— Tā biju es, nevis Gvendolīna!
— Jūs?
— Uzliku melnu parūku. Sejas mums ir līdzīgas. Ja viņai būtu labs grimētājs un mazliet talanta, Gvendolīna varētu pat dublēt mani.
— Kāda velna pēc jums bija vajadzīga šāda maskarāde?
— Ramiross reizēm brauca uz Malāgu un pārnakšņoja tur.
— Jums nebija iebildumu?
— Gluži otrādi, es aizdevu viņam mašīnu. Ramiross ir lielisks vīrietis, bet, ja ēdienu karte katru dienu sastāvēs no viena un tā paša, lai arī iecienīta ēdiena …
— Saprotu! — Mūns pamāja.
— Nekā jūs nesaprotat. Es viņu mīlu! Neprātīgi! Un esmu briesmīgi greizsirdīga. — Lellīte sažņaudza dūres. — Reiz viņš atkal aizbrauca uz Malāgu. Naktī man likās, ka blakus istabā kāds runā. No rīta, kad viņš atgriezās, apskatīju automobili. Riepas bija putekļainas. Putekļainas, jūs saprotat?!
— Jūs laikam gribējāt teikt, ka tai naktī lija?
— Jā! Viņš mani krāpa! Tad es iegādājos parūku, lai nākamreiz pārbaudītu.
— To varēja izdarīt daudz vienkāršāk — atvērt durvis uz blakus istabu. Šveicars teica, ka jums esot dubult- apartaments.
— Aizbīdāmā bulta atrodas Ramirosa pusē.
— Ramiross pats izvēlējās istabu?
— Jā.
— Brīnos, ka jūs, sevi pazīdama, tam piekritāt.
— Toreiz man vēl nebija pamata būt greizsirdīgai.
— Pieņemsim, ka pie jums atrodas cits vīrietis, un pēkšņi — uz sliekšņa stāv saniknotais Ramiross …
— Vai jūs patiesi domājat, ka viņš uzdrošinātos ienākt bez manas atļaujas? — Lellītes acis nikni uzzibsnīja. Taču, tūdaļ mainījusi toni, viņa ar rūgtumu turpināja:
— Reiz, kad Ramiross atkal teicās aizbraucam uz Malāgu, es šķitu dzirdam klusas balsis. Atri uzliku parūku un pārrāpos uz viņa balkona. Pie viņa …
— Bija sieviete!
— Bija cilvēks, bet kas — nepaguvu saskatīt. Dega tikai blāva naktslampiņa. Es sacēlu troksni, Ramiross ieraudzīja mani un tūdaļ nodzēsa gaismu.
— Tālāk?
— Atri atgriezos savā istabā, nometu parūku, iznācu gaitenī un pieklauvēju. Ramiross uzreiz atvēra. Viņš bija viens.
— Varbūt apmeklētājs bija kaut kur paslēpies, piemēram, vannas istabā?
— Vai tiešām jūs uzskatāt mani par tādu muļķīti? Paliku pie viņa pa nakti, viņš pats palūdza. Ramiross bija briesmīgi izbijies.
— Varbūt tikai izlikās?
— Neticu. Kad ienācu, viņš vēl turēja rokās ieroci.
— Ieroci? — Mūns sarauca uzacis.
— Tūdaļ redzams, ka esat no policijas, — Lellīte aizsmakusi iesmējās. — Viņš nopirka pistoli, tiklīdz izlasīja avīzē, ka mans vīrs nozvērējies atriebties. Velti pūlējos viņam iestāstīt, ka Sidnejs tikai reklamē sevi.
— Viņš jums nenoticēja?
— Jums ir dīvaina maniere uzdot pilnīgi nejēdzīgus jautājumus. Starp citu, visi policisti, ar kuriem man bijusi darīšana… — Lellīte sastomījās, tad ātri pateica: — Runāsim labāk par tās nakts notikumiem. Ieskatījos vannas istabā, tualetē, atradu iemeslu atvērt pat sienas skapi. Tukšs!
— Iespējams, ka apmeklētājs paguva aiziet, kamēr jūs atgriezāties savā istabā?
— Tādā gadījumā es būtu viņu ieraudzījusi vai vismaz sadzirdējusi soļus. Nav šaubu, ka viņa, tāpat kā es, izmantoja balkonu.
— Tātad jūs tomēr esat pārliecināta, ka tā bijusi sieviete.
— Kas tad cits? Ramirosam nav nekādas vajadzības slepus satikties ar vīriešiem. Vienkārši smieklīgi!
— Tātad — caur balkonu? — Mūns pārdomāja. — Kas dzīvo blakus Ramirosam? s
— Laulāts pāris no Šveices. Tai virzienā viņa nebēga. Tūdaļ saceltos troksnis.
— Kādēļ?
— Vīrs guļ uz balkona. Svaigā gaisa labad. Viņš ir astmatiķis.
— Atliek tikai otrs ceļš. Vispirms uz jūsu balkonu un tad — gar manu istabu … Starp citu, kas toreiz šeit dzīvoja? Šmits?
— Nē, Šrīveri!
— Šrīveri? … Ak tā … Bet nākamajā istabā — mis
Gvendolīna. — Mūns iegrima pārdomās. — Paklausieties! Ramiross taču redzēja jūs, pareizāk sakot, viņam likās, ka redz Gvendolīnu… Var noticēt, ka viņš baidījās no jūsu vīra, bet lai cilvēks ar tādiem muskuļiem un ieroci rokā nobītos no traka skuķa!
— Es jūs nesaprotu, — Lellīte ciešāk ietinās rītasvār- kos.
— Ramiross varēja izbīties tikai tad, ja noteikti zināja, ka jūs neesat Gvendolīna.
— Esmu pilnīgi pārliecināta, ka viņš mani nepazina, — Lellīte kategoriski apgalvoja. — Viņš mani nepazītu pat prožektoru gaismā, kur nu vēl mēnesnīcā …
— Jūs mani pārpratāt… Iedomājieties, ka jums blakus atrodas Ramiross. Un pēkšņi jūs ieraugāt uz balkona otru Ramirosu!
— Gvendolīna pie viņa?! Blēņas! — Lellītes balss trīcēja sašutumā. — Mans Ramiross un šī slapjā vista?!
Kinoaktrises vētrainais protests ne visai pārliecināja Mūnu. Iespējams, ka Lellīte tonakt tiešām pazina Gvendolīnu un tagad mēģina to noliegt.
— Vai jums ir konkrētas aizdomas? — Mūns izlikās, ka piekrīt Lellītei.
— Nav. Tieši tādēļ vēlos, lai jūs Ramirosu izsekotu.
— Bet jums taču zināms, ka esmu aizņemts …
— Zinu! Jūs nopūlaties velti. Lai uzsistu sev cenu, mazā Šrīvera kaut kur slēpjas, bet viņas māti un brāli neviens nav taisījies nonāvēt. Tātad jūsu interesēs ir man piekrist. Jūs nekā nezaudēsiet. Samaksāšu tikpat, cik Šrīvers.
— Klīst baumas, ka jūs vairāk tērējat nekā nopelnāt. Vai varbūt jums izdevies uziet marķīza Kastelmares apslēpto bagātību? — Mūns pajokoja.
— Neuztraucieties, esmu atradusi kaut ko daudz labāku — ļoti bagātu mecenātu.