Выбрать главу

Stikla durvis aiz ģenerāļa un majora aizvērās. Iegri­muši strīdā, viņi devās pie melni lakotas milzu mašīnas ar garu antenu. Bez šaubām, majors Melbričs pārmeta ģe­nerālim pārmērīgu vaļsirdību. Turpretī Mūns juta pret ģenerāli dziļu pateicību. Saruna ar Debldeju bija ievirzī­jusi detektīvu īstajās sliedēs. Tagad viņš pats pabrīnījās par vieglumu, ar kādu bija grasījies piekrist policijas priekšnieka argumentiem. Pat tai gadījumā, ja rīkojums par kremāciju būtu paša Šrīvera dots, palika pietiekami daudz neizskaidrotu problēmu, lai turpinātu izmeklēšanu.

Mūns paskatījās pulkstenī. Piecas minūtes uz vienpa­dsmitiem. Doties uz savu istabu vēl par agru… Viņš izvēlējās ērtu stūrīti, ko mauru stila kolona un dekora­tīvā palma nošķīra no pārējā vestibila. Atslīdzis mīkstā krēsla porolona skavās, Mūns aizsmēķēja. Dziestošā sēr­kociņa plaiksnīgajā gaismā sienu spoguļi atstaroja ne­skaitāmas kolonas un palmas. Brīdi Mānam likās, ka viņš atrodas džungļos starp palmām un marmorbaltiem stum­briem, aiz kuriem paslēpušies uzglūn vajātāji, gatavi viņu sagaidīt ar svina krusu. Muļķīga fantāzija! Viņš nav va­jātais, bet mednieks. Un, jo atklātāk viņš darbosies, jo efektīvāk aizcirtīsies slepenie slazdi. Mūns ar baudu ievilka dūmu un, atcerējies Deilija telegrammu, atplēsa to.

Telegrammā bija atbilde uz pieprasījumu par Roda Gaetano darbību Spānijā. Starptautiskā policija 1960. gadā uzzinājusi, ka Barselonā atrodas Gaetano bāze kontra­bandas narkotisko vielu saņemšanai no Honkongas un tā­lākai nosūtīšanai uz Ameriku, kā arī Eiropu. Uz turieni devās daži detektīvi Luija Orinjona vadībā. Izliekoties par heroīna uzpircēju, Orinjonam izdevās iepazīties ar bāzes vadītāju Gonzalesu. Laikus brīdināts, tas otras tik­šanās laikā šāva uz detektīvu un, to smagi ievainojis, no­zuda. Izņemot nejaušu apšaudes aculiecinieku, Orinjons bija vienīgais, kas bija redzējis Gonzalesu. Orinjona lie­cība atklātu ne tikai Gonzalesu un viņa palīgus, bet arī dažus viņa uzpirktos spāņu policijas darbiniekus. Taču viņš nepaguva to izdarīt. Kāds ārsts Valisters iešļircināja viņam it kā sāpju remdināšanai nāvējošu opija devu. Jā­domā, ka ārsts rīkojies pēc Gonzalesa norādījuma, jo pēc pirmās pratināšanas nozudis. Ir pamats domāt, ka Valis­ters aizbēdzis uz Ameriku. Šīs jezgas rezultātā Rodam Gaetano nācās Barselonas bāzi likvidēt. Uzzināt personas, kas viņu atbalstījušas, neizdevās. Tomēr daži policijas darbinieki tika atcelti no amata. Ārzemnieku uzraudzības nodaļas vadītāju apakšpulkvedi Barohu-i-Pinosu par mod­rības trūkumu (vēlāk izrādījās, ka Gonzaless un viņa palīgi bija apmetušies Barselonā ar viltotām ārzemju pa­sēm) pārcēla uz Malāgu. Kopš tā laika trūkst tiešu no­rādījumu, ka Rods Gaetano uztur sakarus ar Spāniju. «Evening Star» reportieris Arnolds Faremuts, speciālists narkotisko vielu tirdzniecības noslēpumos, apgalvo, ka Gaetano jaunā bāze atrodoties Baleāru salās.

