Taču eksistēja arī realitāte — Šrīveru nāve. Gvendo- līnas nozušana, desmitiem sīku noslēpumu, tai skaitā ēnas uz balkona. Mūns stāvēja istabas vidū un savādā sastingumā ieklausījās klusumā. Aizritēja dārgais laiks, bet viņš joprojām nekustējās ne no vietas. Instinkts lika turpināt izvēlēto izmeklēšanas metodi. Nekādu kautiņu tumsā, nekādu šāvienu, nekādas tiešas iejaukšanās. Ja viņa pretinieki patiešām ir gangsteri no Roda Gaetano sindikāta, tad šai kaujas laukā viņiem ir visas priekšrocības. Protams, nav nekā vienkāršāka par lēcienu uz kaimiņu balkona, no kurienes var iekļūt Lellītes istabā. Bet kur garantija, ka viņš tur atradīs mīklas atrisinājumu, nevis nāvējošu lodi?
Mūns aizslēdza balkona durvis — šai naktij pietiek ar vienu nelūgtu ciemiņu.
Viņš norija miegazāļu tableti un, nodzēsis naktslam- piņu, izstiepās gultā. Istaba ieslīga bālganā puskrēslā. Jūra viegli mirdzēja un vienmērīgi šūpojās. Kaut kāda bezveida masa šķita brīžam ielīstam cauri stiklotajām balkona durvīm, brīžam atkal izplūstam laukā.
Bet smadzenes uzbāzīgi urdīja dažādas hipotēzes, kuras tūdaļ izgaisa, dodamas vietu citām. Pēc sarunas ar Lellīti agrākajām bija nākušas klāt divas jaunas. Gan kinoaktrisei, gan garīdzniekam bija pilnīgs pamats ienīst Gvendolīnu. Taču ienīst vēl nenozīmē likvidēt. Domas pajuka. Iespējams, tur bija vainīgs nogurums, iespējams, — vesela aromātu buķete, kas piepildīja telpu. Oda pēc grima, lūpu krāsas, pūdera, matu lakas, kādas kodīgas smaržas, pat olīvu eļļas, bet visa šī sarežģītā gamma nespēja apslāpēt vienu vienīgo — mandeļu vājo smaržu.
Tā apgāza visus loģiskos apsvērumus, prokurora balsī pieprasīja uzskatīt Gvendolīnu nevis par upuri, bet par noziedznieci. Neuzklausīt to bija pāri spēkiem, tomēr Mūns spītīgi atgaiņāja šo domu. Lai atbrīvotos no tās, viņš mēģināja iztēloties, par ko patlaban tērzē Evelīna Rodžera ar savu Ramirosu. No tā nekas neiznāca, domas ietiepīgi atgriezās izejas punktā, bet tad sāka riņķot ap Ramirosu. Kādēļ viņam vajadzīgs ierocis? Vai Ramiross patiešām tā baidās no Lellītes vīra?
Mūns izlēca no gultas. Viņš bija gluži aizmirsis par savu nodomu savest kopā meksikānieti ar Rozitu Bairdu un paskatīties, kā abi viņa klātbūtnē izturēsies. Viņš iededzināja gaismu un uz papīra ar viesnīcas «Holivuda» attēlu uzrakstīja: «Gaidu tieši desmitos. Mūns.»
Tad uzvilka rītasvārkus, noglabāja revolveri kabatā un izgāja gaitenī. Lellītes istabā bija tumšs, tur nedzirdēja ne skaņas. Domājams, tie, kas tur atradās, aizgājuši, kamēr viņš sarunājās ar kinoaktrisi. Pa blakus istabas durvju spraugu spiedās laukā gaismas strēlīte, tur atskanēja klusi čuksti, varbūt nopūtas. Lellīte nebija melojusi — viņa patiešām atradās pie Ramirosa.
