— Ar kādu slēdzeni? — Pedro jautāja un nemanot pamirkšķināja.
— Es taču neesmu šveicars, — Mūns pasmīnēja. — Pavaicājiet viņam.
— Bet jūsu zīmīte? Domāju, ka jūs …
— Gluži otrādi, cerēju kaut ko uzzināt no jums.
— Uzzināt? — Ramiross satraukti staigāja pa istabu. — Tad uzziniet! Jūs taču esat detektīvs! Es pat nevaru ieslēgties! Viņi mani nogalinās! — viņš bez kāda sakara izkliedza frāzes.
— Par ko jūs runājat? — Mūns aizšķērsoja Ramirosam ceļu un ar varu piespieda viņu apstāties. — Kas taisās jūs nogalināt? Kādi viņi? Atbildiet!
— Es runāju par Lellītes vīru.
— Bet jūs taču teicāt «viņi».
— Nu jā, domāju viņa salīgtos gangsterus… Mūsu laikos nav nepieciešams slepkavot personīgi…
Ramiross runāja bezkrāsainā balsī. Šķita, ka viņš saka vienu, bet domā gluži ko citu. Kaut kas nebija kārtībā. Ļoti iespējams, ka meksikānis zina par Mūna manipulācijām ar slēdzeni. Lai to pārbaudītu, detektīvs jautāja:
— Kad jūs pamanījāt slēdzenes nozušanu?
— Nesen. Gribēju iet brokastīs. Atbīdu portjeras un redzu — uz grīdas guļ jūsu zīmīte, bet slēdzenes nav. Skrēju tūlīt pie jums …
— Jūs varējāt uzgaidīt mani savā istabā vai vestibilā.
— Man likās, ka pie jums būšu lielākā drošībā.
— Bet jūs taču nebijāt pat ieslēdzies! — Mūns teica, nelikdamies ne zinis par Pedro, kas rādīja viņam slepenas zīmes. Zēns žņaudza saujā no atslēdznieka atnesto pasūtījumu un, spriežot pēc acu izteiksmes, nespēja sagaidīt, kad varēs to nemanot nodot Mūnam.
— Ieslēgties nevarēju, — Ramiross nervozi aizmeta aizsākto cigareti un uzsmēķēja jaunu. — Arī jūsu durvīm nav slēdzenes.
— Atcerējos! — atskanēja Pedro priecīgā balss.
— Senjor Mūn, kā liekas, redzēju to pirmīt vannas istabā! Tūlīt paskatīšos!
Apmierināts ar savu izdomu, kas beidzot ļāva atbrīvoties no konspiratīvās kravas, Pedro drāzās uz vannas istabu. Mūns smaidīdams sekoja un aizvēra aiz sevis durvis.
— Aizturiet senjoru Ramirosu, es tikmēr pārmeklēšu viņa istabu, — zēns satraukti čukstēja, nododams atslēgas. — Vai pamanījāt — viņam labajā kabatā ir pistole?
Mūns neatbildēja. Viņš ātri atgrūda durvis, lai paskatītos, vai Ramiross nenoklausās. Tas nekustīgi sēdēja tumši sarkanajā krēslā un bija tik ļoti iegrimis domās, ka pat nedzirdēja Mūnu ienākam.
— Iešu paskatīties, kur varētu būt jūsu slēdzene, — Mūns teica.
Ramiross nepakustējās. Toties Pedro šai pasākumā gribēja piedalīties par katru cenu. Mūns bez ceremonijām iestūma viņu atpakaļ istabā. Pēc piecām minūtēm detektīvs atgriezās.
— Slēdzene atrodas jūsu durvīs! Ārpusē! — Mūns tēloja izbrīnu, kaut pats bija atslēgu tur tikko ielicis.
— Bet kāds taču bija to paņēmis? — Ramiross skraidīja pa istabu. — Kas? Kāpēc? Noskaidrojiet! Tas ir jūsu pienākums!
— Droši vien, lai saindētu ūdeni karafē, — Pedro autoritatīvi paskaidroja. Mūna palīga loma, kā redzams, zēnam bija pa prātam. — Marķīzs reiz lasīja man priekšā grāmatu, kurā gangsteri noslēpa zem matrača ellesmašīnu …
Ramiross nekādi nebija pierunājams atgriezties savā istabā viens. Tikai pēc tam, kad Mūns, paklausot viņa lūgumam, pārbaudīja sienas skapi, vannas un tualetes istabu, meksikānis mazliet nomierinājās.
Telpa bija līdzīga visiem citiem šīs viesnīcas numuriem. Zilganzaļā jūra aiz loga, ik uz soļa komforts. Taču istabas sienas vēl glabāja nesenā ģimenes skandāla pēdas. No kinoaktrises attēliem bija palikušas pāri tikai spraudītes, pie vienas vēl karājās driska ar zeltītu sandali.
— Kas te notiek? — meksikānis smagi atlaidās gultā un drebošu roku izvilka no pagultes gandrīz iztukšotu pudeli. Spriežot pēc tā, kā viņš ielēja, varēja secināt, ka šorīt tas nebūt nav pirmais malks.
— Pagaidām nezinu, — Mūns pašūpoja galvu. — Jūsu vietā es šodien neatstātu istabu.
It kā dabūjis elektrisko šoku, Ramiross izlaida no pirkstiem plastmasas glāzi. Mūns bija apmierināts — cilvēks tādā stāvoklī drīzāk izpļāpā noslēpumus.
— Kas jums kait? Nomierinieties! — Mūns uzlika meksikānim roku uz pleca.
— Man iešāvās prātā, ka… — Ramiross neizrunāja līdz galam.
— Saindēts? — Mūns tieši no pudeles izdzēra dažus malkus. — Kā redzat, nekas ļauns ar mani nenotiek.
— Bet slēdzene? Te kaut kas slēpjas.
— Vispirms jāizdibina, kas to bija paņēmis. — Mūns izlikās pārdomājam. — Droši vien tas notika naktī, kamēr jūs bijāt pie Lellītes. — Mūns sasprindzināti gaidīja atbildi. Ja Ramiross uzķersies uz āķa, būs skaidrs, kam piederējusi viena ēna uz balkona.
— Naktī? Nekādā ziņā! Pēc kokteiļa vakara tikai dažas minūtes pakavējos pie viņas. Tikko Lellīte ieņēma miegazāles, devos tūlīt uz savu istabu un neizgāju līdz pašam rītam, — pēc balss spriežot, viņš nemeloja.
— Vai pagājušo nakti kāds jūs apciemoja? — Mūns, cerēdams kaut ko uzzināt, turpināja izprašņāšanu.
— Apciemoja? Jūs esat prātu zaudējis! — meksikānis iekliedzās, bet pēc tam sāka smieties. — Ak tā, jūs domājat Lellīti! Viņa atnāca ap trijiem, nokāpa pēc cigaretēm un tad palika, kamēr šis leijerkastnieks neuzmodināja mūs ar savu serenādi…
Meksikānim, liekas, nenāca ne prātā turēt Lellīti aizdomās par slēdzenes nozušanu.
— Varbūt kāds ielavījās no blakus istabas, kamēr jūs abi gulējāt? — Mūns ietiepīgi turpināja uzstādīt jautājumus.
— Blēņas! Tur neviena nebija, — pārāk ātri atbildēja Ramiross. — Pie tam durvis allaž aizbultētas.
— Ja arī Lellīte ir pie jums?
— Vienmēr!