Lellīte aplaudēja. Tad Mūns ieraudzīja, ka lejā nolido puscaurspīdīgs audums, kuram cauri vizuļoja zaļganā jūra. Tā kā pie rokas nebija ziedu, ko spānietes nobirdina saviem zem balkona stāvošajiem kavalieriem, Lellīte bija ziedojusi naktstērpu. Hjū Brauns to uzsprauda savam spieķim un, augstu pacēlis, pavēcināja kā karogu. Orķestris džeza ritmā sāka spēlēt toreadora maršu no «Karmenas». Kaimiņu balkonā atskanēja kaut kas lauvas rēcienam līdzīgs, vēstot Ramirosa parādīšanos.
Mūns atgriezās gultā, uzvilka segu pāri galvai un, ģimenes strīda ieaijāts, atkal iemiga. Viņu uzmodināja klauvējieni.
— Vienu brītiņu! — pārliecināts, ka tā ir Rozita, Mūns uzmeta rītasvārkus un devās pie durvīm. Uz sliekšņa stāvēja amerikāņu karavīrs.
— Mašīna jūsu rīcībā, — tas ziņoja.
— Mašīna? — Mūns izbrīnā nomurmināja. — Kas jūs esat?
— Kaprālis Milss! Jūsu rīcībā nodotās mašīnas šoferis…
— Pārāk laipni no ģenerāļa puses, — Mūns uzminēja.
Izvadījis apmeklētāju, viņš devās uz vannas istabu.
Mašīna neizgāja no prāta. Ar ko viņš izpelnījies tādu ģenerāļa uzmanību? Pulkstenis rādīja pusdeviņi. Jāpasteidzas — desmitos jāatnāk Rozitai un Ramirosam. Būdams neziņā, vai automāti viesnīcas zālē apmierina vajadzību pēc barības, viņš tepat uzkoda sviestmaizi un no termosa iedzēra melnu, remdenu kafiju.
Vestibils bija tukšs. Viesnīcas iemītnieki atguva rīta serenādes iztraucēto miegu. Uz marmora kolonu un palmu fona vientuļš savā nodalījumā kvernēja dons Benitess.
— Labrīt, senjor! — viņš naski pielēca kājās.
Tikai tad līdz Mūna apziņai nonāca, ka viņš un šveicars nav vienīgie vestibilā. Blakus ieejai, dziļā krēslā līdz ausīm iegrimis, pilnīgi nekustīgi sēdēja kaprālis Milss.
— Kā labi gulējāt? — šveicars apvaicājās ar profesionālu laipnību. — Vai koncerts iztraucēja arī jūs? Tas ir labākais Malāgas orķestris! Kur gan cilvēki ņem tādu naudu? … Klīst baumas, ka jūrā parādījusies nezināma zemūdene, — dons Benitess uzskatīja par savu pienākumu izklāstīt visus jaunumus. — Pedro dzirdējis no kāda amerikāņu zaldāta, ka tie esot krievi. Ko tik neizgudro!
— Vai Pedro bija atnācis?
— Gaidīja jau kopš pulksten sešiem. Teicu viņam, ka diez vai jūs tik agri celsieties, tāpēc viņš aizskrēja sagaidīt rīta autobusu.
Šai brīdī durvīs parādījās Pedro. Beidzis tiesāt sviestmaizi, viņš noslaucīja taukainos pirkstus biksēs un sarokojās ar Mūnu.
— Vai šodien būšu jums vajadzīgs? — zēns lietišķi apjautājās.
— Jau iztērēji visu naudu un gribi atkal nopelnīt? — Mūns pasmaidīja.
— Es taču esmu jūsu palīgs, — Pedro sašuta. — Bet jūsu simts pesetu nodevu glabāšanā donam Benitesam … Kas attiecas uz autobusu, tad aizgāju paskatīties, vai nav atgriezies doktors Enkarno. Jums, senjor Mūn, būtu ļoti svarīgi aprunāties ar viņu.
— Paldies, Pedro. Cik nojaušu, viņš nav atbraucis.
— Kā jūs to zināt? — Pedro vaicāja ar bērnišķu naivumu.
— Ne jau velti esmu detektīvs, — Mūns pajokoja.
— Tad arī es gribu kļūt detektīvs, — Pedro nopietni paziņoja. — Man daudz kas jāuzzina, piemēram, kāpēc mēs ciešam šo riebīgo Franko?
— Ciet klusu! — dons Benitess bailīgi čukstēja. — Lai dievs nedod, kāds vēl sadzirdēs!
— Klusēšu jau, klusēšu, — Pedro neapmierināts noburkšķēja un, uzgriezis šveicaram muguru, devās Mūnam līdzi.
Uz ielas viņi ieraudzīja džīpu, kura zaļo virsmu klāja brūnpelēki maskojuma traipi. Pie stūres sēdēja kaprālis Milss, ko Mūns pirms sekundes vēl bija redzējis vestibilā.
— Uz kurieni? — kaprālis apvaicājās automāta balsī.
— Paldies, nevajag, tas ir pavisam tuvu, — Mūns atteica. Kaprālis Milss neko neteica. Taču, šķērsojis laukumu un ieniris šaurā ieliņā ar veikaliņiem un darbnīcām, Mūns pārliecinājās, ka mašīna seko pa pēdām. Droši vien šoferim bija paradums runāt tikai visnepieciešamāko un burtiski izpildīt priekšniecības pavēles.
Atslēdznieks, kas tajā pašā laikā bija arī vienīgais san- tehniķis un elektriķis, bez sevišķas izbrīnās pieņēma pasūtījumu izgatavot slēdzenes dublikātu. Nebūdams ziņkārīgs — vai arī aiz takta sajūtas, —meistars pat nepainteresējās, kādēļ viesnīcā dzīvojošam cilvēkam vajadzīga otra slēdzene. Tiesa, Mūns bija noņēmis plastmasas ripuļi ar istabas numuru, bet metālā iegravētais viesnīcas nosaukums «Holivuda» nodeva atslēgas piederību. Bet arī tas ietilpa viņa plānos — Lellītei jādod iespēja pārliecināties, ka viņš cītīgi pilda tās uzdevumu.
Pedro izrādījās ziņkārīgāks.
— Kāpēc jums vajadzīga otra slēdzene? — viņš čukstēja, iznācis uz ielas.
— Paskaidrošu citreiz.
— Vai nevar tūlīt? — Pedro uzplijās. — Tas, ka taisāties iekļūt svešā istabā, man pašam skaidrs. Bet šim nolūkam taču nav vajadzīga slēdzene. Marķīzs stāstīja, ka bandīti un slepenpolicisti allaž lietojot mūķīzerus. Viņam pašam to ir vesels saišķis.
— Interesanti!
— Uz kurieni? — atskanēja kaprāļa Milsa bezkaislīgā balss.
— Uz pastu! … Bet tu, Pedro, paliec šeit! Tikko slēdzene būs gatava, aiznes uz viesnīcu!