— Atliek vienīgi balkons.
— Arī balkona durvis es aizslēdzu.
— Kāpēc tāda piesardzība?
— Es jau jums teicu .,, Lellītes vīrs … Viņš ir traks!
— Kāpēc jūs tai naktī tā nobijāties no Gvendolīnas Šrīveras?
Ramiross klusēja.
— Varbūt sapratāt, ka tā nav viņa?
— Viņa, kas gan cits?! Vienkārši biju samiegojies un uzreiz nepazinu viņu.
— Toties viņa, domājams, redzēja jūsu apmeklētāju.
— Meli! — Ramiross nobālēja. — Viņa to tīšām izgudrojusi, lai satracinātu Lellīti. Pie manis nebija nevienas sievietes, zvēru jums.
— Neesmu apgalvojis, ka tā bija sieviete.
— Vai tad es būtu slēpis no Lellītes vīrieti?
— Kāpēc melojāt viņai, ka braucat uz Malāgu?
— Vai tā ir pratināšana? — Ramiross kļuva pikts.
— Pagaidām tikai draudzīga tērzēšana. Neaizmirstiet, ka esmu ieradies, lai noskaidrotu, kas vainīgs Šrīveru nāvē un kas atgadījies ar Gvendolīnu. Jūs kaut ko slēpjat.
Ramiross pacēla no grīdas plastmasas glāzi un, piepildījis līdz malām, iztukšoja. Nogaidījis, kamēr rokas pārstāj trīcēt, viņš smīnot teica:
— Ir gan jums fantāzija! Bet, kas attiecas uz Malāgu, tad, būdams manā vietā, jūs visu saprastu. Lellīte ir die- vīga sieviete, bet reizēm tomēr gribas pabūt vienatnē. Tāpēc ķēros pie meliem. Ceru, tas paliks starp mums.
Mūnam aizejot, atslēga durvīs apgriezās divas reizes un bija dzirdams pistoles drošinātāja uzvilkšanas troksnis.
Kad Mūns ienāca savā istabā, Rozita Bairda stāvēja pie loga. Gaisma krita tieši viņai sejā. Tā atgādināja aiz vecuma nomelnējušu acteku dievekļa zelta masku ar diviem melniem akmeņiem ieslīpos ietvaros. Pedro, ierāpies ar kājām krēslā, šķirstīja žurnālu, ko Mūns vakar bija slepus paņēmis no Hjū Brauna.
— Ja nemaldos, jums bija jāierodas desmitos? — Mūns teica sveiciena vietā. Viņš tiešām dusmojās, vairāk gan uz sevi nekā uz Rozitu. Nesaprotami, kā viņš varējis vakar iedomāties, ka starp Rozitu un Ramirosu pastāv slepeni sakari!
— Atnācu laikā, bet jūsu istabā tupēja šis tips. Sapratu, ka nenoturēšos un iecirtīšu viņam pļauku,
— Kur jūs bijāt visu šo laiku?
— Lejā, televīzijas zālē. No Pamplonas translēja lielisku vēršu cīņu, tur pašlaik noris kārtējā fjesta.
— Un ja man nāktos aizbraukt bez jums?
—- Nenāktos. Palūdzu šveicaru paziņot, tikko aizies mans… — Rozita piesarka un apjukusi pabeidza teikumu: — Mans uzbāzīgais pielūdzējs.
Šai brīdī Pedro iekliedzās. Rādītāja pirksts pielipa attēlam, kur Evelīna Rodžera bija nofotografēta Santamo- nikas pludmalē kopā ar Rodu Gaetano.
— Tas taču … — zēns iesāka, bet, pašķielējis uz Rozitu, žigli teica: — Tā ir senjora Rodžera, vai ne?
— Protams, viņa! — Mūns ar smaidu apstiprināja, tad laipni palūdza tulkotāju: — Mis Bairda, lūdzu, nokāpiet vestibilā! Pasakiet kaprālim Milsam, lai sagatavojas braucienam.
