Marķīzs, atbalstījis muguru pret palodzi, bija atlaidies uz dīvāna. Šķita, ka viņš nemaz nejūtas neērti neierastajā tērpā, tāpat kā profesionāls aktieris neizjūt romiešu togas neērtību.
— Nu, kā jums patīk mana grāmatu kolekcija? — marķīzs vaicāja ar svētlaimīgu izteiksmi sejā.
— Jūtos vīlies. Iespaids iznāktu lielāks, ja ik sējumu jūs būtu apgādājis ar viltotu autogrāfu … Kur jūsu noslēpumainais skapītis? …
— Tieši jūsu priekšā.
Mūns redzēja tikai kailu, ar skārdu apsistu sienu. Marķīzs ar iluzionista žestu pagrāba nez no kurienes mikroskopisku atslēdziņu un iebāza neredzamā atslēgas caurumā. Slepenā skapja durvis atvērās.
— Droši vien šis slēpnis vēl no mauru vai inkvizīcijas laikiem? — Mūns apvaicājās.
— Pilnīgi pareizi. Leģenda vēstīja, ka vienā no slēpņiem kāds mūsu sencis noglabājis norādījumu, kur apslēpta bagātība. Es to tiešām atradu …
— Bagātību? — Mūns strauji apsviedās.
— Diemžēl tikai miglainu mājienu. — Marķīzs atvēra smagu dzelzs kasti ar trim ložu caurumiem un izņēma ģērētas cūkādas rulli. — Varbūt jums palaimēsies atšifrēt?
— Šaubos … — Mūns atgaiņājās. — Jo vairāk tāpēc, ka šī senā rokraksta autors esat droši vien jūs pats.
— Tas ir bēdīgs pārpratums, — marķīzs nopūtās. — Paskatieties, kas par ādu! Vienpadsmitais gadsimts. Līdz tam laikam grāfi Kastelmares vēl bija saglabājuši zināmu neatkarību. Viens no tiem bija pat emīra Muhameda ibn Saida galma apgādnieks.
— Ko viņš tam piegādāja?
— Savas meitas harēmam. Vairumā. Leģenda stāsta, ka viņam to bijis vienpadsmit… Bet tas ir viņa mazdēla grāfa Sančo testaments, — marķīzs norādīja uz rulli. — Desmit paaudzes velti meklējušas … Man pirmajam palaimējies … Atradu slēpnī, ko pirmīt pieminēju … Diemžēl, kā tas bieži vien dzīvē atgadās, mani sagaidīja nevis bagātība, bet rūgta vilšanās .. . Žurkas bija izgrauzušas pusi vārdu, pie tam pašus svarīgākos, — marķīzs smagi nopūtās.
Mūns attina rulli. Tas tiešām atgādināja sietu. Daži vārdi bija saglabājušies pilnībā, no citiem palikuši pāri tikai atsevišķi burti vai arī vienīgi caurumi.
— Tā ir senkastīliešu valoda. Tūlīt pārtulkošu, — marķīzs piedāvāja. Viņš lasīja tekstu gandrīz no galvas. — Es, grāfs Sančo, būdams spiests bēgt no Abu Jusufa mežonīgajiem afrikāņu karapūļiem … baidīdamies, ka bagātība, kuras dēļ mani apskaustu pat Kastīlijas karalis, nonāks rokās neticīgajiem… izej no pils pa slepenajām durvīm … dodies tieši uz dienvidiem … bagātība Melnajā alā… — marķīzs apstājās, lai paskaidrotu: — Patiesību sakot, alas nosaukums nav pilnīgs. Bet dienvidos no pils atrodas vienīgi Melnā ala… Tālāk mans piesardzīgais sencis stāsta, ka ierīkojis slazdu nelūgtiem ciemiņiem. Pie bagātības var tikt, vienīgi pārkāpjot pār dziļu plaisu. Ikviens, kas nezina mirdzošā brīdinājuma noslēpumu, noteikti iekritīs tajā.
