— Nožēloju, ka sagādāju jums vilšanos, — marķīzs noplātīja rokas. — Cerējāt ieraudzīt oriģinālu?
— Jā, to pašu, ko rādījāt Pedro.
— Vai tad dons Benitess jūs nebrīdināja, ka šim zeņķim nevar ticēt ne vārda? Izdomājumu ziņā viņš pārspēj pat mani.
— Šaubos. Es esot jūsu iecienītākais detektīvs? — Mūns ironiski pasmīnēja. — Neredzu nekur izgriezumus, par kuriem stāstījāt.
— Svētā dievmāte! — marķīzs izlikās pārsteigts. — Vai tiešām esmu atstājis uz jums tik briesmīgu iespaidu? Tūlīt pierādīšu, ka kļūdāties. — Viņš piegāja pie plaukta, atbīdīja dažus sējumus, mēģināja kaut ko sataustīt. — Lūdzu tūkstoškārt piedošanu! — viņš gluži satriekts nomurmināja.
— Pazuduši? Tieši to biju gaidījis.
— Jā! Ak dievs! — marķīzs saķēra galvu. — Vai tiešām mans dārznieks?! Es aizskrēju pie ģenerāļa, bet viņam pavēlēju mest ugunī visus liekos papīrus.
— Izsaku savu līdzjūtību …
Šajā brīdī atvērās durvis. Bibliotēkā iesoļoja garš, vēl samērā jauns vīrietis, ģērbies greznā pidžamā. Rokā viņš turēja mapi. Marķīzs metās pie viņa, izrāva mapi un ar vētrainu sajūsmu iesaucās:
— Te tie ir, veseli! — Tad, atcerējies savus pienākumus, viņš ceremoniāli iepazīstināja:
— Senjors Mūns… Senjors Brauns… Kā redzat, tas ir cits Brauns … Tam otrajam bija acenes. Un vispār — šis ne ar ko neatgādina manu iecienītāko varoni Eleriju Kvīnu.
Braunam tiešām nebija aceņu. Viņš bija gaišmatis ar pelēkām acīm.
— Kas par Eleriju Kvīnu? Ko jūs tur melšat, mister
Kastelmare? — Braunam piemita daudziem amerikāņiem raksturīgā nekaunīgā sarunu maniere, kuru Mūns necieta. — Jums pašam nekaitētu uzlikt brilles, lai redzētu, pēc kāda spoka izskatāties! Ko nozīmē šis striptīzs? — Brauns norādīja uz marķīza kailajām kājām.
— Tas nozīmē, ka esmu amerikāņu bumbu upuris! — marķīzs cirta pretī.
— Žēl, ka viņi nav sabumbojuši jūsu aizvēsturisko žurku perēkli!
— Neviens nespiež jūs dzīvot manā pilī.
— Tā nav jūsu darīšana! — Brauns pagriezās pret Mūnu. — Es esmu Hjū Brauns! Vai jūs gadījumā neesat tas pats Mūns, par kuru te, — viņš uzsita ar plaukstu pa mapi, — sacerēts nezin kas?!
— Jā gan.
— Tādā gadījumā man jums jāpaziņo, ka šie skribenti veltīgi jūs tā izlielījuši. Ņemsim kaut vai Spituela lietu. Katrs idiots būtu tūdaļ pamanījis, ka krievu pistole tīšām atstāta nozieguma vietā. Bet jūs to sapratāt tikai pēc veselas mūžības.
— Jūs interesējaties par Spituela lietu? — Mūns vaicāja.
— Nē, uzzināju par to tikai tagad, no šī smērējuma. — Brauns grasījās vēlreiz uzsist mapei, bet marķīzs ātri paslēpa to zem mēteļa. — Uzskatu, ka visādi kriminālstāsti der tikai bērniem… Un vispār detektīvi… — Brauns nicīgi saviebās. — Manu veco apsargā divi tādi stulbeņi.
— Kas ir jūsu tēvs?
— Jūs pat to nezināt?! Brauna pogas! Pārdodam katru dienu trīs miljonus divi simti tūkstošus pogu! Milzīgs uzņēmums! Visa Panotarosa nav tik daudz vērta, cik mans vecais nopelna vienā dienā.
— Ļoti iespējams, — Mūns pasmaidīja. — Un tomēr ieteicu jums iepazīties ar detektīvliteratūru,
— Iesim uz manu istabu, parādīšu jums vienīgo literatūru, kuru atzīstu, — Brauns nicīgi sacīja.
— Lūdzu, ja tas nepieciešams, — Mūns paraustīja plecus.
Pie Brauna istabas durvīm marķīzs apstājās: — Es jūs labāk uzgaidīšu tepat, mister Mūn!
— Nekautrējieties, mister Kastelmare! — Brauns noburkšķēja. — Nāciet vien iekšā!
— Paldies, bet jūsu istaba slikti iedarbojas uz mani. Kļūstu par sieviešu ienaidnieku.
Pārkāpis pāri slieksnim, Mūns saprata marķīza mīklainos vārdus. Visas sienas bija aplīmētas ar Evelīnas Rodžeras fotogrāfijām. Te bija visās valodās iznākušo žurnālu vāki un izgriezumi, kadri no kinofilmām, galvenokārt skati no filmas «Ievas jaunais kostīms».
Brauns atkrita uz sešpadsmitā gadsimta gultas, kura atdusējās uz četrām lieliski izvirpotām nēģeru galvām. Pārsviedis kājas pāri atzveltnei, Brauns norādīja uz grīdu:
— Lūk, te ir viss, kas nepieciešams izglītotam cilvēkam.
Neskaitāms daudzums žurnālu ar rakstiem par Evelīnu
Rodžeru, lielākoties bagātīgi ilustrētiem mīlas dēku apcerējumiem, veidoja kaut ko paklājam līdzīgu. Hjū Brauns aizsmēķēja cigareti, kas smaržoja pēc medus sīrupa, un, nobirdinājis pelnus tieši uz grīdas, turpināja:
— Nesaprotu deģenerātus, kas atrod kaut ko saistošu garlaicīgu noziegumu atklāšanā. Pavisam cita lieta — sieviete! Cik daudz reibinošu noslēpumu! Elpa aizraujas!
Arī Mūnam aizrāvās elpa. Vienā no žurnāliem viņš ieraudzīja krāsainu fotogrāfiju. Paraksts skanēja: «Slavenākie peldsezonas viesi Santa-Monikā». Viena slavenība bija Lellīte Rodžera, otra — Rodrigo Gaetano. Savaikstī- jis savā pašapzinīgajā gorillas sejā kaut ko smaidam līdzīgu, Rods sniedza aktrisei saulessargu. Viņa zelta zobos bija iesprausts cigārs. Aiz viņa muguras stāvēja daži jauni cilvēki sasprindzinātām sejām un lūpām pielipušām cigaretēm — droši vien miesassargi.
— Par Lellīti Rodžeru jāsaka, ka viņa nav sieviete, bet masveida slepkavība! — Un Brauns, ilustrēdams savu dziļo domu, ar veiklu kājas spērienu notrieca no gultas gala sprogainu nēģerēna galvu. Galva aizripoja pa grīdu. Brauns pavadīja to ar skatienu, kā spēlētājs biljarda bumbu. Tikmēr Mūns noslēpa kabatā žurnālu ar Lellītes un Roda Gaetano attēliem.
Šķiroties viņš klusi aizvēra durvis. Mūns bija tikpat kā pārliecināts, ka marķīzs slepus noklausās. Bet gaitenī neviena nebija. Marķīzs stāvēja uz kāpnēm un likās nogrimis sarunā ar savu milzīgo ēnu.