— Es viņu nepazīstu.
— Pazīt nav grūti. Vispirms ieraudzīsiet krēslu, bet pēc tam cilvēku, kas ar to pilnīgi saplūdis. Neuztraucieties, viņš jums neuzmāksies ar komplimentiem. «Uz kurieni?» — ir vienīgā kaprālim Milsam zināmā frāze.
Mūns pats nesaprata, no kurienes pēkšņi radusies tāda rotaļīga noskaņa. Droši vien tāpēc, ka ar Pedro palīdzību beidzot izdevies uziet konkrētas pēdas.
Nogaidījis, līdz durvis aizcirtās, viņš noglauda lielā konspiratora spuraino galvu.
— Malacis! Kurš no viņiem Brauns?
— Vai visi detektīvi māk lasīt citu domas? — Pedro uzlūkoja viņu ar sajūsmu.
— Tikai tad, ja tās sakrīt ar paša domām.
— Šitas! — Zēna pirksts apstājās blakus Roda Gaetano miesassargam.
. Mūns noliecās, lai apskatītu, kādā krāsā viņam acis. Par vēlu! Tieši tai vietā jau greznojās trekns traips. Bet tam arī nebija lielas nozīmes. 'Žurnālu attēli ne vienmēr atveido īsto krāsu.
— Tas pats, kas dzīvoja pie marķīza! Viņš toreiz slēpās aiz klintīm, toreiz, kad senjorita Gvendolīna deva tam naudu, — Pedro lepni paziņoja. Pamanījis, traipu, viņš vainīgi apslapināja pirkstu ar siekalām un rūpīgi notīrīja savā vestē.
— Kādas viņam acis — pelēkas?
— Pelēkas … — Pedro nedroši atbildēja. Varēja just, ka viņam ļoti gribas atbildēt apstiprinoši.
— Varbūt tomēr melnas!
— Melnas gan! — Pedro piekrita, taču beigās drosmīgi atzinās: — Taisnību sakot, neatceros, līdz tai reizei nebiju viņu redzējis.
Mūns atcerējās no Šrīvera saņemtos fotoattēlus. Viņš jau vakar gribēja parādīt tos donam Benitesam, bet aizmirsa. Varbūt Pedro pazīs kādu? Kur gan viņš tos nolicis? Pirms gulētiešanas viņš attēlus vēl caurskatīja, bet pēc tam iebāza naktssvārkos. Svārki karājās pie sienas aptuveni tai vietā, kur pirms dažām minūtēm stāvēja Rozita Bairda. Mūns iebāza roku kabatā. Tajā atradās vienīgi kabatlakats. Fotogrāfijas bija pazudušas.
VILTOTAIS ČEKS
Dons Benitess, kas zināja itin visu, pastāstīja, ka Evelīna Rodžera Hjū Brauna pavadībā aizgājusi uz pludmali. Mūns atstāja viņai zīmīti:
«Atbrauciet uz Puente Alčezerilo. Pulksten divos Ramiross tur satiksies ar cilvēku, ko redzējāt viņa istabā. Nekādā ziņā nebrauciet viena, tas radīs aizdomas. Ieteicu paņemt līdz Hjū Braunu, tikai nesakiet viņam brauciena iemeslu. Iestāstiet, ka jums tur norunāta tikšanās ar mani. Mūns.»
Pirms aploksnes aizlīmēšanas viņš uzmanīgi pārlasīja tekstu. Izlikt citiem lamatas — kutelīga nodarbošanās, jāuzmanās, ka neiekrīti pats. Šķiet, viss kārtībā. Lellītei jāuzķeras.
Ne kaprālis Milss, ne Rozita Bairda nezināja ceļu uz Puente Alčezerilo. Taču Pedro, veikli ierāpies džīpā, nokomandēja:
— Brauciet! Es parādīšu!