Pedro nobālēja. Izrādījās, ka tam par iemeslu bija
Mūna rupjā konspirācijas pārkāpšana. Zēns tūdaļ izlaboja kļūdu, nevērīgi paskaidrodams kaprālim:
— Senjoram Mūnam salūzusi čemodāna atslēga. Nācās pasūtīt jaunu.
Nevarēja saprast, vai džīpā bija brīnummotors vai arī pats šoferis bija brīnumdaris. Tiklīdz Mūns paguva iekāpt, darbnīca un durvīs stāvošais zēns zibenīgi izzuda skatienam.
Pastā Mūnu sagaidīja divas telegrammas. Viena no Deilija, otra no Donalda Kinga. Nereaģēdams uz pasta priekšnieka mēģinājumu uzsākt valodas, kuras traucēja bērnu kņada aiz sienas, Mūns drudžainā steigā pārlasīja telegrammas.
«Attiecībā uz Šmitu un doktoru Šveinfurtu palūdzu ziņas no sava RietumVācijas informatora,» Kings ziņoja. «Ar Roda faksimilu radušās grūtības, bet ceru tomēr sadabūt. Falstafa lomu Stenlija Hjūza filmā tēlo pazīstamais itāliešu komiķis Tinto Loreti. Uzņemšanas grupas dalībnieku pilnu sarakstu saņemšu no sava Losandželosas informatora rīt. Vēlu sekmes.»
Mūns neviļus iesmējās. Donalda Kinga pasakainie ienākumi netraucē tam būt pasakaini skopam. Tas, ka viņš nav pažēlojis dažus centus labu sekmju no vēlēšanai, nemaz neizskatās pēc viņa… Mūns pārlūkoja garu garo, Šrīveram piederošo uzņēmumu sarakstu. Tūdaļ aiz universālveikaliem un kaut kādām mīklainām pētniecības firmām sekoja akciju sabiedrība «American Develop- ment Company». Starp daudziem rūpniecības un finansu uzņēmumiem, kuros tai piederēja akciju vairums, Mūns beidzot atrada meklēto. Firma «Viss tūristam», kuras specialitāte bija tūristiem nepieciešamā inventāra un produktu ražošana, kā arī apdrošināšana pret slikta laika dēļ sabojātu atvaļinājumu, piederēja Džošua Šrīveram.
Pat neatvadījies no pasta priekšnieka, ko klienta nevērība jau tā bija pietiekami aizvainojusi, Mūns izskrēja uz ielas, ielēca džīpā un lika braukt uz policijas komisariātu. Deilija telegramma pagaidām palika neatplēsta. Ar to varēja nesteigties, jo vairāk tāpēc, ka Mūns jau iepriekš zināja tās saturu.
Policijas komisariātā riņķoja tās pašas vecās mušas. Dežurants, šoreiz jau cits, kokainā pozā sēdēja uz sola. Ja viņa rokā nebūtu «Fjēstas» spāņu izdevuma, varētu nodomāt, ka viņš sēdēdams militāri sveicina. Pulkvedis Baroha-i-Pinoss aiz tintes notraipītā galda runāja pa telefonu. Pēc oficiālās sejas izteiksmes spriežot, viņš kaut ko ziņoja priekšniecībai. Pamanījis Mūnu, pulkvedis ar skubu nobeidza sarunu un uzrunāja detektīvu, laipni smaidot:
— Kādas sekmes? Vai uzgājāt pēdas?… Atvainojiet! — Pulkvedis uz pirkstgaliem tuvojās policistam un paņēma grāmatu. Policists gulēja.
