— Ieteicu jums aprunāties ar marķīzu. Viņam droši vien patiks detektīva loma.
— Pilnīgi izslēgts! — Lellīte pārprata joku. — Viņam pārāk labas attiecības ar Ramirosu.
— Tad palūdziet viņa apakšīrnieku Braunu!
— Braunu? Pēc tam kad esmu redzējusi viņu kopā ar Gvendolīnu…
— Kur jūs tos redzējāt?
— Neatceros. Man nav laika nodarboties ar citiem.
— Protams, jūs esat pārāk aizņemta, pievēršot publikas uzmanību sev. Ieteicu tomēr iepazīties ar Hjū Braunu.
— Kā jūs nesaprotat! Ja kāds satiekas ar Gvendolīnu, manās acīs viņš ir tukšs gaiss.
— Varbūt mēs nerunājam par vienu un to pašu Braunu? Viņa tēvs ir miljonārs! Viņš pats iemīlējies jūsos līdz ausīm!
— Pēc kā jūs tā spriežat?
— Pēc tapetēm viņa istabā. Visas sienas aplīmētas ar jūsu fotogrāfijām.
Lellīte glaimota iesmējās.
Mūns apsvēra apstākļus. Viņam iešāvās prātā lieliska doma. Aizmirsis aktrises klātbūtni, viņš izlēca no gultas un, paķēris no pelnu trauka lūpu krāsas notriepto cigareti, sāka staigāt pa istabu. Kāri ievilcis dūmus, viņš pagriezās pret Lellīti:
— Jūs mani pārliecinājāt! Esmu ar mieru izpildīt jūsu uzdevumu!
ĒNAS UZ BALKONA
— Beidzot! — Lellīte priecājās. — Biju pārliecināta, ka piekritīsiet.
— Jūs vēl neesat uzklausījusi manus noteikumus.
— Jau iepriekš pieņemu jebkurus.
— Noteikums ir tikai viens, toties kategorisks. Es izsekoju Ramirosu, jūs savukārt — Hjū Braunu.
— Jums ir aizdomas, ka viņš vainojams Šrīveru nāvē? Man tas jāzina.
— Ar laiku pastāstīšu.
— Kad?
— Kad ar jūsu palīdzību būšu savācis pierādījumus, — Mūns miglaini apsolīja. — Jums jāiepazīstas ar Braunu, jāuzaicina pie sevis, pēc iespējas biežāk jāuzturas viņa sabiedrībā .. . Bez tam man vajadzīga Ramirosa istabas slēdzene. Tikai uz dažām stundām, lai…
— Zinu, lai izgatavotu dublikātu, — Lellīte nervozi pārtrauca. — Neesmu tik naiva, kā jums šķiet. Tikai neredzu nekādas vajadzības. Rakņāties viņa mīlas vēstulēs
neietilpst jūsu uzdevumā. Starp citu, Ramiross vispār nemēdz vēstules rakstīt.
— Kāds tad īsti ir mans uzdevums?
— Sekot viņam kā ēnai, līdz uzzināsiet, ar ko viņš satiekas.
— Jūs tomēr esat naivai — Mūns sacīja, tīši izaicinādams. — It kā Ramiross nezinātu, kas es esmu! Vai arī jūs uzskatāt mani par neredzamu? Mazajā Panotarosā pilnīgi neiespējami kādu nemanīti izsekot! Ramirosa istabā es ceru atrast dažus sīkumus, ko jūs varbūt neievērosiet — matus, lūpu krāsas pēdas, matadatas…
Mūns neskopojās ar argumentiem — slēdzene bija ārkārtīgi vajadzīga.
— Man vēl jāpadomā, — Lellīte joprojām svārstījās.
— Neieteicu. Šodien pieņemu jūsu priekšlikumu, rīt — varu atteikt.
— Labi! — viņa devās uz izeju. — Tūlīt atgriezīšos.
