Tiklīdz mašīna izkustējās, kaprālis Milss, uzticīgs savam paradumam, ieslēdza ceturto ātrumu. Taču viņam nācās tūdaļ palēnināt gaitu. Ielu pārplūdināja kareivji. Viena maiņa atgriezās uz nometni atpūtā, bet otra ar lāpstām, laužņiem un kaut kādiem neizprotamiem sapieru instrumentiem brezenta futrāļos devās uz darbu.
Netālu no dona Ernando krodziņa Mūns ieraudzīja
garīdznieka melnādaino kalpu. To ielenca iedzēruši kara jūrnieki. Spriežot pēc smiekliem un atsevišķiem izsaucieniem, amerikāņi bija viņu izraudzījuši par savu asprātību mērķi. Kāds vicināja viņam pie deguna dunci, piesolīdams noskūt. galvu, cits izlikās pieliekam pie uzacīm degošas šķiltavas. Melnajā, it kā no akmens cirstajā sejā nenodrebēja neviens muskulis. Majestātisks, klusuma togā ietinies, nēģeris lēnām virzījās caur ierindu, it kā apkārt būtu nevis cilvēki, bet tukšums. Ieraudzījuši Rozitu, jūrnieki tūdaļ aizmirsa nēģeri un aizšķērsoja ceļu mašīnai.
— Paskat, mūsu Rozi ja? … Pamet šo veco mērkaķi un nāc pie mums! … Rozij, nāc pie manis, spānietes man apnikušas!
Komplimenti bija parupji, taču tajos bija nomanāma neviltota sajūsma. Un, spriežot pēc smaida, Rozita Bairda neapvainojās.
Toties kaprālis Milss bez jebkāda brīdinājuma palielināja ātrumu, tikko nenotriekdams no kājām krietni iereibušu jūrnieku.
— Jūs varējāt viņu sabraukt, — Mūns teica, ieklausīdamies tālumā gaistošajās klaigās.
— Un kas par to? — kaprālis Milss bezkaislīgi atteica. Pieturēdams stūri ar kreiso roku, viņš ar labo izvilka no krūšu kabatas ādas futlāri, izņēma cigareti un aizsmēķēja.
— Un pareizi butu darījis, — Pedro pēkšņi atsaucās.
— Viņi ir fašisti, neko labāku viņi nav pelnījuši.
— Kāpēc fašisti? — Mūns jautāja ar smaidu.
— Vai tad neredzējāt, kā viņi ņirgājās par nēģeri?
Šī incidenta dēļ, Mūns tikko neaizmirsa apstāties pie bankas. Klerks baltā virskreklā ar melnu kaklasaiti un tumši zilām uzrocēm virs sniegbaltās žaketes izmainīja kādai pavecai dāmai ceļa čekus pesetās. Izvadījis klienti, viņš profesionāli laipni griezās pie Mūna:
— Lūdzu, senjor! … Pedro Himenesa banka veic jebkuras operācijas visās pasaules lielpilsētās, tai skaitā akciju pirkumus, piedalīšanos biržas spēlē un totalizatoros.
— Vai varat man pateikt, kāda summa atradās misis Ūnas Šrīveras kontā?
— Dīvaini! — Klerks aizdomīgi pašķielēja uz Mūnu.
— Pavisam nesen ar tādu pašu jautājumu pie manis
griezās marķīzs Kastelmare. Bet cieņa, ko izjūtu pret viņu, tāpat kā pret jums, senjor, tomēr nedod man tiesības pārkāpt mums dāvāto uzticību …
— Senjors Mūns ir detektīvs, — Pedro iejaucās.
— Tas neko nenozīmē. Ieguldījumu absolūtā slepenība ir mūsu bankas pamatprincips.
— Piezvaniet policijas priekšniekam! — Mūns uzstāja.
Klerks ne visai labprāt paklausīja. Pēc īsas tālruņa
sarunas viņš ar vēl mazāku patiku izsniedza pieprasīto izziņu:
— 18. martā uz tekošā rēķina bija 16 747 pesetas.
— Diezgan pieticīgs noguldījums miljonāriem.
— Šī summa attiecas tikai uz vietējo nodaļu. Misis Šrīverai bija neaprobežots rēķins mūsu bankā. Nauda pēc vajadzības tika pārskaitīta no Malāgas.
— Vai mis Gvendolīnai arī bija pilnvaras?
— Jā.
•— Vai viņa pēdējā laikā izņēma kādu lielāku summu?
— Tieši 18. martā.
— Ar pilnvaru?
— Nē, — klerks sastomījās. — Redzat, iepriekšējā tiienā misis Šrīvera anulēja pilnvaru. Senjorita Gvendolīna uzrādīja čeku, ko bija parakstījusi māte. Viņa izņēma …
— Nepūlieties! Visu atlikušo summu, vai ne?
— Tiešām, bet kā jūs to zināt?
— Senjors Mūns ir detektīvs, viņa amats — visu zināt, — Pedro lepni paskaidroja. — Bet es esmu viņa palīgs!
— Parādiet man čeku! — Muns palūdza.
— Čekus aizsūtu uz Malāgu … Vai kaut kas nav kārtībā? — klerks uztraucās.
— Čeks droši vien ir viltots. Piezvaniet misteram Hi- menesam, lai nodod parakstu grafologa ekspertīzei!
Klerks nobālēja. Metās jau pie telefona, bet, atcerējies savus pienākumus, atgriezās.
— Uz redzēšanos, senjor! Mūsu banka allaž gatava jums pakalpot. Jebkuras operācijas visās pasaules… — teikuma beigas pa pusei noslāpēja aizcirstās durvis.
Uz ielas Mūns mazliet aizkavējās, lai aizdedzinātu cigāru un pārdomātu negaidīto notikumu pavērsienu. No iekšpuses atskanēja klerka uzbudinātā balss.
— Padre Antonio! — tas kliedza, dabūjis savienojumu. Tad balss kļuva neskaidra, spāņu frāzes pārvērtās murmināšanā, bet Mūnam nebija nekādu šaubu, ka klerks ziņo par viņa apciemojumu.
Izkļuvis no šaurajām ieliņām uz ceļa, kaprālis Milss brauca ar vislielāko ātrumu. Garām aiztrauca kalna nogāze ar sīciņām cilvēku figūrām, pret debesīm pacēlās un palika aizmugurē robotais pils tornis. Kalnu pārejā tā pati uz romiešu kolonas drupām novietotā lauku rācija ar vadu, kas pazuda krūmājos, tā pati riepu sava gotā sarkanā, mālainā zeme, ko Mūns bija ievērojis jau pagājušajā reizē, tas pats amerikāņu seržants, kas, viņam iebraucot, pārbaudīja pasi. Iespējams, ka cits, taču pārsteidzoši līdzīgs pirmajam.
Ceļš bija vienmuļš. Caur bālganu putekļu mākoni, monotoni atkārtojoties, slīdēja garām akmeņu nožogojumi, olīvu un apelsīnu birzis, nelieli apstrādātas zemes gabali, kur rosījās zemnieki. Brīžiem likās, ka viņi brauc pa lauksaimniecības muzeju, kur vissenākais eksponāts bija koka spīļarklā iejūgts vērsis, bet pats modernākais — vecs, ap- kvēpis traktors. Nabadzīga zeme. Kristus seja pie ceļmalas krucifiksiem, šķiet, izteica nevis abstraktas sēras par grēcīgo ļaužu dzimumu, bet krustā sistās spāņu tautas nepiepildītās cerības un sāpes.