— Kādi cūkas! — Pulkvedis pagriezās pret Mūnu. — Viņiem dod iespēju dienesta laikā iepazīties ar lieliska rakstnieka, spāņu tautas lielā drauga darbiem, bet viņi — sabotē! … Varat iedomāties, kas notiks, ja ģenerālim Debldejam ienāks prātā pavaicāt šim lopam, vai viņš lasījis «Fjestu». Ģenerāļa vietā es apvainotos. Amerikāņi sniedz mums tādu palīdzību, bet mēs pat viņu literatūru nepētām, kā nākas … Paldies dievam, jūs neesat tik viegli aizvainojami kā mēs, spānieši!
— Varbūt neesat izvēlējušies viņa līmenim piemērotu lasāmvielu? Varu derēt, Marks Tvens neiedarbotos kā miegazāles.
— Marks Tvens? Kas tas tāds?
— Amerikāņu rakstnieks.
— Paldies! Pacentīšos atcerēties… Ziniet, kultūra ir mūsu vājā vieta! — pulkvedis noglaudīja Hemingveja sējumu un no visa spēka iesita ar to policistam pa galvu.
Acīm redzot, šī procedūra iecirknī nebija nekas jauns. Dežurants pielēca kājās, ar vainīgu sejas izteiksmi pacēla no grīdas grāmatu un sastinga iepriekšējā kokainajā pozā.
— Iesim uz manu kabinetu! — policijas priekšnieks aicināja.
— Pēdas? — Mūns atcerējās, izklaidīgi aplūkodams sienu, ko klāja Panotarosas fotogrāfija — karte. — To ir tik daudz, ka pietiktu ducim noziegumu. Praksē tas nozīmē, ka nav nekādu pēdu.
— Toties man kaut kas ir, — pulkvedis izņēma no aktu vākiem dažus attēlus. — Tie ir mis Gvendolīnas Šrīveras kadiljaka riepu nospiedumi.
— Kur tos atradāt?
— Netālu no dona Brito sadragātās mājas. Tālāk izsekot neizdevās, viss sadedzis.
— Beidzot kāds pieturas punkts! Spriežot pēc Panotarosas panorāmas, cilvēks, kas dodas Malāgas virzienā, taisa lielu, tātad speciālu līkumu, lai piebrauktu pie šīs mājas … Tas nozīmē …
— Nepriecājieties! Riepām ir īpašs raksts, pēc kura var secināt, uz kuru pusi braukusi mašīna. Mis Gvendolīna nevis aizbrauca, bet atgriezās Panotarosā. Pie tam tieši tai laikā, kad notika gaisa katastrofa.
— Jūs apgalvojat… — Mūnam aizrāvās elpa.
— Jā. Nopratināju donu Brito. Vēl būdams mājās, viņš redzējis pa logu kadiljaku un kādu cilvēku tajā. Apgaismojums bija fantastisks. Nešaubos, ka tā bijusi mis Gvendolīna. Misteram Šrīveram tas būs smags trieciens.
— Manuprāt, mis Gvendolīnu vēl pārāk agri apbedīt, — Mūns izgrūda caur zobiem.
— Lai dievs dod!
— Bet mašīnas paliekas? Vai esat tās meklējuši?
— Meklējumi vēl turpinās. Bet atšķirt izkusušā metāla haosā automobiļa riepu gabaliņu no lidmašīnas šasijas gabaliņa ir pilnīgi neiespējami. Piekrītat?
— Loģiski tas tā būtu. Bet starp mis Gvendolīnas nozušanu un pārējo Šrīvera ģimenes locekļu nāvi noteikti pastāv kāds sakars.
— Arī šai ziņā nāksies jūs apbēdināt, — pulkvedis līdzjūtīgi pasmaidīja. — No Malāgas beidzot saņemti analīzes rezultāti. Vienā no konservu kārbām atrastas desas atliekas, kas lielā daudzumā satur botulīnu, — un policijas priekšnieks pasniedza Mūnam oficiālu dokumentu ar trim parakstiem un Malāgas policijas pārvaldes zīmogu.
Mūns iegrima smagās pārdomās. Beidzot pajautāja:
— Vai aizsūtījāt Šrīveram tikai vienu telegrammu?