— Protams, nē! Nākamajā dienā nosūtīju otru, kurā sīki par visu informēju.
— Arī to, kā saucas desa, ar kuru saindējušies Šrīveri un Matosinjosu laulātais pāris? — Mūns vaicāja, būdams jau iepriekš pārliecināts par atbildi.
— Jā!
No policijas komisariāta Māns iznāca pilnīgi salauzts. Nikni atgaiņājies no pakalpīgā kaprāļa Milsa, viņš devās uz viesnīcu kājām. Viss skaidrs, skaidrs līdz riebumam. Uzzinājis, ka viņa piederīgie miruši no paša firmas ražotajiem konserviem, Šrīvers izbijies skandāla un steidzami pavēlējis līķus sadedzināt. Mūnu viņš nav informējis, jo tādā gadījumā nāktos paskaidrot īsto iemeslu. Bet varbūt — nepaguva informēt — satricinājums izsaucis smagu nervu šoku.
Kas attiecas uz Gvendolīnu, tad pilnīgi iespējams, ka viņa patiešām kritusi par upuri gaisa katastrofai. Un visas daudzās aizdomas un šķietamie lietišķie pierādījumi nav nekas cits kā fantāzijas auglis.
PAZUDUŠAS FOTOGRĀFIJAS
Mūns atgriezās viesnīcā tādā noskaņā, ka gribējās tikai sakravāt ceļa somu. Pagaidām viņu atturēja vienīgi iecerētais brauciens uz Puente Alčezerilo.
— Esiet sveicināti, mister Mūn! — uz kāpnēm parādījās ģenerālis Debldejs. Neraugoties uz vakarvakarā saņemto slikto vēsti, ģenerālis izskatījās možs. Pensneja stikli laipni zibsnīja, viņš izstaroja rīta svaigumu un smaržoja pēc augstākā labuma odekolona.
— Pateicos par mašīnu. Tiesa, man nav visai skaidrs, kā norēķināsieties par notērēto benzīnu. — Mūns pajokoja bez smaida.
— Ierakstīsim ailē «slepeni izdevumi», — ģenerālis Debldejs smējās. — Tā ir mūsu priekšrocība, salīdzinot ar jebkuru citu resoru. Šī mistiskā aile sedz visu, sākot ar veselas valsts uzpirkšanu, beidzot ar mūsu līdzstrādnieku intīmajām izpriecām … Starp citu, man nebija ne jausmas, ka jums tāda piekrišana pie sievietēm, — ģenerālis pamirkšķināja.
— Pāradresējiet savu komplimentu Hjū Braunam. Viņam patiešām ir visas izredzes pāriet no rīta serenādes uz nakts serenādi.
— Neesiet tik pieticīgs! — ģenerālis piedraudēja ar pirkstu. — Mans adjutants naktī nejauši redzējis, kā no jūsu istabas iznākusi Lellīte. Tikai nedomājiet, ka man ir iebildumi. Šis idiots Ramiross pelna, ka viņam uzliek ragus.
— Tā bija tīri lietišķa vizīte, — Mūns paskaidroja.
— Tiešām? — ģenerālis likās ieinteresēts. — Ja nezinātu, ka garīdzniekiem, ārstiem un slepenpolicistiem jāsaglabā profesionālie noslēpumi…
— Laipnība pret laipnību. Jūs nodevāt manā rīcībā ne vien tulkotāju, bet arī mašīnu …
— Daru to mistera Šrīvera dēļ, — ģenerālis pasvītroja.
— Tātad man nekā neesat parādā.
Mūns tomēr pastāstīja par Lellītes uzdevumu, piekodinādams, ka paļaujas uz ģenerāļa klusēšanu. Patiesībā viņš nedeva par to ne plika graša. Panākumi šķita pilnīgi atkarīgi no tā, cik patiesi izdosies radīt ilūziju, ka detektīvs dzīvo stikla namā, kur redzams katrs viņa solis.
Ģenerālis Debldejs kļuva domīgs.
— Vai tas nozīmē, ka atsakāties no Šrīveru nāves cēloņu izmeklēšanas? — viņš vaicāja.
— Kā lai jums pasaka. Mana vienīgā reālā cerība ir Puente Alčezerilo. Ja šis brauciens nekā nedos, palikšu te vēl dažas dienas tāpat vien, lai būtu tīra sirdsapziņa…
— Misters Šrīvers būs ļoti apbēdināts.
— Neesmu vainīgs. Necerēju, ka lieta izrādīsies tikpat miglaina kā baumas par krievu zemūdeni.
— Diemžēl tās nav baumas, — ģenerāļa balsī varēja sadzirdēt nemieru.
— Patiesi?
— Jā!
Nez no kurienes iznira majors Melbričs, brīdinoši ieklepojās un tikai pēc tam sasveicinājās ar Mūnu.
— Nemāciet mani! — ģenerālis diezgan asi noteica.
— Misteram Mūnam pilnīgi uzticos. Būtu labāk noskaidrojis, kurš no mūsējiem atbildīgs par slepenās informācijas izplatīšanos.
Sitiens sasniedza mērķi — majors Melbričs sadrūma. Ģenerālis Debldejs paņēma Mūnu zem rokas un pārgāja uz čukstiem:
— Tad klausieties, bet tas patiešām lai paliek starp mums. Ja sacelsies panika, man klāsies ļauni. Mēs uztvērām pārraidi, šifrētu, vai saprotat? Precīzi nopeilēt neizdevās. Raidītājs atrodas kaut kur netālu jūrā un visu laiku pārvietojas. Sākumā nolēmām, ka tas ir spāņu kara kuģis, bet flotes komandieris apgalvo, ka šai rajonā viņam kuģu neesot… Nācās izsaukt no Rotas pretzem- ūdeņu laivas ar speciālu aparatūru.
— Tas ir interesanti, — Mūns teica. Pasakai par krieviem viņš, protams, neticēja. Bet ģenerāļa satraukums pierādīja, ka nozaudētas patiešām ļoti slepenas ierīces.
Viņu personīgi visvairāk interesēja noslēpumainais raidītājs. Telefons ar slepenu numuru, šifrētas pārraides … Roda Gaetano sindikāts nebija vienkārša banda, bet lieliski organizēts uzņēmums ar neaprobežotiem līdzekļiem, kuram kalpoja ne tikai rīkļurāvēji, bet arī ar vismodernāko tehniku apbruņoti speciālisti. Nav nekāda brīnuma, ka sakaru uzturēšanai viņi izmanto ēteru, nevis viegli noklausāmas telefona sarunas …
Mūns apsvēra stāvokli. Ja nojauta viņu neviļ, tad Gaetano ļaudis joprojām atrodas Panotarosā. Tādā gadījumā ģenerālis jāiegūst par sabiedroto. Pēkšņi izlēmis, viņš pastāstīja tam savas aizdomas.
— Neticu, — Debldejs noraidīja. — Tie varētu būt vienīgi krievi… Drīz uzzināsim. Šoreiz operators uztvēra tikai pārraides beigas. Nākamreiz pierakstīsim visu.
— Tiklīdz būsiet skaidrībā, informējiet mani, — Mūns palūdza, neskatīdamies uz Meļbriča pusi.
Majora seja pauda atklātu naidīgumu. Smalkie pirksti nervozi burzīja cepuri, pa taisno matu celiņu tecēja sīka sviedru straumīte.
— Labi, — ģenerālis piekrita un smaidot piebilda. — Ceru savukārt uzzināt no jums jaunumus par Ramirosu un Lellīti.