Bet, patiesību sakot, Mūnu daudz vairāk nodarbināja nozagtās fotogrāfijas. Veikli gan Ramiross viņu apvedis ap stūri! Cik pārliecinoši viņš notēloja līdz nāvei pārbiedētu gļēvuli, pats klusībā smiedamies par vientiesi Mūnu, kurš tīšām atstājis durvis neaizslēgtas. Mūns jutās nelāgi.
Tomēr sakāves rūgtumam jaucās klāt arī zināms gandarījums. Tas, ka fotogrāfijas nozagtas, pierāda, pirmkārt, to, ka tajās redzams vēl kāds Gaetano vīrs, kas uzturējies Panotarosā un droši vien uzturas arī vēl tagad. Vai gan citādi Ramiross būtu tā riskējis? Otrkārt, ar šo rīcību viņš sevi atmaskojis. Tagad būs pamats pieprasīt orderi viņa apcietināšanai. Un tas jau ir solis uz priekšu.
Bet vai tie nav pārsteidzīgi maldi? Mūns sarauca uzacis. Nē, Roda Gaetano ļaudis parasti ir daudz piesardzīgāki. Viņi pēdas nemēdz atstāt. Pie tam, ja labi padomā, Ramirosam nebija nekādas vajadzības sagaidīt Mūnu viņa istabā. Tad jau varētu aplaupīt veikalu, bet pēc tam mierīgi sagaidīt policiju. Nē, Ramiross nav vainīgs. Bet kas tad? Rozita? Kad Mūns ienāca, viņa stāvēja tieši blakus rītasvārkiem. Pedro bija aizņemts ar žurnālu, tāpēc viņai bija itin viegli nemanīti izņemt no kabatas attēlus. Bet varbūt tos nozagusi Lellīte? Kad aktrise gāja pēc slēdzenes, viņai mugurā bija Mūna rītasvārki. Bet kāpēc tieši Lellīte? Tāpat varētu turēt aizdomās pasta priekšnieku. Kāpēc viņš apsēdās tieši tai krēslā, uz kura bija uzmesti rītasvārki? Bet varbūt īstais vaininieks ir Pedro? Pedro, kas ar tādu aizdomīgu gatavību pieteicies viņam palīdzēt? Pedro, kura konspiratora talants lika domāt, ka viņam ir pieredze šādās lietās?
Pedro? Muļķības! Kas gan viss neienāk prātā! Lai izvēdinātu galvu, Mūns sāka vērot ainavu. Ceļš sazarojās. Atstājis aizmugurē Malāgas šoseju, džīps rāpās augšup. Visapkārt slējās saules apsvilināti dzeltenzaļi kalni. Te bija manāmi karstāk nekā piekrastē. Putekļaini akmeņi, nošķiebušies koka krucifiksi, baltas, žēli blējošas aitu ēnas kaut kur augstu virs galvas. Viņi pabrauca garām laika zoba sagrauztam stabam ar sarūsējušas ķēdes atliekām. Pie tā droši vien kādreiz pieķēdētas raganas un ķeceri, iekams inkvizīcijas sārts pārvērtis to miesas apdegušos kaulos un pelnu čupā.
Šai mirklī Mūnam likās, ka juceklīgais aizdomu un minējumu labirints, kurā viņš galīgi nomaldījies, izskaidrojams ar šīs zemes īpašo ietekmi. Fanātiķi un atkritēji, prātā jukuši karaļi, kas lēja asinis un lūdza dievu, konkvistadori dzelzs bruņās un sazvērnieki mūku tērpos. Zaglīgu soļu un apslēpta naida pilna krēslaina pasaule, ko ar tādu spēku iemūžinājis savās vīzijās E1 Grēko, liekas, itin labi sadzīvoja ar mūslaiku bumbvedējiem, kuri nesa degoša benzīna, saindētu šķembu un slepenu ierīču lietus gāzi.
