Mūns pārlasīja tekstu un atdeva to pasta priekšniekam, kas pa to laiku bija iekārtojies dziļajā klubkrēslā. Uz krēsla muguras nomestos rītasvārkus viņš bija rūpīgi uzkāris pie sienas.
— Sagatavojiet simts pesetu! — pasta priekšnieks zīmīgi teica.
— Atradāt numuru? — Mūns nopriecājās.
Pasta priekšnieks nepaguva atbildēt. Saklausījis gaitenī tikko dzirdamus soļus, Mūns deva zīmi klusēt. Tad pačukstēja:
— Runājiet! Kas ienāk prātā!
Pasta priekšnieks, izrādījis apbrīnojamu reakcijas ātrumu, sāka stāstīt kādu kataloniešu anekdoti, kamēr Mūns pielavījās pie durvīm un negaidot tās atgrūda. Viņa priekšā stāvēja šveicars.
— Kas jums te meklējams? — Mūns uzkliedza.
— Klusāk, jūs uzmodināsiet visu viesnīcu, — dons Benitess vainīgi nomurmināja. — Jums ir ciemiņš, tāpēc nodomāju — varbūt vēlaties pacienāt viņu ar vīnu.
— Tātad jūsu galvenā nodarbošanās nav vis slepena noklausīšanās, bet riteņkrodzniecība? — Mūns pasmīnēja.
— Ko jus! — šveicars apvainojās. — Pie mums leja ir automātu zāle. Tur ir itin viss — konjaks, vīni, viskijs. Dodiet naudu, zibens ātrumā atnesīšu … Bet ja nevēlaties … — šveicars pagriezās, lai dotos projām.
— Pagaidiet! Vai, noklausīdamies mūsu sarunu, neredzējāt, kas iznāca no Lellītes istabas?
— Nevienu neesmu manījis, — dons Benitess ātri atbildēja. Tad apķēries nobubināja: — Kā jums vispār ienācis prātā, ka es …
— Netēlojiet! — Mūns miermīlīgi teica. — Kur misis Šrīvera glabāja naudu?
— Pedro Himenesa bankas vietējā nodaļā. Pie mums citas iespējas nav.
— Un nu pēdējais jautājums. Kas atveda dzimšanas dienai domāto mandeļu torti?
— No Malāgas? Nezinu, — dons Benitess paraustīja plecus. — Mēs esam sīki ļautiņi, mums neviens nekā nesaka … — viņš apklusa, tad atdzīvojās: — Atcerējos! Tā bija Gvendolīna! Viņa vēl pateica mātei, ka Malāgā satikusi kādu paziņu no Ņujorkas un norunājusi paciemoties pie viņa …
— Zināt, kas jūs esat? — Mūns izgrūda caur zobiem.
— Briesmīgs cilvēks. Briesmīgs, jo nav nekā, ko jūs nezinātu. Nebrīnīšos, ja izrādīsies, ka zinājāt, kas nogalinājis Šrīverus …
— Jūs laikam jokojat, — šveicars apvainojās.
— Protams! — Mūns nīgri pasmīnēja un pastiepa desmit pesetu.
Ar to pašu aizvainoto izteiksmi šveicars apmainīja naudas zīmi pret atklātni. Mūns atkal dabūja svēto Hu- liānu — dona Benitesa atklātņu sortiments laikam nebija pārāk bagātīgs. Gurdi vilkdams kājas, šveicars devās uz kāpņu pusi, neviļus palēninādams soli pie katrām durvīm.
Turēdams rokā atklātni, Mūns atgriezās istabā. Viņam šķita, it kā pasta priekšnieks uzmestu tai izbrīnās pilnu skatienu. Taču ciemiņš tūlīt vienaldzīgi novērsās, turpinādams sūkt cigāru.
— Tātad jūs esat atradis numuru, uz kuru zvanīja Šmits, — Mūns atgādināja.
— Visu nakti ne acu neaizdarīju. Pārskatīju abonentu grāmatu no pirmās līdz pēdējai lappusei… Jūs pareizi uzminējāt — telegrammas pienāca pirms divpadsmitiem. Biju cieši nolēmis nenākt pie jums ar tukšām rokām, — pasta priekšnieks centās izcelt savus nopelnus.
