tai pašā, tad nākamajā žurnāla numurā, turpretī Mūnam joprojām tirdīja neziņa.