Mūns nedzirdēja nedz apgriežamies slēdzeni, nedz aizveramies durvis. Likās, istabu atstājis spoks. Taču spēcīga parfīma smarža liecināja pretējo. Mūns izskrēja uz balkona un kāri ievilka plaušās jūras gaisu.
Gandrīz vienlaikus atskanēja kluss troksnis Lellītes istabā — kāds bija ienācis. Tai pašā brīdī iedegās gaisma, un Mūns pa auduma spraugu ieraudzīja uz kaimiņu balkona ēnu. Tā nebija Lellīte. Bija pagājis pārāk niecīgs laika sprīdis, lai varētu nokļūt no sliekšņa līdz balkonam. Gaismai iedegoties, Mūns sadzirdēja dobju iekliedzienu — pirmajai ēnai tūdaļ pievienojās otra.
— Mister Mūn? — klusa balss sauca. Tā bija Lellīte, un viņas balss atskanēja nevis no kaimiņu balkona, bet no durvju puses.
Mūns strauji apsviedās. Kinoaktrise stāvēja uz sliekšņa, naktslampiņas zilganā mirdzuma apstarota. Viņa ienāca tikpat nedzirdami, kā bija aizgājusi. Bet ne jau prasme izvairīties no trokšņa tā apstulbināja Mūnu. Ja Lellīte patlaban stāv viņa priekšā, tad pirms ceturtdaļsekundes viņa nekādā ziņā nav varējusi atrasties savā istabā.
— Jūs? — Mūns vēl joprojām nespēja uzveikt izbrīnu.
— Kas tad cits? Te būs slēdzene!
— Vai tad jūs bijāt pie Ramirosa, nevis savā istabā?
— Tad jau man rokā nebūtu slēdzene! — Lellīte pavīpsnāja.
— Bet kurš tādā gadījumā… — Mūns iesāka, bet laikā norija turpinājumu. Iespējams, kaut ari ne visai ticams, ka abas ēnas — bija grūti tās nosaukt par cilvēkiem — atradās blakus istabā ar Lellītes ziņu. Laimīgā kārtā viņa pārāk steidzās, lai pievērstu uzmanību nepabeigtajai frāzei.
— Man jāatgriežas pie Ramirosa! — aktrise paziņoja. — Viņam nedrīkst rasties aizdomas, ka esmu jūs apciemojusi. Paldies dievam, ka viņš nepamanīja, kas man mugurā. Biju tik aizmāršīga, ka steigā piemirsu novilkt jūsu rītasvārkus… Še, ņemiet! — viņa nometa rītasvār- kus uz krēsla.
— Vai Ramiross bija savā istabā? — Mūns apzinājās sava jautājuma dīvainību, bet doma, ka viena ēna piederējusi meksikānim, nelika miera.
— Protams! — Lellīte paraustīja plecus. — Kur tad citur!
— Viņš gulēja?
— Nē. Teica, ka patlaban grasījies nākt pie manis.
— Jūs ticat viņam?
— Šoreiz — jā. Es pārbaudīju — blakus istabas durvju bulta bija atbīdīta… Nesaprotu, kādēļ tik dīvaini jautājumi? Galvenais, ka slēdzeni izdevās paņemt nemanot.
— Bet ja nu viņš pamanīs?
— Gan jau izgudrošu kādu pasaciņu … Ar labu nakti! Ieteicu jums izgulēties, kā nākas, jums noteikti nervi nav kārtībā. Kad pasaucu, jūs tā paskatījāties manī, it kā es būtu spoks, nevis dzīva sieviete.
Lellīte bija tuvu patiesībai. Vēl dažas minūtes pēc viņas aiziešanas Mūns nespēja atkratīties no iedomas, ka ne tikai Lellītes istabu, bet visu viesnīcu apdzīvo nevis cilvēki ar miesu un asinīm, bet dīvaini rēgi.