— Lieliski! Pastāstīsiet par to rīt! — Mūns pārtrauca.
— Bet tagad īsi un skaidri — kam pieder telefons?
— Nevienam! — atbilde patiešām bija maksimāli īsa.
— Vai jūs āzējat mani? — Mūns sašuta.
— It nemaz. Sarakstā nav tāda numura.
— Un par šo informāciju jūs pieprasāt simts pesetu? Jūs esat vai nu jokupēteris, vai…
— Lūdzu, neturpiniet! — pasta priekšnieks piecēlās. — Mēs, spānieši, nemīlam, ka mūs aizvaino… Mana informācija ir šis naudas vērta. Tas, ka numura nav, pierāda ko svarīgu — telefons tiek turēts slepenībā.
— Patiešām! — Mūns nomurmināja. — Piedodiet man!
— Šoreiz piedodu! — pasta priekšnieks svinīgi paziņoja un jau citā, ikdienišķā balsī turpināja: — Pie mums visiem abonentiem obligāti jāuzrāda numurs. Izņēmums ir vienīgi valdības locekļi, vispopulārākie matadori un kinozvaigznes … Un bez tam, paši saprotat, par noteiktu summu pie mums var nopirkt visu …
— Pat ģenerāli Franko? — Mūns pasmaidīja.
— Ņemiet vērā, ka to teicāt jūs, nevis es! — pasta priekšnieks izlikās nobijies.
Mūns iegrima domās — Šmita loma kļuva aizvien mīklaināka. Pasta priekšnieks pacietīgi gaidīja. Saņēmis honorāru, viņš iebāza banknoti krūšu kabatā, uz sliekšņa vēl atgādinādams:
— Neaizmirstiet iepazīties ar otru telegrammu. Manuprāt, tajā ir visai svarīga ziņa.
Tā arī bija. Telegramma ar Šrīvera sekretāra parakstu skanēja:
«Misters Šrīvers atrodas šoka stāvoklī ārsti aizlieguši viņu informēt par jūsu pieprasījumu man personīgi par viņa kremācijas pavēli nekas nav zināms»
DESA «EXTRA»
Mūns redzēja šausmīgu sapni… Kaucieni, sprādzieni … viņš pamodās vienos sviedros un ieklausījās. Kaut kur lejā dārdēja sitamie instrumenti. Šim troksnim pievienojās mēbeļu brīkšķi un uzmodināto viesnīcas iemītnieku šķendēšanās.
Mūns izgāja uz balkona. Bija vēl agrs. Ūdenī atmirdzēdama, saule lēnam cēlās virs apvāršņa. Vakardienas Āfrikas karsto dvašu bija nomainījis patīkams vēsums.
Liedags bija tuksnesīgs, atskaitot dažas zvejnieku sievas, kas lāpīja tīklus.
Mūns pārliecās pār margām un ieraudzīja lejā Hjū Braunu sidrabainu saksofonu ielokā. Rokas vēziens — un bungu dārdoņa apklusa. Divdesmit rīkļu sāka pilnā balsī skandināt:
— Lellīt! Lellīt! Lellīt!
Blakus balkonā atskanēja viegli soļi. Mūns ielūkojās spraugā. Kinoaktrisei mugurā bija tas pats zila neilona naktstērps. Hjū Brauns atkal pacēla roku. No mūziķu pulciņa iznāca dziedonis ar zeltu izšūtos toreadora svārkos un gariem matiem, kas krita pār apkakli. Teatrāli piespiedis roku sirdij, viņš vispirms plaši iepleta muti, lai ievilktu plaušās pēc iespējas vairāk gaisa, tad sāka dziedāt rokenrola ritmā andalūziešu mīlas dziesmu. Līdzīgi spāņu studentiem pogu karaļa dēls sāka iepazīšanos ar rīta serenādi, bet atšķirībā no tiem izteica savas jūtas ar algota mākslinieka palīdzību.