Telegramma bija šausmīgi gara — vesels piedzīvojumu romāns. Vai vērts tērēt tādu naudu, lai paziņotu faktus, ko Mūns zināja jau pirms aizbraukšanas? Spriežot pēc detektīva apmierinātā smaida, tomēr bija vērts. Ar tādu pašu smaidu viņš izlasīja arī pēdējo rindkopu:

«Ņujorkā riebīgs laiks. Ārzemju pases izdošana aiz­kavējas. Spāņu skaistulēm nāksies vēl mazliet paciesties. Deilijs.»

Saburzījis lapiņu, Mūns iemeta to spļaujamtraukā. Gan jau kāds pacels un izlasīs. Varbūt dons Benitess, varbūt kāds tūrists, kuru atveidi laiku pa laikam aizņirbēja spo­guļos.

Tapat kā vakarvakara, Muns vērīgi ielūkojas sejās, salīdzinādams tās ar Roda Gaetano vīru attēliem, ko bija saņēmis no Šrīvera. Ne mazākās līdzības. Automātu zāles durvis pavērās, izlaizdamas gara auguma gaišmati tumšās acenēs. Vienā rokā tas turēja pudeli, otrā — pāris ciga­rešu paciņu. Viņš mazliet atgādināja Čelmzu, Roda Gae­tano pārstāvi sarunu vešanai ar Šrīveru. Gaišmatis pie­nāca pie dona Benitesa, Mūns viņam sekoja. Tuvumā līdzība šķita vēl mazāka, tomēr Mūns nolēma pārlieci­nāties.

—   Sveiks, Čelmz! — viņš sauca, piebilzdams dažus vārdus gangsteru žargonā.

—    Jūs esat kļūdījies, — gaišmatis vienaldzīgi atteica ar manāmu skandināvu akcentu un pagriezās pret švei­caru: — Pasūtiet rītdienai mašīnu braucienam uz Ma­lāgu!

—    Tiks izdarīts! — dons Benitess paklanījās un tūdaļ pievērsās Mūnam: — Piedodiet, senjor Mūn, apkopēja nevarēja uzkopt jūsu istabu.

—    Jā, jā, laikam esmu aizmirsis nodot slēdzeni, — Mūns pasmaidīja. — Bet tur nav ko uzkopt, atskaitot līķi sienas skapī.

—    Iespējams! —- šveicars savukārt pasmaidīja. — Bet, kad es nejauši pastaigājos pa gaiteni, šis līķis ar kādu sarunājās.

Mūns uzskrēja pa kāpnēm. Marmora pakāpienus klāja plats tepiķis jūras krāsā. Tāds pats, tikai šaurāks, sedza gaiteni. Klusi soļodams pa sintētisko sūnu, Mūns pie­nāca pie savas istabas un apstājās. Aiz durvīm, kuras aiziedams viņš tīšuprāt nebija aizslēdzis, skanēja Rami­rosa skaļā balss, pie tam spāņu valodā. Tātad viņš saru­nājās ar Rozitu. Veikli izliktie slazdi bija aizcirtušies. 2ēl, ka blakus nav neviena, kas varētu pārtulkot. Taču visvairāk Mūns cerēja uz savu pēkšņo parādīšanos. Pār­steigti divatā, Ramiross un Rozita noteikti sevi nodos.

Mūns jau izstiepa roku, lai atrautu durvis, kad to kāds satvēra. Viņš spēji apsviedās — blakus stāvēja Pedro.

—    Klusu! — Mūns čukstus brīdināja. — Ko viņš saka? Pārtulko!

—    Neko nesaka … Vienkārši lamājas …

Mūns atgrūda durvis un parāva portjeru. Tumši sar­kanajā krēslā sēdēja Ramiross, bet, izņemot viņu, istabā nebija nevienas dzīvas dvēseles.

—          Beidzot! — Ramiross uzlēca kājās. — Nekādi neva­rēju sagaidīt. Kas noticis ar manu slēdzeni?