— Ļoti saistoši, — Mūns pasmaidīja. — Cik saprotu, nelaime tāda, ka tieši šis noslēpums licies žurkām sevišķi garšīgs._
— Ne, — marķīzs pašūpoja galvu. — Varu izlasīt… Neizbīsties, ja ieraudzīsi tumsā mirgojošu ģindeni… ske-
Iets, kas ienaidniekam nesīs nāvi, tev būs par ceļvedi… nomēri desmit soļu … pārmet pār plaisu dēli… Pēc tam pagriezies pa kreisi… Novel bluķi, uz kura iecirsts… un tu atradīsi… — marķīzs iemeta rulli kastē. — Tālāk viss apēsts.
— Jāatzīst, ka žurkas pārvērtušas testamentu paraug- detektīvā. Apraujas visinteresantākajā vietā. Manuprāt, tas tomēr pietiekami, lai atrastu bagātību. Kas tas par mirgojošu ģindeni?
— Droši vien tas bija izlikts no kvarca, kuram ir īpašība tumsā atstarot dienā uzkrāto gaismu. Alas velvē noteikti bija caurumi, pa kuriem iekļuva saules stari. Kafaksas apkaimē zinātnieki nesen atraduši spīgīdus ierakstus seno romiešu raktuvēs. Bet Panotarosā bijušas vairākas zemestrīces. Esmu pārliecināts, ka caurumi ir sen aizbērti. Tas pats liktenis, iespējams, piemeklējis pašu bagātību. Turklāt to tikpat nav iespējams atrast. Ala aizņem vairāku kvadrātkilometru platību, tajā tik daudz atzarojumu, ka pat amerikāņi pārtraukuši meklējumus.
— Ko viņi tur meklēja?
— Domā, ka viena bumba caursitusi velvi un iekritusi alā … Šodien uz turieni nogādāti ūdenslīdēju tērpi. Acīm redzot, taisās pārmeklēt ezera dibenu. Senos laikos no tā ielenkuma gadījumos ņemts dzeramais ūdens. Līdz lielajai zemestrīcei 1563. gadā zem Panotarosas varēja paslēpties vesela armija. Visas alas bija savienotas savā starpā ar pazemes ejām, — pamanījis, ka Mūns neklausās, marķīzs apklusa.
Mūns pētīja skapja saturu. Indes pudeles, cilpas, dunči. Viņš pārvilka ar pirkstu pār malajiešu krisa asmeni. Tas bija pavisam truls.
— Tie visi ir pielikumi pie detektīvromāniem! — marķīzs pasmīnēja. — Bet šai vietā stāvēja flakons ar mandeļu esenci.
— Lai nozagtu to, vispirms jāzina, kur atrodas slēpnis?
— Gvendolīna pirms tam palūdza parādīt grāfa Sančo testamentu … Kad izgāju no bibliotēkas, aizmirsu aizslēgt skapi… Pagaidiet! — marķīzs uztraukti pavicināja rokas. — Pieņemsim, ka Šrīveri tiešām atraduši bagātību un kāds nonāvējis tos, lai piesavinātos dārgumus.
— Kurš? — Mūns vaicāja.
— Vai tad neesat jau pats uzminējis? Gvendolīna.
Dzirdēju no dona Benitesa, ka māte piedraudējusi izslēgt viņu no mantojuma …
Neko neatbildējis, Mūns pabīdīja kasti, kurā glabājās cūkādas rullis. Tā bija nevis no dzelzs, bet no plastmasas, ar teicami imitētiem ložu caurumiem. Aiz kastes gulēja revolveris. Mūns instinktīvi atskatījās un ieraudzīja marķīza sejā nepārprotamu izsmieklu. Mūns pacēla revolveri. Ierocis svēra ne vairāk par cigarešu paciņu, jo bija no saspiestām skaidām darināta butaforija.