Выбрать главу

—    Ko jūs esat izdomājis? — Mūns vaicāja.

—   Pagaidām neko. — Marķīzs sarāvās. — Prātoju, uz kāda āķa uzķersies …

—    Kas?

—           Viena milzīga žurka … Tikko redzēju to … Nu kā jums patīk senjors Brauns? — marķīzs pasmīnēja.

—    Pirmais vai otrais?

—           Protams, otrais. Ar pirmo jūs taču neesat pazīstams. Starp citu, vai jums kaut kas neliekas savādi? …

—    Kas tieši?

—          Dīvainā sagadīšanās. Uzreiz divi Brauni, un abi dzīvo pie manis. Man gan stāstīja, ka Amerikā tas esot visiz­platītākais uzvārds, bet jūsu vietā es tomēr piesargātos.

—    Pietiek tēlot! — Mūns pārtrauca. — Uz redzēšanos!

—    Atļaujiet jūs pavadīt.

—    Nevajag, es pats atradīšu ceļu.

Nokāpis lejā, Mūns instinktīvi atskatījās. Marķīzs jo­projām stāvēja uz platā akmens pakāpiena, ko apgais­moja vienīgā blāvā spuldze. Viņš atgādināja nejēdzīgu spoku, kas pārpratuma pēc baltā palaga vietā uzmetis īsu, rūtainu mēteli. Pēkšņi marķīzs noskrēja lejā pa kāpnēm.

—    Pagaidiet, aizmirsu jums pateikt ko ļoti svarīgu!

Mūns apstājās. Pieskrējis pie viņa, marķīzs noliecās pie

pašas auss:

—          Šis Brauns … Vai nepamanījāt viņa istabā kaut ko aizdomīgu?

—    Nē.

—           Tur nav nevienas žurkas. Tās baidas no viņa! — Atbalsodamies akmens velvēs, čuksti izklausījās kā sik­spārņu vēdas. — No sirds ieteicu jums piesargāties! Ja cilvēku neinteresē detektīvliteratūra, kāpēc viņš tādā ga­dījumā lasa izgriezumus? Jums draud briesmas! Mani krata drudzis, to iedomājoties! — Lai uzskatāmi node­monstrētu savas jūtas, marķīzs atrāva vaļā mēteli.

Mape, kuru viņš bija piemirsis, nokrita zemē, no tās izbira izgriezumi.

—          Lūdzu tūkstoškārt piedošanu! — marķīzs noliecās, lai savāktu papīrus.

Mūna skatiens nejauši apstājās pie labi pazīstamām rindām no Svena Krāgera reportāžas:

«Slavenie detektīvi Mūns un Deilijs dzīvo pastāvīgās briesmās. Nejaušs garāmgājējs, viesnīcas šveicars, pat mīļotā meitene, jebkurš no viņiem var būt Neredzamā nāve.»

PANOTAROSĀ 1966. g. 23. martā

NAKSNĪGAIS APCIEMOJUMS

Mūnu uzmodināja spējš brīkšķis. Kāds mēģināja at­bīdīt krēslu, ko viņš bija aizlicis priekšā balkona dur­vīm. Mūns automātiski izrāva zem spilvena paslēpto re­volveri. Vēl sekunde — un viņš jau tēmēja uz durvīm.

Viņpus aizkariem nespodrajā mēness gaismā iezīmējās cilvēka siluets.

—    Stāt! Citādi šaušu! — Mūns teica gluži mierīgi.

—          Tā esmu es, Evelīna Rodžera! — balss čukstēja. Kaila roka atbīdīja aizkarus.

—   Uzgaidiet, kamēr nolikšu krēslu!

—          Vai jūs katru nakti tā aizbarikadējaties? — Lellīte pēc brīža jautāja. Mūna rītasvārkos ietinusies, viņa tagad sēdēja tai pašā krēslā, kas nupat bija noderējis par no­cietinājumu. Pats Mūns bija ielīdis atpakaļ gultā.

—          Vai jūs vienmēr mēdzat apciemot svešus vīriešus caur balkonu?

—           Pirmkārt — mēs esam pazīstami, otrkārt — nevēlē­jos, lai Ramiross uzzinātu par šo apciemojumu … Vai jums nav cigaretes? Es tā uztraucos …

Mūnam tomēr radās cits iespaids. Lellīte, gluži otrādi, likās pārāk mierīga tik neparastai situācijai. Izvilkusi ci­gareti un apsēdusies pēc iespējas ērtāk, viņa nepiespiesti aizsmēķēja.

—    Apbrīnojami! — Mūns nomurmināja.

—          Ka man pietika drosmes pārrāpties uz jūsu bal­konu? — Lellīte koķeti jautāja.

—          Mani pārsteidz nevis drosme, bet tas, ka alkohols nav atstājis uz jums nekādu iespaidu.

Patiešām, spriežot pēc izdzertā, Lellītei vajadzēja gulēt kā nosistai vai labākajā gadījumā staigāt četrrāpus. Bet viņa, citējot Ramirosu, bija skaidra kā ledusskapis.

—   Prakse! — Lellīte iesmējās. — Un bez tam — tikai, lūdzu, neatklājiet manu noslēpumu — ieņēmu šodien tab­letes, kas neitralizē alkohola iedarbību. Gadās brīži, kad gribas piedzerties līdz nemaņai un aizmirst visu pasauli… Taču šodien es gribēju saglabāt skaidru prātu.

—    Jūs zinājāt, ka atnāksiet šurp?

—      Jā. Man radās šī ideja, kad padre Antonio mūs iepa­zīstināja. Gribu atriebties Ramirosam.

—      Atriebties? Tādā gadījumā jūs neesat izvēlējusies īsto cilvēku.

—      Gribēju jūs palūgt izsekot Ramirosu. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka viņš mani krāpj. Ja man izrādīsies tais­nība, es droši vien zaudēšu prātu. Tā ir mana pirmā īstā mīlestība.

—      Vai pirmajai nebūtu tā kā par vēlu? — Mūns dzēlīgi vaicāja.

—      Jūs maldāties. Ja Holivuda nebūtu mani iemācījusi uzskatīt mīlestību par kaut ko līdzīgu iedzeršanai vai kāršu spēlei, es varbūt nebūtu sapratusi, ka šī ir īstā. Ramirosa dēļ esmu gatava izdarīt diezin ko. Vēlos, lai viņš kļūtu slavens! Es jau paziņoju režisoram, ka piedalī­šos jaunajā filmā tikai tai gadījumā, ja mans partneris būs Ramiross.

—   Un ko režisors jums atbildēja?

—      Ka steidzami pasūtīs scenāriju, kur Ramiross tēlos nelaiķi, bet es viņa bēdu nomākto atraitni, kas lūko rem­dēt skumjas citu skāvienos. — Lellīte rūgti iesmējās. — Bet, vienalga, es savu panākšu! Ramirosa dēļ esmu pat gatava pāriet katoļticībā. Šrīveri mēģināja mani at­runāt un tādēļ sastrīdējās ar padri Antonio. Bet trakā Gvendolīna sastāstīja padrem tādas lietas, ka es nebrī­nītos, ja viņš būtu licis savam nēģerim izraut skuķim mēli.

—    Kad šī sadursme notika?

—    Pagājušajā nedēļā.

Mūns uzmanīgi vēroja kinoaktrisi. Nebija šaubu, ka viņai ir pamats ienīst Gvendolīnu.

—      Vai jūs nedomājat, ka Gvendolīna Šrīvera toreiz mēģināja ielavīties pie jūsu drauga vienīgi tāpēc, lai padarītu jūs greizsirdīgu?