No šīm juceklīgajām domām Mūnam sāka reibt galva.
— Pusspāniju par tableti! — viņam izlauzās pret paša gribu.
— Jūs kaut ko teicāt, mister Mūn? — Rozita vaicāja.
— Nekas. Vienkārši sāp galva … Pedro, vai nezini, kur te tuvākā aptieka?
— Varbūt Puente Alčezerilo? — Pedro nedroši sacīja. — Vispār pie mums baznīcu ir vairāk nekā aptieku.
— Varu jums izpalīdzēt, — Rozita atsaucās. — Man tabletes vienmēr līdz … Dzīve nav tik patīkama nodarbošanās, kā dažam labam rādās. Viens samaksā par to ar brīvprātīgu cietumu, cits ar pastāvīgām galvas sāpēm.
— Lai gan tas nav visai pieklājīgi no manas puses, tomēr šoreiz — lai dievs svētī jūsu galvas sāpes! — Mūns pasmīnēja.
Rozita satvēra militāro planšeti, kas karājās tai pie sāna un attaisīja rāvējslēdzēju. Planšete pa pusei atvērās, zem celofāna Mūns saskatīja baltu četrstūri, kuram bija liela līdzība ar fotogrāfijas kreiso pusi. Rozita tūdaļ aizrāva slēdzēju un aizdomīgi ātri nomurmināja:
— Atvainojiet, esmu aizmirsusi tabletes mājās.
Mūns grasījās kaut ko teikt, bet Pedro tai brīdī iesaucās:
— Tūlīt būsim klāt!
Viņi iebrauca šaurā aizā. Lejā rēca upe. Baltas putu šļakatas lidoja augšup, mezdamas sejā sīksīkus ūdens putekļus. Pretējā krastā vizēja sliedes. Tālumā atskanēja lokomotīves pūtiens, atbalsodamies pret klints sienu, kas karājās virs galvas. Priekšā iznira metāla tilta spraišļi.
— Puente spāniski nozīmē tiltu, — Pedro paskaidroja. — Tāpēc arī pilsētiņai tāds nosaukums. Lūk, te jau tā ir!
Aiz līkuma pacēlās un tūdaļ nozuda baznīcas torņa smaile ar sašķiebušos, apsūbējušu krustu. Ceļš kļuva platāks un izveidoja kaut ko līdzīgu laukumam. Klintī iecirstas kāpnes veda augšup. Mašīnu nācās atstāt lejā. Pa priekšu soļoja Pedro, mērkaķa veiklībā pieveikdams stāvos pakāpienus. Aiz viņa — Rozita, kas visu laiku krampjaini žņaudza planšeti. Trešais gāja kaprālis Milss. Viņš bija izteicis vēlēšanos izlocīt kājas un tagad kāpelēja, cigareti lūpai pielipinājis. Pēdējais smagi soļoja Mūns. Pierē bija iegūlusies drūma rieva. Viņu tā nodarbināja Rozitas planšete, ka uz brīdi aizmirsās brauciena mērķis.
GANGSTERA BRAUNA PAVADONE
Pilsētiņa izskatījās pamesta. Vienīgās dzīvās būtnes bija sivēns, kas gulēja iešķērsām ielai, un loterijas biļešu pārdevējs, kas nekustīgi sēdēja uz saliekamā krēsliņa skopā platānas ēnā. Skrandās, kas turpat vai krita nost no izdēdējušā auguma, un mūžvecā salmu cepurē tas atgādināja putnu biedēkli. Sadzirdējis soļus, biļešu pārdevējs atdzīvojās. Melnu aceņu aizsegtās acis pagriezās pret nācējiem:
— Pērciet biļetes! Pērciet biļetes, kungi! Pērn pārdevu biļeti, uz kuras krita lielais laimests. Esmu akls, vecs vīrs, neiešu jums melot. Nepaejiet garām, skaistulīti Neejiet garām savai laimei!