Mūns pabāza zīmīti zem durvīm un atgriezās savā istabā. Viņš mēģināja piespiest sevi iemigt, bet tas neizdevās. Kā zirnītis zem princeses pēļiem Andersena pasakā, revolvera cietais metāls bija skaidri sajūtams caur mīksto spilvenu. Vajadzētu nodzēst naktslampiņu, bet viņš nez kādēļ neuzdrošinājās to darīt. Zilganā, mierīgā gaisma nedaudz nomierināja, taču skatiens aizvien no jauna pievērsās dīvānam, kur vēl pirms dažām dienām bija gulējis Rols Šrīvers.
Mūns iztēlojās, kā viņi te dzīvojuši — misis Šrīvera ar dēlu vienā istabā, Gvendolīna — otrā. Durvis starp istabām atdalīja divas dažādas pasaules. Spriežot pēc Džošua Šrīvera un vietējo iedzīvotāju nostāstiem, misis Šrīvera bija pilnīgs pretstats meitai. Ja viņa nav devusi Gvendo- līnai daudz naudas, tad to varēja izskaidrot nevis ar skopumu, bet ar vēlēšanos iepotēt meitai savus dzīves uzskatus. Ja viņa aprobežojās ar dubultapartamentu, kaut varēja noīrēt veselu stāvu, tad darīja to ne tikai tāpēc, lai nepiesaistītu Roda Gaetano aģentu uzmanību. Arī apslēptā bagātība Melnajā alā neiemiesoja viņas uztverē materiālu vērtību. Gluži otrādi — klejojumi pa pazemes labirintiem deva iespēju aizbēgt no čeku grāmatiņas un neskaitāmajiem kalpotājiem, kas bija pārvērtuši Šrīvera plašo savrupmāju komfortablā cietumā. Savādi gan, bet tieši šī bēgšana no īstenības pierādīja, ka misis Šrīveras un Gvendolīnas dzīves uztverē nav būtisku pretrunu. Viena atrada romantiku seno laiku apslēptajās mantās, otra — modernajos gangsteros.
Mūns norija vēl vienu tableti. Cenzdamies ne par ko nedomāt, viņš ieklausījās čaukstoņā, kas piepildīja viesnīcu, kamēr galu galā tomēr iesnaudās. Viņu uzmodināja klauvējieni. Sākumā klusi, tad aizvien uzstājīgāki. Mūns uzreiz neapjēdza, ka klauvē pie durvīm, nevis kaut kur virs galvas. Gatavs jebkuram pārsteigumam, viņš satvēra revolveri un atslēdza durvis. Apgaismotajā gaitenī stāvēja pasta priekšnieks.
— Piedodiet, ka uzmodināju, — tas teica.
— Nāciet iekšā! Kas noticis?
— Telegrammas. Domāju, ka steidzamas.
— Vai tās pienākušas tikai tagad?
— Nē, — pasta priekšnieks sastomījās. — Bet es .. .
— Apsēdieties un paklusējiet, — Mūns viņu pārtrauca, atplēsdams pirmo telegrammu. Tā skanēja: «Ar atklātu tekstu vai komerciālu kodu Kings» Komerciālais kods, neraugoties uz mīklaino nosaukumu, ir vienkāršs starptautisku īsinājumu sakopojums tirdzniecības un finansu operācijās. Taču Donalds Kings izmantoja šo nevainīgo šifru sava personīgā, tikai pastāvīgiem klientiem zināmā šifra maskēšanai. Savos sakaros ar Kinga aģentūru Mūns ne vienu reizi vien bija šo šifru izmantojis. Taču šoreiz viņš deva priekšroku atklātai spēlei.
— Atļausiet cigāru? — pasta priekšnieks palūdza.
— Ņemiet! — Mūns noburkšķēja, uzmezdams atbildes tekstu: «Ar atklātu. Atsūtiet Rodrigo Gaetano paraksta faksimilu. Uzziniet, kas Spānijā uzņemtajā filmā tēlo Fal- stafu. Atsūtiet uzņemšanas grupas dalībnieku pilnu sarakstu.»